Saruna ar bīskapu Pēteri Sproģi par pieredzi, adoptējot bērnu, un sāpīgo meitiņas zaudējumu  (1)

Sērās bīskapa ģimene skaidrāk kā jebkad sapratusi, ka vēlas palīdzēt kādam, kuru dzīve arī nav saudzējusi, – bērnam bez vecākiem. Šī doma viņus mudinājusi adoptēt Viktoriju, kura Sproģu ģimenē laimīgi dzīvo jau gandrīz gadu.

- Patlaban esat bīskaps, taču pieļauju domu, ka bērnībā vis neteicāt – kad izaugšu, kļūšu par bīskapu!

(Smaida.) Nē, bērnības domas ir par to, ka gribēju būt dārznieks, jo man pie mājas bija atvēlēta maza dobīte. Es tur stādīju puķes un kaut ko audzēju. Man iepatikās tas, kā gandrīz no nekā izaug skaistas puķes.

Katram bērnam vajadzētu savu dobi – tas ļoti daudz iemāca par dzīvi, radošumu, sakarībām, atbildību, darbu.

- Mācītājs un dārznieks savā ziņā ir līdzīgas profesijas.

Tur ir līdzības, jā. Pat attiecībā uz Dievu ir sacīts, ka Dievs ir dārznieks. Mēs, cilvēki, esam Dieva līdzībā radīti, mums arī ir audzēšanas funkcijas – gādāt, pasargāt, iztīrīt, lai nestu augļus.

- Pirms Marta kļuva par jūsu sievu, ar viņu iepriekš bijāt pazīstami ilgus gadus – bijāt viņas mācītājs. Kāpēc sākās attiecības?

Jā, bijām pazīstami daudzus gadus, un nebija nekādu nolūku ne no manas, ne no viņas puses. Nebija pat domas, ka mēs varētu sākt draudzēties. Bet reizēm vienkārši satikāmies parunāties, un, šķiet, abi pamanījām, ka gribētu atkal satikties un turpināt par kaut ko runāt. Pēc dažām reizēm mums abiem nācās saprast: ja kāds pajautātu, kas te notiek, mēs nevarētu teikt, ka tā ir vienkārša saruna. Mums bija radušās simpātijas. Tā mēs izvēlējāmies šo sarunu turpināt.

- Sekoja bildinājums?

Jā, tad es Martu bildināju, un visiem bija skaidrs, kas notiks tālāk.

Mēs jau kādu laiku bijām draudzējušies, un tad mana draudzene vienu vasaru aizbrauca strādāt uz Ameriku. Ir teiciens, ka mazu mīlestību vējš nopūš, bet lielu uzpūš vēl lielāku. Mūsu gadījumā attālums uzpūta ilgas un pārliecību vēl lielāku. (Smaida.)

Izdevās noorganizēt tā, ka es, Martai nezinot, aizlidoju uz Ameriku. Vēl lidostā sūtīju viņai īsziņas, kas neļāva nojaust, ka varētu būt ceļā. Izdevās viņu pārsteigt – ierados ar kontrabandas ceļā no Latvijas ievestiem ziediem. Gribēju tajā pašā vakarā arī bildināt, bet sapratu, ka vienam vakaram pārsteigumu pietiek. Vajadzēja ļaut gan sev, gan vēl jo vairāk manai draudzenei atgriezties normālā domas orbītā, lai tik nozīmīgs dzīves lēmums nebūtu jāizdara šoka stāvoklī.

Saderināšanās gredzens man bija kabatā vairākas dienas, bet nevarēju atrast piemērotāko vietu. Visas šķita lētas un prastas, nepiemērotas. Bijām aizbraukuši uz Čikāgu. Mičigana ezera krastā ir panorāmas rats, uzbraucām augšā, un tad man radās doma, ka tā ir īstā vieta. Turpat, panorāmas ratā virs Mičigana, es izteicu piedāvājumu, kurš netika noraidīts.

- Esat četru bērnu tēvs. Pirms diviem gadiem daudzi juta jums līdzi, jo viena no jūsu meitām aizgāja mūžībā. Būtu nepareizi vaicāt – kā tikāt pāri sāpēm, drīzāk – kā ar tām sadzīvojat?

