Sapņu piepildīšanai nav noilguma. Finansiste kļūst ne tikai par skaitļu, bet arī par otas un krāsu pavēlnieci  (4)

"Nekad nav par vēlu īstenot savus sapņus," tā arī citus mēģina iedvesmot Daiga, kura tagad sevi bez gleznošanas vairs nespēj iedomāties. Un ne velti, jo arī panākumi ir – dažas gleznas jau nonākušas citu īpašnieku rokās, sarīkota pirmā izstāde un oktobrī būs nākamā.

Šis raksts tapis kā iedvesma, ka arī mammai un sievai, ja vien ir vēlēšanās, iespējams sākt vai atsākt ko jaunu vai sen piemirstu. Un vecumam, kā nereti dažs aizbildinās pat 25 gadu vecumā, nav nekādas nozīmes.

Bērnībā – bez mākslas skolas

Daiga ar ģimeni dzīvo Pierīgā, Garkalnē, bet bērnība un skolas gadi pavadīti Valkā. "Es jau skolas laikos smuki zīmēju, bet tas arī viss. Pie mums Valkā jau nekādas mākslas skolas nebija," atceras Daiga, piebilstot, ka "smuko zīmēšanu" bieži vien izmantojusi brīžos, kad skolā bijis nepieciešams izveidot kādus plakātus, afišas. Toreiz ļoti populāras bijušas atmiņu klades, tādēļ klasesbiedri un citi draugi, dodot tās aizpildīt Daigai, vienmēr cerējuši, ka viņa kaut ko skaistu uzzīmēs.

Kad atnākusi uz Rīgu, lai mācītos augstskolā, talants, tāpat kā iepriekš, snaudis kaut kur un retu reizi izlauzies, lai uzzīmētu kādu portretu. Par modeļiem bijušas meitenes, ar ko Daiga dzīvojusi kopā studentu kopmītnēs.

Daiga ļoti gribējusi studēt arhitektūru, bet nav pat mēģinājusi iestāties, jo nobijusies, ka viņai nebūs atbilstošās prasmes zīmēšanā. Tā nu nolēmusi kļūt par finanšu jomas speciālisti, studējot Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultātē. Un tur jau vieni cipari, formulas, kāda vairs zīmēšana! Pēc izglītības iegūšanas Daiga ir strādājusi lielākos un mazākos uzņēmumos par grāmatvedi. Arī šobrīd visas darba dienas Daiga pavada darbā, rūpējoties par kāda uzņēmuma finanšu dokumentu kārtošanu.

Un tad tas notika…

Viss sākās pirms nepilniem diviem gadiem – bērni jau paaugušies – dēls Roberts šobrīd mācās 4. klasē, bet meitiņa Nikola Paula vēl apmeklē bērnudārzu. Tas vien nozīmē, ka arī laika sev paliek vairāk. Daigas draudzene iekārtoja savu biroju, un, zinot, ka zīmēšanas lietas viņai padodas, palūgusi "kaut ko uzzīmēt biroja sienām". "Es iepriekš biju tikai zīmējusi nevis gleznojusi, bet pamēģināju. Birojam uzgleznoju magones," stāsta Daiga. Ar to arī bijis "āķis lūpā".

Sākumā viņa pamēģinājusi pazīmēt ar bērniem domātām krāsām, sapratusi, ka īsti labi jau nav, bet process tā aizrāvis, ka atpakaļceļa nebijis.

"Tad es gāju pirkt pirmās krāsas. Es taču neko nezināju, kādas vajag, kādas otas ir pieejamas, kādu audeklu izvēlēties, neko nezināju. Sāku lasīt visu iespējamo informāciju, visu ko izmēģināju," par pirmajiem soļiem gleznošanā atminas Daiga. Sākumā zīmējusi ar akrila krāsām, bet nu pārgājusi uz eļļas.

Jo Daiga vairāk gleznojusi, jo vairāk arī sapratusi, cik daudz ko neprot, nezina. Tad viņa sameklējusi pasniedzēju, kura iemācījusi pašus pamatus – kas ir kubs, lode, cilindrs, perspektīva utt. To apgūstot, nolēmusi iet nākamo etapu. Pieteikusies pieaugušo gleznošanas studijā, ko apmeklē joprojām, savam hobijam veltot vismaz vienu vakaru nedēļā. "Tagad ar katru gleznu atklāju kaut ko jaunu, kā tu vari kaut ko izcelt, notušēt," saka Daiga.

Divu gadu laikā – 20 gleznas un izstādes

Daiga ir pieticīga, runājot par panākumiem tik īsā laikā, visu laiku atkārtojot, cik daudz vēl jāmācās, jāpilnveido zināšanas un praktiskās iemaņas, tomēr nevar noliegt, ka priekš iesācēja, kurš nav mācījies vairākus gadus mākslas skolā, rezultāti ir iespaidīgi. Turklāt pašas pozitīvo emociju gammu neviens cits nenovērtēs, kā vien pati un ģimene, kas iespēju robežās atbalsta Daigas jauno aizraušanos.

