Kā viss sākās…
Kozlovsku pāris bija sasniedzis 47 gadu vecumu, pašu bērni jau pieauguši, bet Ludmila pēc 30 darba gadiem Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, vēlējusies dzīvē kaut ko mainīt. Par kaitīgiem darba apstākļiem viņaim pienācās priekšlaicīgā pensija. Toreiz abi, regulāri braucot uz dārzu, skatījušies, kas tur purvainajā vietā, Valmieras pievārtē, tiek būvēts. Nekādas informācijas nebija, līdz vietējā laikrakstā izlasījuši, ka tur, pa ceļam uz viņu dobītēm, taps starptautisks projekts – SOS bērnu ciemats. Vieta, kur ģimenes apstākļos kopā ar audžuvecākiem dzīvos bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši bez vecāku gādīgajām rokām.
Kā stāsta Andris, sieva nolēmusi pieteikties, taču nedomājusi, ka Andris kaut kam tādam piekritīs. Taču viņš teica "jā", un abi izgāja speciālu apmācību Rīgā. Toreiz nekādas īpašas prasības netika izvirzītas – galvenais, lai pašu ģimene ir kārtīga un spējīga rūpēties par dzīves pabērniem. Andrim ar sievu nebija nekādas speciālās izglītības, tikai vēlme padarīt pasauli labāku un liela mīlestība pret bērniem.
Ar to arī viņi sāka. Kad ciematā mājas bija uzceltas, katrai mājai iedalīja vienu burtu, aicinot jaunos vecākus izdomāt nosaukumu. Kozlovski savas mājas nosauca par "Lācīšiem", kurās patvērumu tagad raduši divu ģimeņu pieci bērni – dvīņu puikas, kuriem novembrī paliks 17 gadu, un vienas ģimenes trīs bērni – 11 un 17 gadus veci puikas un 14 gadus veca meitene. Visiem bērniem bioloģiskie vecāki ir dzīvi, precīzāk, mātes, jo par viņu tēviem nekas nav zināms.
Lielākais bērnu skaits, kas bijuši uzticēti Kozlovskiem, bijuši seši bērni. Ludmilai nācies izliet gana daudz asaru, kad divi, nule kā iemīlēti audžubērni, viņiem atņemti, lai bērnus tālāk nodotu adopcijai. Joprojām var just, ka Andrim sāp. Par vienu bērnu viss esot skaidrs, izskatās, ka viņam tomēr būs paveicies ar vecākiem, kuri viņu adoptēja, bet par meiteni, kas īpaši "iekritusi" Ludmilas sirdī, ziņu praktiski nav.
"Tas bija liktenis," tā uzskata Andris, atminoties laiku, kad uzņēmās SOS tēta pienākumus.
Gatavs uzklausīt lamu vārdus
Vaicāju Andrim, kas ir visgrūtākais, pildot tik atbildīgo vecāku pienākumu, zem viena jumta dzīvojot ar svešu ļaužu pamestiem bērniem. Iestājas neliela pauze mūsu sarunā, tad Andris sāk stāstīt par pašu sākumu. Viņš jau tad apzinājies, ka ir gatavs uzklausīt sev veltītas rupjības, lamāšanos. "Viņiem ir ļoti lielas tiesības, un viņi ātri tās aptver. To visu pieļauj Eiropas Savienībā pasludinātās tiesības. Bet viņiem nav tie labākie gēni, viņu izdzīvošanas kāre ir daudz lielāka. Tev vienkārši ir jāiztur," atzīstas Andris.
"Tie ir bērni, kuri ir ļoti cietuši, viņi ir pilnīgi citādāki, viņu psihe ir iedragāta, un tas ir jāapzinās, turklāt, tā nav šo bērnu vaina, bet gan pieaugušo. To visu pieļauj mūsu sabiedrība," norāda Andris.
Kad Andris ar sievu kļuva par SOS ciemata audžuvecākiem, viņi mēģinājuši šos bērnus audzināt pēc savas pieredzes, pēc sava ģimenes modeļa, bet nekas labs neesot sanācis. "Viņi ir pavisam citādāki," saka Andris, tūlīt pat piebilstot, ka šiem bērniem tomēr tagad ir sniegta iespēja redzēt, kas ir īsta, normāla ģimene, kurā ir sieviete, vīrietis un bērni.
Kā saka Andris, viņš jau gan vairāk ir kā mātes palīgs, kā tēva tēls, jo nav jau tā, ka viņš dzīvotu tikai "Lācīšos" un audzinātu pareizi dzīvot. Viņš rāda piemēru, jo strādā algotu darbu Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, darbs ir maiņās. "Norukāju četras maiņas un tad man ir brīvs. Un viņi redz, ka es esmu darbā, pastrādāju, tad esmu mājās," par ikdienu stāsta Andris. Visi bērni, izņemot dažureiz kādu no lielajiem, Andri sauc par tēti un bieži, kādiem svētkiem vai citām īpašām dienām tuvojoties, vaicā: "Tēti, vai tev būs brīvs? Tev nebūs jāstrādā?" Nu gluži kā visās normālās ģimenēs.
