Kā viens foto pamudināja mācītāju lieliem darbiem jeb Rotaļlietu ceļš no Latvijas uz Jordāniju  (1)

Stāsts būs par to, kā patiesībā ikvienam no mums ir iespēja pārstāt žēlumā tikai pašūpot galvu, bet gan rīkoties, rīkoties tūlīt un tagad. Stāsts par to, kā Latvijas ģimenes iepriecina sīriešu un irākiešu bēgļu bērnus, kuri patlaban izmitināti tālajā Jordānijā.

Liktenīgais foto

Pēteris kādreiz kalpoja Mateja draudzē, bet tagad vairāk "strādā uz projektiem". Tas notika pagājušā gada augustā, kad Pēterim bijis vairāk laika pievērsties ziņu lasīšanai. Viņš jau iepriekš bija sekojis līdzi Sīrijas konfliktam, interesējies par uzbrukumiem Irākā. "Viss, ko es redzēju, bija uzspridzinātas pilsētas, posts visapkārt. Bet tad es ieraudzīju fotogrāfiju, kurā bija redzams tēvs, kurš rokās turēja meitu, kurai bija nogriezta galva, palicis tikai stumbenītis. Man pašam ir trīs bērni. Tas bija tik personīgi. Ir amorāli lasīt ziņas un neko nedarīt. Es sēžu savā klubkrēslā ar savu planšeti, bet citur notiek tik briesmīgas lietas," Pēteris atceras, cik ļoti viens foto ietekmējis viņa tālākos darbus.

"Man nebija nekādu kontaktu, nekā," saka Pēteris, stāstot, kā ar domubiedriem pērn oktobrī nodibinājis biedrību "Baltic Global Initiative", jau pēc nedēļas interneta vidē startēja mājas lapa. "Man likās, ka vējš pūš burās," par veiksmīgo sākumu runā mācītājs.

"Mani tik spēcīgi uzrunāja šī viena fotogrāfija. Es taču arī esmu tēvs, tas mani tik dziļi saviļņoja," atzīst Pēteris, turpinot skaidrot, kāpēc izvēle palīdzēt "krita" tieši uz šo reģionu. Jā, Ukrainā arī bija konflikts, bet Ukrainai palīgu bija tik daudz. Katrs ir aicināts kādam palīdzēt, bet tas nenozīmē palīdzēt tieši tam, kuram kāds jau palīdz. Pēterim ir vaicāts un norādīts, ka tepat Latvijā ir tik daudz bērnu, kuriem ir nepieciešama palīdzība, un viņš tam piekrīt. "Protams, ka ir jāpalīdz bērniem Latvijā, bet tad, lūdzu, nevis runājiet, bet dariet," mudina Dieva kalps.

Kā sākās rotaļlietu ceļš no Latvijas uz Jordāniju

Kad tika nodibināta sava organizācija, Pēteris meklēja domubiedrus otrā pusē – Jordānijā, kur izmitināts liels skaits sīriešu un irākiešu ģimeņu. Bija arī tādi, kuri sacīja, ka no Latvijas sūtīt mantas būs neizdevīgi, sarežģīti, labāk esot palīdzēt ar naudu. Tas Pēterim nepatika. Viņš meklēja, meklēja un atrada nevalstisko organizāciju Jordānijā, kuru arī vada mācītājs, bet visu palīdzību kūrē ANO.

Un Pēteris "ķērās vērsim pie ragiem" – izsludināja labdarības akciju "Zvaigzne austrumos", kuras mērķis bija palīdzēt bēgļu bērniem pasaules karstajos punktos. Pērn īstenotajā akcijā tika savāktas 3550 kurpju kastes ar dāvaniņām sīriešu un irākiešu bēgļu bērniem un nosūtītas uz Jordāniju, kur tās sadarbības partneri nogādāja bēgļu bērnu rokās. Akcijas laikā arī tika savākta nauda 206 siltām segām bēgļiem.

Akcijā pērn iesaistījās gan skolas, gan uzņēmumi, gan daudz privātpersonu, turklāt ne jau tikai kristiešu jeb tādas, kuras būtu kādā draudzē un regulāri mītu taciņu uz baznīcu. Lielu lomu publicitātē "spēlējuši" sociālie tīkli – ieraugot, ka kāds draugs sarūpējis kastīti ar dāvanām, arī pašam sagribējies palīdzēt.

