Trīs atklātas sieviešu atzīšanās par bērnībā piedzīvotu seksuālu vardarbību  (5)

Pirmā atzīšanās. K: "Sekas pēc pārciestas seksuālas vardarbības ir sakropļota, salauzta psihe. Bailes pateikt "nē", bailes vispār atteikt, bailes no jebkā, bailes dzīvot. Katrs gadījums, kas aprakstīts presē vai TV, atmet par soli atpakaļ, jo tas neaizmirstas."

Otrais stāsts. I: "Sešu gadu vecumā mani seksuāli izmantoja puisis, kurš bija pieņemts mūsu ģimenē. Vardarbība bija regulāra un ilga vairākus gadus. Ģimenē par notikušo neko nezināja. Biju komunikabls bērns, man bija labas sekmes, daudz draugu.

13 gadu vecumā sāku apzināties to, kas ar mani bija noticis. Sāku sevi ienīst par to, ka neesmu sapratusi to, kas man ir darīts. Uzskatīju sevi par vainīgu notikušajā. Man likās pretīgs mans ķermenis. Es gribēju būt skaista, bet darīju visu, lai citi mani neredzētu kā sievieti. Kļuvu bailīga. Ļoti gribēju draugus, bet nespēju tādus iegūt, vienmēr biju par apsmieklu citiem. Es kļuvu agresīva, ja mani kāds aizskāra, izmantoju fizisku spēku, lai izrēķinātos. Ienīdu skolasbiedrus, bet visvairāk savu ģimeni, jo viņi neredzēja, kas notiek un mani nepasargāja.

Biju agresīva pret vecākiem, gribēju, lai viņiem sāp. Es nevarēju viņiem izstāstīt, jo likās, ka tas sabojās mūsu labās ģimenes slavu.

14 - 18 gadu vecumā cīnījos ar smagu depresiju, biju apsēsta ar pašnāvības ideju, jo likās, ka tas būs vienīgais veids, lai kāds man noticētu. Es nemitīgi raudāju, graizīju un durstīju sevi ar asiem priekšmetiem, jo ticēju, ka fizisku sāpju pārciešana man palīdzēs tikt pāri notikušajam, ka es kļūšu emocionāli stiprāka. Kad man klājās visgrūtāk, sakārtoju mantas, rakstīju atvadu vēstules, rituāli gatavojos darīt sev galu. Mēģināju izdarīt pašnāvību. Nespēju izturēt sevi, dusmas un bēdas, bezmiegu un murgus, kuri mani vajāja.

Man likās, ka nevaru nevienam uzticēties. Izmisīgi vēlējos sev jaunu ķermeni - tādu, kurš nav aptraipīts un jaunas acis, kas nav redzējušas to, kas man bija jāredz. Visus tos gadus es balansēju uz robežas starp izvēli dzīvot un to otru izvēli.

Mēģināju uzsākt draudzīgas attiecības ar puišiem, taču nespēju pārvarēt sevi, bailes un riebumu pret pieskārieniem.

20 gadu vecumā pārdzīvoto izstāstīju savam puisim. Tad arī sākās mans ceļš uz "atveseļošanos".

Es vairs nevainoju savu ģimeni, - viņi to nevarēja paredzēt. Es nevainoju pati sevi,- es biju bērns. Esmu ļoti centusies to aizmirst, bet varmāka diemžēl murgos vajā mani arī šodien.

Netiklas darbības pret bērnu nav viegls noziegums. Tas mani teju nogalināja un atņēma mani manai ģimenei. Šobrīd es to sauktu nevis par pašnāvību, bet slepkavību, kuru izraisījis varmāka."

Seksuālo vardarbību bērni visbiežāk piedzīvo no cilvēka sev tuvu paziņu vai radu lokā, kam bērns uzticas vai ir atkarīgs. Centra "Marta" speciālisti uzskata, ka šis fakts noteikti būtu jāvērtē kā vainu pastiprinošs apstāklis.

