Zēni biežāk nekā meitenes stostās vai rausta valodu. Kā tik vaļā no šīs kaites?  (1)

Kas ir stostīšanās?

Stostīšanās (logoneiroze) ir runas tempa, ritmiskuma, tekošas valodas traucējumi, kuri rodas mēles un rīkles, lūpu muskuļu krampju dēļ. Visbiežāk tā attīstās divu līdz piecu gadu vecumā, un izpaužas gan kā skaņas vai vārda atkārtojums, gan kā skaņas pagarinājums, gan kā ilgas pauzes starp vārdiem un kā nepabeigti vārdi un frāzes. Paralēli tam rodas uztraukums un sasprindzinājums, sejas grimases vai muskuļu raustīšana, iespējams, bērns vispār nerunā kādu laiku.

Jebkurā vecumā cilvēkam var būt runas traucējumi, piemēram, uztraukuma vai apjukuma gadījumā. Bērniem divu līdz piecu gadu vecumā normālas attīstības gaitā var būt stostīšanās līdzīgas pazīmes, tādas, kā vārdu vai pat veselu teikumu atkārtošana. Bet, atšķirībā no stostīšanās, tas nav pastāvīgi un nepārsniedz vairāk nekā 10 procentus no teiktā, runājot nav sasprindzinājuma. Parasti bērni mierīgi "izaug" no šā perioda, bet dažiem var saglabāties runas traucējumi.

Šis traucējums negatīvi ietekmē bērna sekmes mācībās, saskarsmi ar vienaudžiem, kā arī vispārējo personības attīstību. Stostīšanās ir gan medicīniska, gan sociāla problēma, jo tā ierobežo sociālo aktivitāti, samazina iespējas labi strādāt kolektīvā. Tāpēc, pamanot runas traucējumus, ir ļoti svarīgi pēc iespējas agrāk vērsties pie speciālista pēc palīdzības, galvenokārt pie ārsta logopēda, un to var un vajag darīt jebkurā vecumā.

Stostīšanās iespējamie iemesli

Runājot par stostīšanās cēloņiem, tie ir ļoti dažādi. Saskaņā ar dažām neirofizioloģiskām teorijām, problēmas cēloņi ir galvas smadzeņu funkcionālie traucējumi. Ir pētījumi, kas norāda uz traucētu atgriezenisko saiti starp galvas smadzenēm un dzirdes aparātu. Daudzas teorijas skaidro stostīšanos ar psiholoģiskiem faktoriem (piemēram, vecāku uzmanības trūkums vai pārāk izteikta kontrole). Nenoliedzami, noteikta loma ir ģenētiskiem faktoriem, kā arī runas muskuļu koordinācijas traucējumiem.

Kā novērst stostīšanos?

Mūsdienās stostīšanās ārstēšanas metodes ir tikpat daudzveidīgas, kā tās izcelsmes teorijas. Korekcijas metodes ir ļoti dažādas, sākot no medikamentiem un akupunktūras, līdz speciālām pretstostīšanās ierīcēm un datoru programmām. Ārstēšanas metodēm ir divi galvenie mērķi: atjaunot tekošu runu (vienkāršs runas sākums, viegls kontakts, vārdu saistība vienā teikumā) un novērst pavadošos psiholoģiskos traucējumus (lai cilvēks justos brīvs, par sevi pārliecināts).

Runājot ar cilvēkiem, kuri stostās, būtu jācenšas pievērst uzmanību tam, ko viņi saka, nevis tam, kādā veidā viņi to dara. Jārunā nedaudz lēnāk kā parasti, ar pauzēm, mierīgi. Jāmēģina nepārtraukt runātāju un nepabeigt teikumu viņa vietā. Stostīšanos var pastiprināt tādi vārdi, kā "neuztraucies", "runā lēnāk" u.tml.

Daži fakti par stostīšanos

Nav "100% drošu zāļu" pret stostīšanos. Pirmsskolas vecuma bērniem to var novērst, mainot apkārtējās vides apstākļus, kā arī konsultējot vecākus. Cilvēki, kuri jau ilgstoši stostās, var izstrādāt iemaņas un stratēģijas, lai kontrolētu esošo traucējumu.