Andri itin nemaz netraucē, ka audžubērni viņu sauc par tēti. Dažus gadus atpakaļ gan bijusi tāda jokaina sajūta, piemēram, ar visiem mazajiem ejot pa lielveikalu, kad kāds uzsauc: "Tēt…". "Cilvēki atskatījās. Droši vien nodomāja, redz kāds, pats jau sirmiem matiem, bet tādu mazu bērnu pulciņš apkārt," smejot atceras Andris.
Un tomēr… mazi vilcēni ar lielu naidu pret pasauli
"Atbrauc pie mums uz māju tā bioloģiskā māte un priecājas, ka katrs viņai atņemtais bērns izmētāts pa visu Latviju. Un viņai nekas. Manā ieskatā, vajadzētu kā vecos laikos – tādas aizsūtīt uz Kalnciema katorgu, nevis ar pudeli rokās pa krūmiem taisīt nākamos SOS ciematu klientus," sašutumu par sievietēm, kuras nevar saukt par mātēm, nekautrējas paust Andris un viņam patiesi šādas tiesības ir, vislielākajā mērā ir.
Šajos bērnos iekšā mīt ļoti liels naids, tu vari darīt vislabāko viņa labā, bet tas viss ir gandrīz neiespējami, stāsta Andris, cerot, ka tomēr dzīve pilnā ģimenē kaut mazākajā bērna apziņas nostūrī aizies pareizajā virzienā, "kaut kas no tā visa iznāks ārā". Andris min, ka Somijā šādiem bērniem tiek veltīts liels laiks, iesaistot virkni dažādu speciālistu, šeit jātiek galā audžuvecākiem. Ciematā gan ir pieejams arī psihologs un nepieciešamības gadījumā, arī psihoterapeits.
Nu jau Ludmila arī izgājusi dažādus kursus, smeļoties gudrības, kā pareizāk, labāk audzināt bērnus, kuri cietuši laikā, kas normālam cilvēkbērnam ir teju laimīgākais mūžā – bērnībā. "Strādājam, mīlam, atbalstām, lai mūsu bērni izaugtu par krietniem cilvēkiem. Tādiem, kuri ir spējīgi integrēties sabiedrībā. Un mēs esam lepni, jo šķiet, ka mums izdosies, ka dzīvē varēsim palaist personas, kuras nebūs kriminālas, kas viņiem draudētu, paliekot savās mājās vai, iespējams, arī augot bērnu namā," stāsta tētis. Viņu bērni vasarā strādājuši, grūti gan gājis, bet tikuši galā. "Var just, ka viņi ir mūsu bērni," lepns par panākumiem ir Andris.
"Bet, ja vien sabiedrība zinātu, no kādiem zaņķiem nāk šie SOS ciematos dzīvojošie bērni. Viņi ir neskaitāmas reizes ņemti no ģimenēm ārā, likti krīzes centros, tad atkal atdoti vecākiem. Arī mūsu dvīņu puikas sākumā, tikko nonākuši ciematā, nevarēja sadzīvot ar režīmu. Viņi bija pieraduši dzīvot pa savam – te uz skolu gāja, te negāja. Viņiem toreiz bija deviņi gadi. Un ko tu vairs tur vari pāraudzināt? Tā ir viņu domāšana. Tagad jau gan saprot, kas ir kas, un šāda uzvedība vairs nepastāv," par grūtībām stāsta Andris.
"Dievs dod, ka no šejienes viņi saņemtu izpratni, kas ir normāla ģimene, paši tādas veidotu, strādātu jeb dzīvotu sabiedrībai derīga pilsoņa dzīvi. Mēs mācām – tu pats veido savu dzīvi, pats esi noteicējs, kāda tā būs. Tāpēc es esmu tur, lai palīdzētu. Ir jāatdod savs mīļums, ticība, lai ietu tālāk," uzskata Andris.
Noteikumi paredz, ka bioloģiskie vecāki var apciemot savus bērnus. Puiku mamma ir nedaudz labojusies un reizi gadā apciemo dēlus, arī viņi aizbrauc pie mātes ik pa laikam. Taču pārējiem trim bērniem ir ļoti sāpīgi, jo viņu miesīgā māte ciematā bijusi vienreiz –pēc tam – nu jau astoņus gadus vairs ne reizi neesot rādījusies. "Viņiem nav nekādas piesaistes mātei, un tas ir vissāpīgākais," atzīst Andris.