Jā, jūs pareizi sakāt, mums bija trīs meitas, un pirms diviem gadiem vidējā meitiņa četru gadu vecumā traģiski gāja bojā. Tagad mums atkal ir trīs meitiņas, jo vienu esam adoptējuši. Viktorija pie mums dzīvo jau septiņus mēnešus. Nesen mums piedzima vēl viens bērniņš – mazais Pēteris. Viņš šeit, uz Zemes, ir ceturtais, bet kopumā – piektais.

Tā ir, sāpes jau nebeidzas, mēs vienkārši iemācāmies ar tām sadzīvot. Protams, sērām ir dažādas stadijas. Ir šoka posms, kurā tu vienkārši nespēj saprast, kas noticis. Tad seko citas sērošanas pakāpes. Ar laiku ienāk sava veida samierināšanās. Sāpes vairs nav tik apdullinošas, neparādās virspusē. Sākumā tās ir visiem ļoti labi redzams, bet vēlāk tikai pats zini, kur ir tās teritorijas, kurās aizej vai varbūt pat savās domās esi, bet apkārtējie to nemaz nenojauš. Savā ziņā tās ir svētās skumjas, kuras nav iespējams zaudēt. No otras puses, nemaz negribas zaudēt. Tās ir kā vieta, kur satiecies, atceries. Tā man ir svēta vieta.

- Vai ģimenē brīvi runājat par aizgājušo meitiņu Izabellu?

Mēs runājam ļoti brīvi, varbūt ne katru dienu. Man pašam ir sāpīgāk atcerēties un sākt analizēt to dienu, kā tas notika, ko vajadzēja darīt, ko nevajadzēja, kur mēs varbūt pārāk paļāvāmies uz glābējiem, kur vajadzēja pašiem rīkoties. Tas ir nebeidzams stāsts. Ja iedziļinos tās dienas detaļās, tas mani izsit no līdzsvara, es nevaru mierīgi par to domāt.

Par Belliņu kā par vienu no mums mēs runājamies, pieminam. Mūsu četrgadīgā meitiņa Sāra reizēm, kad skan melanholiska vai apcerīga mūzika, saka – man pietrūkst Belliņas.

Nesen es fotografēju ģimeni. Visām meitenēm mugurā baltas kleitas, mamma stāvoklī, un arī tad Sāriņa pienāca un teica: "Es gribētu, lai Belliņai arī būtu tāda kleita." Mēs atceramies, mēs domājam, tās ir svētas un skaistas skumjas katru dienu.

- Cilvēku acīs jūs esat Dieva pārstāvis. Vai nesaskārāties ar attieksmi – sak, kur tagad ir jūsu Dievs?

Ja šis jautājums ir uzdots no sirds un patiesi, es par to neapvainojos. Man pašam reizēm šis jautājums rodas, skatoties uz notikumiem pasaulē, bet īpaši tad, kad gāju cauri smagajiem notikumiem savā dzīvē. Dievam ar šādiem jautājumiem nav problēmu. Svētajos rakstos ir daudz raudu dziesmu, kurās cilvēks vaicā – kur tu esi, Dievs? Kas notiek? Domāju, sliktākais ir tēlot ticību, nevis atzīt, ka nesaproti. Katra cilvēka dzīvē var pienākt krustceles, kurās jāizvēlas – iemīlēt svēto nezināšanu vai dzīvot noliegumā vai visu izskaidrojošās atbildēs, kas pašos dziļumos tomēr ne uz ko neatbild.

- Jau minējāt, ka esat adoptējuši bērniņu. Kad sākāt par to domāt?

Par adopciju domājām jau sen. Tas nav normāli, ka Latvijā gandrīz 2000 bērnu aug ārpus ģimenes. Pie šā jautājuma atkal atgriezāmies, kad Belliņa bija mirusi. Sērās īpaši pamanījām, ka mājās ir tukšums, ka mašīnā ir tukša vieta. Sākuma fokusējies uz to, ka ir šāds tukšums. Nevari pierast, ka, ieejot veikalā, vairs nemeklē trīs bērnus, lai izsekotu līdzi, bet divus. Ieej restorānā un vairs nemeklē galdiņu ar vietu trim bērniem, un tā tālāk. Protams, pašā sākumā sapratām, ka Belliņu neviens cits bērniņš neaizstās. Tajā pašā laikā ievainojums, kas mums radies no sāpēm, kādam citam – bērnam, kas palicis bez vecākiem –, iespējams, ir tāds pats un reizēm pat vēl vairāk traumējošs.