Trešais stāsts. J: "Piedzīvoju seksuālu uzmākšanos no 75 gadus veca vīrieša, kurš nebija mūsu radinieks, bet kaimiņš un palīgs mājas un dārza darbos. Tēvs bija miris un mammai citu palīgu nebija. Vīrietis bija gādīgs un mīlošs, viņš palīdzēja arī materiāli. Iegūt bērna uzticību nebija grūti. 10 gadu vecumā piedzīvotā izvarošana sadragāja manu pašvērtību. Arī mammas norobežošanās no skaidri saprotamā fakta, neticība manis teiktajam, ietekmēja manu tālāko dzīvi, manu pašcieņu un, galvenais, - nojauca to robežu, kurai atļāvu kāpt pāri visiem - darba devējiem, vīram, arī saviem trim bērniem.

23 laulības gadus dzīvoju kroplajā attiecību modelī, kurā vīrietis bija emocionāli un seksuāli vardarbīgs. Sevis pazemošanas modeli pārņēma vecākā meita. Jaunāko bērnu uzvedībā vēroju bailes un kaunu par sevi, nespēju pretoties, noturēt robežas un neļaut sevi izmantot."

Cik adekvātus sodus saņem pedofili?

Speciālisti, strādājot ar bērniem, kuri ir pārcietuši seksuālu vardarbību, uzskata, ka nedrīkst aizmirst seksuālajā vardarbībā cietušo bērnu vecākus, tāpēc centrā "Marta" tiek īstenota cietušo psiholoģiskā rehabilitācija, paralēli atbalstot arī nevardarbīgo vecāku, jo notikušajā vecāki bieži vaino sevi, īpaši gadījumos, kad varmāka ir bijis intīmais partneris.

Kā portālam "Cālis.lv" norāda resursu centra "Marta" sociālā darbiniece Irina Frolova, ir jāmeklē atbilde, kāpēc Latvijas likumdošanā pedofiliem paredzētie augstie sodi netiek piemēroti un kāpēc, vērtējot nozieguma smagumu pēc nodarītā kaitējuma, nepietiekami tiek ņemti vērā psihologu atzinumi? Centra pieredze rāda, ka tiesneši vērtē tikai ārējo kaitējumu, neizprotot to, ka bērnībā pārdzīvota seksuālā vardarbība sakropļo psiholoģiski, radot paliekošas sekas, kas nepāriet.

Pēdējo piecu gadu laikā centrā palīdzību meklējušas 15 bērnībā seksuāli izmantotas sievietes un viens bērnībā seksuāli izmantots vīrietis. No minētajiem 16 klientiem divas sievietes (13%) tika iesaistītas prostitūcijā, septiņi seksuālās izmantošanas upuri (44%) cieš no depresijas, suicidālām domām, kā arī pašnāvības mēģinājumiem, četri upuri (25%) vecumā virs 35 gadiem nespēj izveidot ģimeni, pārējie ir attiecībās ar vardarbīgu partneri. Visi upuri atzīst, ka ir problēmas veidot attiecības. 30% upuru ir zināma informācija par citiem upuriem - māsām, paziņām, citiem ģimenes locekļiem.

"Vēlos, lai tiesneši, izmeklētāji un prokurori atcerētos, ka līdz viņiem nonāk tikai 10% no visiem seksuālās vardarbības gadījumiem. Daudzi upuri meklē psiholoģisko palīdzību, bet policijā nevēršas, taču mēs noteikti zinām, ka vēl vairāk upuru savu pieredzi neatklāj nevienam, turpinot dzīvot ar traumu. Manā praksē daudzi seksuālās vardarbības upuri stāsta, ka viņi pazīst arī vairākus citus upurus, kurus pedofils izmantojis vienlaikus. Parasti neviens no šiem upuriem nepiekrīt iesūdzēt varmāku vai būt par liecinieku," stāsta Frolova.

Lai iedrošinātu pēc iespējas vairāk upuru meklēt profesionālu palīdzību, kas ļautu mācīties sadzīvot ar piedzīvoto traumu un izpaust apspiestās emocijas, kā arī skaidrotu pārdzīvotā sekas un savu pieredzi, dažas no centra klientēm bija gatavas runāt publiski, atzīstot, ka "dalīties sajūtās ir dziedinoši, jo ieraugu arvien jaunas atskārsmes".