"Tādiem SOS ciematiem, saskaņā ar situāciju, vajadzētu būt katrā pilsētā. Kad tas beigsies? Paldies starptautiskajai organizācijai, ka vismaz daļai bērnu ir vieta, kur pavadīt bērnību," saka Andris.
Pats īsts lauku bērns ar milzu apbrīnu pret dzimtaskoku
Andrim vaicāju, no cik lielas ģimenes pats ir nācis, ja viņā ir tik daudz mīlestības pret bērniem, turklāt ne tikai pašu, bet arī tiem, kuri vistuvākajiem nebija vajadzīgi. "Esmu īsts lauku bērns," nedomājot atbild Andris. Viņa mammīte jau mirusi, bet tētis vēl turoties, dzīvojot pavisam netālu no "Lācīšiem", laukos. Andris auga tā dēvētajos kolhoza laikos, tētis bijis šoferis, bet mamma slaucēja. Andrim vēl ir brālis. Toreiz vecākiem bija daudz un smagi jāstrādā, dzīvojuši saimniekmājā, apkārt bija daudz radu.
Visiem bija stipras ģimenes, un mazais Andris jau toreiz uzmanīgi un ar lielu interesi klausījies stāstos par dzimtu, kā radušies uzvārdi, kas vienādi ar māju nosaukumiem. "Es jau toreiz sapratu, ko nozīmē stipra ģimene, mēs pagalmā bijām daudz bērnu, visiem bija tēvi un mātes. Ģimenes visu mūžu dzīvoja kopā, to es arī saviem bērniem esmu mācījis – lai kādas grūtības, tikai visiem kopā tās ir iespējams pārvarēt, nevis aizcirst durvis, pagriezties un aiziet. Es nezinu, kas pie vainas mūsdienu vīriešiem un sievietēm, kas to nesaprot," atzīst Andris.
Fotogrāfijā Andris un Ludmila ar mazbērniem.
Lielbritānija rada sirdssāpes
Andris ar sievu ir izaudzinājuši divus dēlus – vecākajam Uģim ir 35 gadi, bet jaunākajam Andim – 30. Abiem dēliem ir savas ģimenes, kurās aug pa vienam dēlam. Vecākā dēla ģimenē vēl ir meitiņa, kura ir no Uģa sievas pirmās laulības. Uģis ar ģimeni dzīvo Lielbritānijā, un tas Andri apbēdina, jo mīļos tik bieži, kā gribētos, nevar satikt. Lai gan katru gadu Andris kopā ar sievu kāpj lidmašīnā un dodas ciemos. Jaunākais dēls dzīvo Rīgā, un patlaban Andris jau sācis pamazām gatavoties mazdēliņa dzimšanas dienai. Ģimene Andrim ir viss, viņam ir ļoti svarīgi satikties, parunāties, apskauties ar savējiem, to var just no katra viņa vārda, no katras nopūtas.
Ceļošana un mīļo satikšanās
Andrim ar sievu ļoti patīk ceļot – gan pa Latviju, gan ārpus tās. Katrās brīvajās dienās, kad vien iespējams, Andris sēdina Ludmilu automašīnā un brauc lūkot mūsu skaisto Latviju. Šovasar pabijuši Kolkā, apskatījuši Līvu krastu, Košragu, pabijuši arī Latgalē. Katru gadu ir braucieni arī uz Lielbritāniju, kur sievai vislabāk patīkot "šopingot", labsirdīgi pasmej Andris. Ir ceļots arī uz tālākām zemēm – Ēģipti, Poliju, Zviedriju, Andris izbraukājis teju visas bijušās Padomju Savienības valstis. Un noteikti milzu prieka devu sniedz satikšanās ar mīļajiem – dēliem, viņu ģimenēm, mazdēliem.
Kopā kopš 17 gadu vecuma
Lūdzu Ludmilai pateikt kādu vārdu par Andri kā tēvu dēliem un vīru. "Esam kopā jau 35 gadus, kopš man bija 17 gadu, kad Andris manī ieskatījās. Viņš vienmēr ir bijis ļoti ģimenisks, es vienmēr uz viņu esmu varējusi paļauties. Andris ir ļoti atbildīgs, bijis balsts visu mūsu kopdzīves laiku, Kopā esam pārvarējuši dažādas dzīves grūtības, bet tas ar viņu ir bijis viegli un skaisti," par savu vīru stāsta Ludmila.
Pats skaistākais, kas noticis abu dzīvē – dēlu piedzimšana. Ludmila atminas, ka jau skolā vajadzējis rakstīt sacerējumu par ko vēlas kļūt nākotnē. Viņa nedomājot, uzrakstījusi, ka grib būt mamma. "Es nezinu, kā var uzrakstīt, ka grib, piemēram, kļūt par inženieri. Es zināju, ka gribu būt mamma. Un es arī visu laiku esmu bijusi ļoti ģimeniska, man patīk dzīvoties pa māju – adīt, šūt, puķes stādīt. Man patīk rūpēties par citiem. Laikam jau arī tāpēc, baidoties no tukšās ligzdas sindroma, mans ceļš aizveda līdz SOS ciematam. Man vienkārši vajag par kādu rūpēties," atzīst Ludmila.