Doma būtībā bija skaudri vienkārša: mūsu sāpes, zaudējot bērniņu, un kāda bērniņa sāpes, zaudējot vecākus, var mūs savest kopā. No divām traģēdijām var izaugt kaut kas labs.

- Kāpēc adoptētajai meitiņai ir vārds Viktorija?

Belliņa bija otrais bērns ģimenē. Lielāki bērni šad tad meiteni pastūma malā, jo viņa bija mazāka. Tad viņa noskuma, bet es teicu: "Belliņ, tu esi otrā," un rādīju ar pirkstiem zīmi V, kas nozīmēja victory (no angļu valodas – uzvara). Teicu: "Tas nekas, ka tu esi otrā, arī es un tava mamma bijām otrie bērni savās ģimenēs, bet mēs esam uzvarētāji un arī tu esi uzvarētāja!"

Neilgi pēc Belliņas bērēm braucām uz Norvēģiju un pa ceļam uz kuģi ar sievu runājām, kā varētu saukt meiteni, ja kādu adoptētu, – Viktorija. Kad iebraucām Stokholmas ostā ar kuģi Viktorija, redzējām citu kuģi, kas atstāja ostu. Tā nosaukums bija Izabella, kas bija Belliņas pilnais vārds. Sieva šo notikumu pastāstīja kādā intervijā, un paziņa, kas bija izlasījusi interviju, savukārt zināja par meitenīti Viktoriju, kura bija palikusi bez vecāku gādības un mīlestības. Viņa mums piezvanīja un to pastāstīja. Sapratu: šim bērnam ir vajadzīgi vecāki un ģimene.

Mēs viņu vēl nebijām redzējuši, kad jau spērām pirmos soļus, lai pieņemtu savā ģimenē. Sirdī bijām pieņēmuši lēmumu, ka to darīsim.

- Kāda bija jūsu pirmā satikšanās?

Satikāmies pirms Ziemassvētku laika. Viktorijai bija nepilna pusotra gada. Redzējām meitenīti ar bālu sejiņu Latvijas ziemā, ar skumjām acīs. Nekas tāds nenotika, lai es teiktu – ieraudzīju un pēkšņi kaut ko ļoti sajutu. Nebija uzreiz milzīgas emocionālas saiknes vai pieķeršanās. Ne vienmēr kaut kas stipri jājūt. Mīlestība nav izjūtas, bet gan izvēle, kas noved pie izjūtām. Reizēm cilvēki domā: ja būs tā sajūta, viņi kādu bērnu adoptēs, tomēr man šķiet, ka tas ne vienmēr ir pareizi. Tagad, kad Viktorija pie mums dzīvo jau gadu, ir mazi momentiņi, kas ļauj pieķerties, iepazīt, pieņemt.

Protams, ar savu bērnu ir citādi. Viņa atnākšanu gaida vismaz deviņus mēnešus, tāpēc emocionāla piesaiste ir daudz dabiskāka. Kad ģimenē ienāk adoptēts mazulis, grūtniecība notiek citādi. Nevajag lolot cerības, ka ieraudzīsi svešu bērnu un viņam uzreiz pieķersies, viņu izjutīsi un pilnībā sapratīsi. Bet tas nenozīmē, ka nekad neiemīlēsi.

- Nesen sagaidījāt šajā pasaulē dēlu. Jums, tēvam, tā nebija pirmā sastapšanās. Kādas bija izjūtas?

Tas ir kaut kas tāds… Maģisks laikam nebūtu vārds, ko man patiktu lietot, bet tas ir kaut kas brīnumains. Dziļa prieka un īstuma moments, kad kaut kas patiesi liels notiek. Pirmoreiz ieraugi cilvēka seju, un piedzimstot tā ir apskaidrota. Apskaidrība dzīves pieredzes trūkuma dēļ. Sākas dzīve, kurā apskaidrību vajadzēs atrast nevis pieredzes trūkuma dēļ, bet tieši pateicoties tai. Sākumā ir apskaidrība, jo nekas vēl nav sāpējis un nekas nav jāpiedod. Beigās būs apskaidrība, jo nekas vairs nevarēs sāpēt un viss būs piedots. Tas ir Mūžības klātbūtnes mirklis. Kaut kas skaists, apbrīnojams un līdz galam vārdos nepasakāmi īsts.