Kā jebkuras citas bērna problēmas gadījumā, arī stostīšanās novēršanā daudz kā var palīdzēt vecāki. Pēc iespējas savlaicīgi jākonsultējas ar logopēdu, iespējams, – arī ar neirologu un psihologu, un tad jāpalīdz bērnam izpildīt nozīmētās rekomendācijas. Bieži vien ir nepieciešami spriedzes mazināšanas, relaksācijas paņēmieni. Stabilizējoties bērna emocionālajam stāvoklim, bieži pāriet arī stostīšanās. Ir svarīgi neizvirzīt pārāk augstas prasības pret bērnu, būt pacietīgiem un maksimāli atbalstīt bērnu.

Bērna audzināšanā vienmēr ir jāatceras arī par pareizu uzturu, jo tas ir pamats jeb materiālais nodrošinājums jebkuram organisma procesam. Nervu sistēmas attīstībai un labai funkcionēšanai ir nepieciešama glikoze kā enerģijas avots, B grupas vitamīni, īpaši svarīgas ir polinepiesātinātas taukskābes – DHA, ALA. Svarīgi produkti bērna ēdienkartē ir rieksti, zivs, dažādas putras, maize, augļi.

Pieredze no portāla "Cālis.lv" foruma

"Iemesls logoneirozei bieži ir kāda psiholoģiska trauma. Man ir bijuši divi audzēkņi, kuri stostījās. Meitene sāka stostīties tad, kad vecāki šķīrās, puikam ģimenē bija vardarbība no tēva puses. Lai gan liels darbs abos ieguldīts, pie satraukumiem tomēr lec ārā. Kā saka - jāiznīcina cēlonis."

"Mūsu gadījumā bija liels pārdzīvojums, sākot iet bērnudārzā. Kad uzzināju, ka bērns tiek dārziņā (dēlam bija trīs gadi un divi mēneši), likās, ka man jāstāsta, ka bērnudārzā dzīvojas tikai bērni bez mammām, ka viņš jau ir izaudzis tik liels, ka aizvedīšu, atstāšu un tad iešu pakaļ. Līdz tam dēls bija dzīvojies mājās, lielākoties ar mani (strādāju no mājām). Bērnam bija nenormāls pārdzīvojums, ka kaut kur būs jābūt vienam bez mammas. Pirms valodas raustīšanas vēl kādas divas nedēļas bērns vispār nebija savācams, visādi kašķi uz līdzenas vietas, nekas nebija labi. Valodu sāka raustīt pa vasaru, kaut kā tikām galā, manā atvaļinājumā dzīvojāmies kopā, laukos ar omi un bērns nomierinājās.

Kad rudenī sāka iet bērnudārzā, viss sākās no gala, un pats raudāja, ka nevar parunāt. Sāka nenormāli slimot. Tad gan pārbijos un beidzot sapratu, kas ir cēlonis - bērns netika galā ar bailēm pazaudēt mammu, būt viens bez mammas. Katru vakaru simtiem reižu viņš jautāja, vai viņam atnāks pakaļ uz bērnudārzu. Bijām pie labas neiroloģes, kas neteica, ka nevar iet bērnudārzā, bet bija jādzer magnijs, nomierinošs sīrups un kaļķis, kā arī bija jāiziet masāžu kurss.

Lēnā garā valodas raustīšana pārgāja, uz pavasari viena dienā vienkārši konstatēju, ka runā normāli. Acīmredzot, bērns aprada ar bērnudārzu, saprata, ka viņu neatstās.

Nezinu, kā toreiz to izturēju, otrreiz noteikti nevarētu. Bet ar savu tagadējo pieredzi noteikti iesaku smilšu terapiju."

"Vispār bērniem raksturīgi stostīties ap trīs gadu vecumu. Mūsējā arī kādu mēnesi stostījās, jo palaidām privātā dārziņā - pārāk daudz iespaidu uzreiz. Tas nozīmē, ka ir kaut kāds iekšējs sasprindzinājums - varbūt sākuši disciplinēt bērnu, varbūt pārāk liela pieaugušo uzmanība - ne uz brīdi neatstāj mazo mierā, varbūt neļaujat pietiekami izpļāpāties."

"Mans bērns arī vienu brīdi sāka stostīties, biju pārbijusies. Tad nu darīju tā, ka katru reizi, kad viņš man mēģināja kaut ko teikt, ņēmu viņu pie rokas un teicu, lai stāsta mierīgi un lēnām, atkārtoju viņa teikto. Nedēļas laikā pārgāja. Es nevarēju saprast, vai tas bijis no kāda izbīļa vai arī, iespējams, runas lēciena, kad bērns mēģina pastāstīt vairāk nekā ir spējis iepriekš, tāpēc domas raisās ātrāk nekā vārdi."