Daiga pamatā glezno kluso dabu, ziedu kompozīcijas,ainavas, veido citu mākslinieku darbu kopijas, lai izprastu viņu stilu, ir bijusi arī mākslas plenērā, kur dienas laikā bijis jāuzglezno glezna. "Ja tā saule ir tur, tad tā jāuzglezno šodien, jo rīt jau var līt lietus. Savukārt par ziediem runājot... Es nofotografēju kompozīciju un tad to pārnesu uz audekla. Vienu gleznu, ja to rada mājās un ar manu darba režīmu, var gleznot pat 20 stundas. Turklāt man jau nesanāk gleznot katru dienu, tikai brīvdienās. Pa to laiku ziedi taču novītīs," skaidro Daiga. Radot savus darbus, Daiga iedvesmojas arī no citiem māksliniekiem. No pašmāju mūsdienu māksliniekiem Daigai patīkot Alise Mediņa, bet no klasiķiem – impresionists Eduārs Manē.

"Ir grūtās gleznas un vieglās. Piemēram, cilvēki, pilsētas sižets – tas ir grūti, bet vieglās ir ziedi. Man ir savs rokraksts, taču būs vajadzīgs ilgāks laiks, lai atrastu sev tīkamāko gleznošanas stilu. Gleznošana ir nemitīga attīstība," atzīst Daiga.

Vaicāju, cik šāda aizraušanās prasa finanšu līdzekļus. Daiga nedomājot atbild: "Naudu es pat neskaitu, es tāpat pirkšu un darīšu."

Vienu darba dienas vakaru Daiga apmeklē gleznošanas studiju, bet brīvdienās, ja ģimene atļauj, kas parasti arī notiek, Daiga vienu dienu velta gleznošanai. "Es sestdienā parasti ceļos ap pulksten 7, un neēdusi varu bez apstājas gleznot piecas, sešas stundas, tad taisu pārtraukumu. Darbā esmu finanšu cilvēks, bet gleznojot pilnībā atslēdzos, tā ir mana un manu smadzeņu totāla relaksācija. Tad esmu iekšā tikai krāsās," atzīst Daiga.

"Pastāstīšu smieklīgu gadījumu. Mūsu mazajai Nikolai bērnudārzā bija jāstāsta, par ko strādā tētis un mamma. Mēs kaut kā īpaši par to nebijām runājuši. Un Nikola teikusi, ka mamma ir māksliniece, bet tētis pavārs. Tā smējāmies. Jo patiesi, dienās, kad gleznoju, ēst gatavo vīrs Juris, bet patiesībā viņš ir būvinženieris," smejot stāsta Daiga.

Savukārt Daigas dēlam skolā bijis jāraksta domraksts par savu māju. Viņa pat īsti nezinājusi, ko Roberts bija sarakstījis, bet, kā vēlāk izrādījās, viņš aprakstījis, ka viņa mājā gandrīz katrā istabā (privātmājā) ir kāda mammas glezna. Daiga gan nezina, pēc kādiem kritērijiem darbi tika vērtēti, bet tieši Roberta domraksts nonāca līdz Garkalnes J. Jaunsudrabiņa istabai. Tās vadītāja un dēla audzinātāja puikam lūgusi, lai mamma sazinās ar viņām. Daiga gan vilcinājusies, bet piezvanījusi. Un rezultāts ir tāds, ka patlaban Garkalnes bibliotēkā ir Daigas gleznu izstāde, bet oktobrī vairāki darbi piedalīsies izstādē Ādažu Kultūras centrā. Vēl darbi bijuši pieejami plašākai publikai Saulkrastos.

Vairākas Daigas gleznas jau pārdotas. Tās iegādājušies darba kolēģi, draugi. "Man bija tik žēl šķirties no pašām pirmajām gleznām. Es iedomājos, kā es tās radīju, cik daudz laika veltīju, bet draugi mani iedrošināja: ""Ja tu gribi iet tālāk, tev jāprot arī šķirties." Mēģinu tam tikt pāri," atklāj Daiga.

Savas iegribas vajag vismaz mēģināt piepildīt

Nav tāda vecuma, kurā vairs nevarētu apgūt ko jaunu. "Man ir prieks, ka citiem patīk mani darbi, bet es gribu turpināt mācīties, atklāt, pilnveidoties. Man, protams, šis process būs ilgāks nekā mākslas studentiem, bet es to darīšu un neatkāpšos," stingri nolēmusi Daiga.

"Ja ir kaut mazākā vēlēšanās, vajag mēģināt. Kas zina, kas beigās var sanākt. Bet es noteikti ieteiktu sākumā pamācīties kursos, apgūt pamatus, tad arī pats iesi ātrāk uz priekšu. Ja zīmēsi tikai viens pats, tu nekad nezināsi, ko tu nezini," iedrošina Daiga.

Par to, ka Daiga var atļauties atslēgties no rūpēm par ģimeni, viņa saka lielu paldies vīram, kurš tajās dienās uzvārīs ēst, izmazgās grīdas un izdarīs visu citu, kas vien nepieciešams.