Andris – paraugs ciemata pusaugu puišiem
Lūdzu pāris vārdos Andri noraksturot arī Valmieras SOS bērnu ciemata direktoram Edijam Pētersonam. "Andris ir ļoti cienīts darba kolektīvā, akurāts, precīzs, atsaucīgs, kurš nebaidās arī izteikt savas domas. Būtu vairāk šādu cilvēku un jo īpaši – vīriešu, kuri būtu gatavi strādāt šajā nozarē," tā par Andri izsakās Edijs, kurš ir mūsu raksta varoņa priekšnieks. Andris savukārt par Ediju saka, ka tieši viņš esot visu bērnu virstētis ciematā.
Edijs atzīst, ka ir jāpriecājas par katru vīrieša cilvēku nozarē, kurā tomēr vairums sieviešu. Tas gan neesot slikti, tomēr vīrieši kā paraugi, jo īpaši pusaugu puišiem, ir ļoti iedvesmojoši. Protams, šī arī ir nozare, kurā lielu naudu savai ģimenei vīrietis nenopelnīs.
Valmieras SOS bērnu ciematā kopumā dzīvo 12 ģimenes un tikai divās no tām ir arī tēti – Andris ir viens no viņiem. Turpretī Norvēģijā, SOS bērnu ciematos katrā ģimenē ir tētis, stāsta Edijs.
"Puikām, un Andrim "Lācīšos" viņu ir gana, vajag paraugu, kā izturēties pret savu sievu, kā ģērbties, kā sarunāties. Andris ir lielisks paraugs. Viņš taču arī strādā, un puikas redz, ka večiem ir jāstrādā, jābūt lieliem atbalstītājiem savām sievām. Andrim ļoti patīk pļaut zāli, un nu jau lielie puikas arī labprāt palīdz. Mēs ar Andri dzīvojam kaimiņos, un no dažādiem viedokļiem raugoties, par Andri varu pateikti tikai to vislabāko," atzīst Edijs.
Nedaudz informācijas par SOS ciematiem:
Divos SOS bērnu ciematos - Valmierā un Īslīces pagastā, Bauskas pusē, patlaban dzīvo 130 bērni, no kuriem 98 ir skolēni, viņu vidū astoņi topošie pirmklasnieki. Pārējie bērni vēl ir bērnudārza vecumā.
SOS ciematu uzturēšanu galvenokārt nodrošina Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija, bet tiek saņemtas arī dotācijas no atsevišķām pašvaldībām. Vienā ģimenē dzīvo no četriem līdz sešiem dažāda vecuma bērniem, un katrai ģimenei ir savs budžets, ko plāno un tērē SOS mamma. Arī SOS mammu un tētu atalgojums tiek finansēts no organizācijas līdzekļiem, kas ir aptuveni 400 - 500 eiro mēnesī. Darbs ir smags gan fiziski, gan emocionāli.
SOS bērnu ciemati ir vide, kas radīta bērniem, kuri izņemti no viņu bioloģiskās ģimenes vai kādu iemeslu dēļ palikuši bez apgādniekiem. Šajos ciematos bērniem ir radīti apstākļi, kas ir iespējami tuvi videi un dzīvei ģimenē. Ciematos bērni iegūst reālu ģimeni – mammu, dažreiz arī tēti, viņiem ir iespēja dzīvot kopā ar īstajiem brāļiem un māsām, saņemt mīlestību, drošus apstākļus, kur viņi var pilnvērtīgi augt un attīstīties. Īpaša uzmanība tiek veltīta bērnu sagatavošanai patstāvīgai dzīvei. SOS bērnu ciemati vēlas sniegt bērniem visu labāko, lai pārveidotu negatīvās bērnības atmiņas.
Lēmumu par bērna izņemšanu no bioloģiskās ģimenes pieņem pašvaldības bāriņtiesa, kas kopā ar pašvaldības sociālo dienestu meklē bērnam vispiemērotāko aizstājējģimeni. Ja bērnam nav tuvinieku vai citu cilvēku, kuri gatavi paņemt viņu aizbildniecībā, parasti tiek meklēta iespēja atrast bērnam piemērotu audžuģimeni vai ievietot viņu valsts, vai pašvaldības bērnunamā.
SOS bērnu ciematu ģimenes parasti tiek izvēlētas, ja ģimene tiek meklēta vairākiem bioloģiskiem brāļiem un māsām. SOS bērnu ciematos brāļi un māsas netiek šķirti, un SOS ģimene var uzņemt līdz pat septiņiem vienas ģimenes bērniem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
