sieviete skumjas bēdas domas vientulība
Foto: Shutterstock
Lai gan liela mūsu daļa neizprot jēdziena "veca dvēsele" nozīmi, dažiem tā tomēr ir gluži skaidra. Šī sajūta, kad jūties pieredzējušāks par citiem, vecāks, tālredzīgāks, iespējams, pat ciniskāks. Aptuvenu jēdziena definīciju ir daudz, tomēr visprecīzāk to spēs raksturot tie, kuriem patiesi šķiet, ka viņu dvēselēm ir vairāk gadu, nekā paredz konkrētais vecums.

Par minēto tēmu aizdomāties aicina arī Huffington Post, sociālajā tīklā Facebook veicot aptauju, kurā tās dalībnieka atbildēja par grūtībām, ko ikdienā nākas pieredzēt "vecajām dvēselēm". Lūk, spilgtākās no atbildēm, kurās, iespējams, saskatīsi arī savas ikdienas norises un piedzīvotās sajūtas.

  • "Mani vienaudži uzskata, ka esmu garlaicīga," Karla.
  • "Man šķiet, grūtākais ir atrast cilvēkus, kuri patiešām spēj mani saprast. Tā ir samērā vientuļa sajūta, pat vientulīga dzīve," Anna.
  • "Es jūtos neiederīga sava vecuma cilvēku lokā. Viņi uzskata, ka esmu neinteresanta. Savukārt, vecāki cilvēki, ar kuriem es spētu saprasties labi, par mani izdara maldīgus spriedumus mana vecuma dēļ. Arī partnerattiecībās es lūkojos pēc 10 un pat 15 gadus vecākiem vīriešiem, taču līdz šim nevienas no tām nav rezultējušās panākumiem. Dzirdot, ka mani raksturo kā "vecu dvēseli", es cenšos to uztvert kā komplimentu, taču neesmu pārliecināta, ka tas tā patiešām ir ticis domāts," Samanta.
  • "Visbiežāk es jūtos kā vienīgā melnā avs. To, kas cilvēkus man apkārt padara priecīgus vai skumjus, ne vienmēr uztveru tāpat. Ikdienas saskarsmē ar apkārtējiem jūtu grūtības, taču es negribētu būt citāda," Uma.
  • "Visgrūtākais ir atrast vīrieti, kurš garīgā brieduma ziņā atbilstu manam prāta stāvoklim un tai pat laikā būtu atbilstošs pēc vecuma," Sāra.
  • "Visgrūtākais ir sadzīvot ar sajūtu, ka mani gluži vienkārši neņem nopietni," Džeina.
  • "Reizēm jūtos frustrēts un gribu uzturēties progresīvāku, mūsdienīgāku cilvēku kompānijā. Taču, tur nonākot, atkal un atkal saprotu, cik neiederīgs šādā sabiedrībā esmu," Džo.
  • "Man ir grūti ļauties bezrūpīgam noskaņojumam, uzvesties muļķīgi, jokoties un ākstīties. Tāpat es nereti nojaušu, ka lieliskām idejām tomēr var būt nelāgs iznākums, tāpēc draugu lokā tieku dēvēta kā visa prieka un jautrības sagandētāja," Anete.
  • "Pati grūtākā lieta, ar ko ikdienā nākas sadzīvot man, ir iemācīšanās neļaut cilvēkiem ietekmēt manu garīgo pašsajūtu. Protams, tas var skanēt smieklīgi, jo garīgi nobriedušam cilvēkam taču vajadzētu spēt rast atšķirību starp tukšiem vārdiem un patiesību. Taču ik dienas dzirdēt vārdu "vecs" ir nogurdinoši," Krista.
  • "Pats grūtākais ir redzēt, kā mani vienaudži nemitīgi cīnās ar dzīvi. Viņi nav iemācījušies tik vienkāršo laimes atslēgu – ļauties notikumu gaitai, pieņemt to un atteikties no vēlmes visu kontrolēt. Tomēr tā nu viņi nemitīgi peld pret straumi un cīnās, cīnās, cīnās," Treisija.
  • "Jūtos tā, it kā nekur neiederētos, turklāt es nesaprotu, kā cilvēki reizēm var būt tik dumji un pieņemt tik nepārdomātus lēmumus," Dana.
  • "Cilvēki nesaprot, ka man nevajag visu laiku meklēt jautrību. Es patiešām jūtos labi, esot viena pati mājās," Emma.
  • "Man ir grūti saprast mana vecuma cilvēku motivāciju, viņu mērķus, prioritātes un vērtības, kas ietekmē viņu lēmumus. Es vienmēr domāju par rīcības iespējām, ja cerētās lietas neizdosies, par to, kā mani lēmumi ietekmēs manu dzīvi nākotnē. Citi vairāk dzīvo tagadnē, vairāk izbauda to," Roberts.
  • "Es jūtos kā padomdevēja. Reizēm tas nogurdina," Alise.
  • "Neviens man netic, kad saku "Es zinu!"" Sandra.
  • "Justies kā "vecai dvēselei" ir ļoti nogurdinoši. Esmu pārāk jūtīga, turklāt man ir grūtības dalīties savās emocijās ar citiem, jo vairums tās gluži vienkārši neizprot," Agate.
  • "Ir grūti atrast līdzīgi domājošus cilvēkus. Tāpat nereti tieku uzskatīta par cinisku. Turklāt mana spēja saskatīt situāciju pilno ainu, kas ne vienmēr atbilst līdzcilvēku cerībām un gaidām par kaut ko, liek viņiem vilties. Īpaši, daļai manu draugu, kuri joprojām ir ļoti bērnišķīgi," Mega.
  • "Lielākā daļa sabiedrībā aktuālo norišu un viedokļu man gluži vienkārši šķiet muļķīga," Karola.
  • "Reizēm man šķiet, ka runāju svešvalodā. Tas liek justies vientuļai – nemitīgi būt loģiskai, iejūtīgai. Pret cilvēkiem, kuri to pat nenovērtē," Emīlija.

Psihoterapeites M. psych. Benitas Griškevičas komentārs

Uzlūkojot cilvēku no eksistenciālā viedokļa, ir skaidrs, ka tukšuma un vientulības izjūta ir mūsu esamības daļa un katrs lielākā vai mazākā mērā ar to ir pazīstams. Šīs izjūtas kopā ar apjausmu par mūža galīgumu un nāves klātbūtni palīdz dzīvi piepildīt ar jēgu, ko var sniegt attiecības un pilnveidošanās.

Tas, cik lielā mērā tukšuma izjūta ir klātesoša un mokoša, var būt atkarīgs arī no personības. Ja cilvēks var veiksmīgi iet pa dzīvi, veidot attiecības, gūt panākumus, bet tukšuma izjūta tik un tā traucē izjust prieku un gandarījumu, var palīdzēt pievēršanās psihoterapijai. It īpaši, ja ir grūtības uztvert citus kā cilvēkus, nevis funkcijas jeb līdzekļus savu vajadzību nodrošināšanai.

Ja pavērosim savas izjūtas attiecībās ar līdzcilvēkiem, visticamāk, ieraudzīsim, ka tajās pastāv ambivalence: ilgas pēc tuvības, pilnīgas ļaušanās un saplūšana un vienlaikus bailes no tā visa. Dažkārt vēlēšanās, lai citi uzmin mūsu vajadzības, izprot mūsu domāšanu un sajūtas, ir saistīta ar to, ka pašiem ir vāja spēja aktīvi darboties, lai ieceres piepildītu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit