Eksperiments: 200 dienas bez iepirkšanās un jaunām lietām  (1)

"Pirms dažiem mēnešiem man nācās iziet cauri vissmagākajai dzīves pieredzei savā mūžā – nomira mans tēvs. Tomēr mūsdienu sabiedrībā nav pieņemts ilgstoši apraudāt savus tuviniekus – ir jāstrādā.

Tāpat ir jāpamanās apkopot arī virkni dažādu dokumentu, lai informētu par notikušo attiecīgās iestādes. Kad to biju paveikusi, nolēmu iztīrīt un atbrīvot no nevajadzīgajām lietām arī tēva dzīvokli.

Tas ir ļoti nepateicīgs darbs. Šķirojot mantu kaudzes, jutu, ka burtiski smoku. Gandrīz katrs priekšmets bija saistīts ar noteiktām atmiņām. Turklāt darba bija daudz.

Pagāja vairākas nedēļas, līdz man izdevās pilnībā atbrīvoties no visa, kas bija sakrājies mana tēva vientuļnieka midzenī. Kaut ko vajadzēja pārdot, kaut ko izdevās atdāvināt, bet kaut ko nācās vienkārši izmest laukā. Kastes un kastītes ar traukiem, drēbēm, kancelejas piederumiem, mēbeles un tonnas vēl vis kaut kā.

Patiesībā es izmetu ārā visu to, ko mans tēvs bija krājis desmitgadēm. Lai šīs lietas nopirktu, viņš savulaik bija tērējis savu enerģiju, savu laiku un naudu. Un tagad man, pieliekot vēl lielākas pūles, nācās no tā visa atbrīvoties. Mēs iznīcinām planētu, esam gatavi neko neatstāt nākamajām paaudzēm – un viss tikai tāpēc, lai pirktu lietas, ko izmantojam reti vai ko vispār nekad tā arī nelietosim. Par dažām no tām aizmirstam pat jau tai pašā dienā, kad tās iegādājāmies!

Sapratu, ka man tas nav pieņemami, un nolēmu uzsākt eksperimentu – 200 dienas nepirkt neko jaunu.

Kā jau visi, kam ir stabili ienākumi, es nekad neesmu bijusi pārāk disciplinēta patērētāja. Esmu pirkusi lietas, ko nevaru atļauties, tai pat laikā domājot: "Un kāpēc gan nē?" Tieši tāpēc man pašai bija ļoti interesanti pārbaudīt, vai spēšu visu šo laiku iztikt bez tirdzniecības centru apmeklēšanas.

Man izdevās. Visu šo laiku es neko nepirku, izņemot pārtikas produktus, zāles un pašus nepieciešamākos higiēnas piederumus. Visu, kas man bija nepieciešams, es vai nu aizņēmos, vai arī pirku caur sludinājumiem jau lietotas preces. Tā bija pārsteidzoša pieredze. Un, lūk, septiņas atklāsmes, pie kurām nonācu šī 200 dienu garā eksperimenta laikā.

Pa to laiku, kamēr nodarbojos ar tēva īpašuma izpārdošanu, esmu apmeklējusi daudz jo daudz dažādu labdarības veikaliņu un mājas lapu ar sludinājumiem. Esmu pārsteigta, cik patiesībā daudz un dažādu lietu mēs saražojam. Drēbes, mēbeles, trauki – prātam neaptverams lietu okeāns, ko ir grūti iztēloties. Lielākā daļa no tā visa agri vai vēlu nonāk izgāztuvē. Diezin vai mums būs vajadzīgs vēl vairāk mantu.

Kad savu vajadzību pēc jauniem pirkumiem pamēģināju aizvietot ar lietotu mantu iegādi un sāku biežāk apmeklēt labdarības veikalus, mani pārsteidza tas, cik daudz nevajadzīgā ir mums apkārt. Šajos veikalos ir pilns ar mantām, kas vēl ir iepakojumos, kurus neviens nekad vēl nav pat vēris vaļā. Šķiet, ka pats pirkšanas akts bieži ir pilnīgi nesaistīts ar mūsu vajadzībām un pat vēlmēm. Tas vienkārši remdē atkarību.

Kad raksturoju savu pieredzi blogā, lasītāji komentēja, ka ir nehigiēniski pirkt jau lietotas preces. Jo, redz, tas viss "esot ar svešiem mikrobiem". Tas ir vairāk nekā dīvaini! Cilvēki, kuri atdod savas drēbes humānajai palīdzībai, dara to ar smaidu sejā. Kāpēc mums būtu jāuzskata, ka tas ir domāts nabagiem, bet tikai ne mums?

Šo 200 dienu laikā es sapratu, ka man nav nepieciešami lielveikali. Visus vajadzīgos produktus var nopirkt netālu no mājām, viena – divu kvartālu robežās. Iepirkties šādos veikalos ir pat patīkamāk: tajos bieži vien ievēro lielāku tīrību, arī attieksme pret produktiem un klientiem ir rūpīgāka.

Pa šo pusgadu mans bankas konts, protams, uzelpoja. Es neizmantoju kredītkartes un neizjūtu nekādu finansiālo spiedienu. Es dzīvoju viegli un beidzot apzinos: krietni labāk ir dzīvot bez iepirkšanās, nekā ar to, turklāt vēl nepārtraukti izjūtot bailes palikt bez naudas.

Kad iepērkaties pēc sludinājumiem, atklājat, ka lielākā daļa pārdevēju ir kārtīgi un godprātīgi cilvēki, kuri grib pārdot patiešām noderīgu un vērtīgu lietu. Viņi vienkārši ir nopirkuši kaut ko lieku, kas, izrādās, viņiem nav vajadzīgs vai neder, un ir priecīgi par iespēju atgūt atpakaļ savu naudu. Tas ir patīkami – zināt, ka nauda ieripo nevis kādas bezpersoniskas korporācijas rīklē, bet šī cilvēka kabatā.

Jā, ir lietas, ko nevar iegādāties, ja tās jau ir lietotas. Daudz lietu. Parasti tās ir saistītas ar personīgo higiēnu. Lai tās nopirktu, man burtiski nācās sevi piespiest to darīt. Atklāju, ka vairums no lietām ir pieskaitāmas kategorijai "labi, ka tās ir", bet mūsu patiesās vajadzības ir minimālas.

Uzskatu, ka minimālisms ir optimālais dzīvesveids. Lai to saprastu, man nācās zaudēt tēvu, bet, ceru, jums nebūs jāpiedzīvo kas tāds, lai nonāktu pie līdzīgām atklāsmēm," rezumē autore.

Avots: http://www.greenhighfive.com/