Arī šogad ir iecerēta šāda akcija, kas startēs novembrī un turpināsies līdz decembra sākumam, lai īsi pirms Ziemassvētkiem dāvanas sasniegtu bēgļu bērnus. Šā gada akciju ir iecerēts paplašināt, cerot savākt 6000 kurpju kastes ar dāvaniņām. Tās ir paredzēts nosūtīt trīs adresātiem: sīriešu un irākiešu bēgļu bērniem Jordānijā, sudāniešu bēgļu bērniem Ēģiptē un bērniem bēgļu nometnē Maltas salā Vidusjūrā.

Kāpēc kurpju kaste un ko tajā likt?

Kā uzsver Pēteris, kurpju kaste ir ierobežota izmēra iepakojums, turklāt – ne īpaši liels, bet pietiekams, lai tajā ieliktu vairākas mazas dāvaniņas. Ja kāds izlems ziedot lielu rotaļu lāci, to būs grūti nogādāt adresātam, bet kurpju kaste ir ļoti ērta arī transportēšanas ziņā.

Vēlams, lai dāvanas vienā kastē būtu konkrētam dzimumam. Ja vēlies to iesaiņot īpaši, tad vāks un pati kaste jāiesaiņo atsevišķi, jo robežšķērsošanas laikā to saturs var tikt pārbaudīts. Tātad, - izdomā – dāvana būs zēnam vai meitenei. Kas jāliek iekšā – dāvanas no sirds, noteikti ieteicams arī kāda mīkstā rotaļlieta, lai bērns, kurš to saņems, iegūtu patiešām mīļlietiņu. Lecamauklas, jojo, mašīnītes, kancelejas piederumi, dvielītis, zobu birste, T-krekls, greznumlietiņa – tās ir vien dažas idejas, par ko priecātos bēgļu bērni, protams, neskaitot kādu našķi.

Ko nedrīkst un nevajag likt? Našķus, kas kūst, drūp – šokolāde, cepumi utt., šķidrumus, rotaļu ieročus, arī lelles nē, jo islāmu kultūrā nav pieņemts attēlot cilvēkus, bet suns un cūka priekš viņiem ir netīri dzīvnieki, tādēļ arī šādas mantas jāizvairās likt mantu kastē. Pēteris arī norāda, ka nevajadzētu likt reliģiskus piederumus – Bībeli vai kādu krustiņu. Dāvanas ir domātas gan musulmaņu, gan kristiešu bērnu ģimenēm, tādēļ, lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem, šādas mantas nederēs.

Šā gada akcijas visi dāvanu nodošanas-pieņemšanas punkti vēl nav zināmi, taču jau drīzumā interesentiem visa informācija būs pieejama biedrības mājas lapā.

Kā pazūd bērnu egoisms, gatavojot dāvanas

Kā uzsver Pēteris, šāda akcija ir kā iespēja aizsniegt pasauli. "Biju pozitīvi pārsteigts, kā akcija ietekmēja arī manu ģimeni, precīzāk bērnus. Parasti veikalos mani bērni izteica frāzes: "Man…", "Es gribu…", "Lūdzu, man nopērc…". Bet tad gājām pirkt dāvanas šiem svešajiem bērniem. Tās mūsu sarunas bija tik interesantas, viņi tik ļoti iedegās, meklējot dāvanas. Viņu egoisms nemanāmi bija pazudis, un tas neatgriezās kādus četrus mēnešus pēc akcijas. Nu jau atkal tas atgriezies," atzīst Pēteris. Viņa ģimenē aug 12, deviņus un četrus gadus veci bērni.

"Es pats uzaugu piecu bērnu ģimenē, biju jaunākais bērns, dzīvojām Liepājā un tajos laikos neko jau veikalos nevarēja nopirkt. Atceros, kā visi bērni dalījām desas šķēlītes, bija diezgan grūti mūsu vecākiem. Taču, neraugoties uz to, mēs reizi gadā visa ģimene gājām uz pastu, lai sūtītu lielu dāvanu kasti uz Indiju. Es nezinu, kur mani vecāki dabūja tos konservus un citas lietas, kas veikalos nemaz tā nebija, un kā viņi zināja, kur sūtīt, bet mēs kā privātpersonas, kā ģimene palīdzējām citiem cilvēkiem, ko nepazinām un nekad dzīvē nesastapām. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi – mācīt bērniem dalīties," savu viedokli pauž Pēteris.

Jordānija pārsteidz ar precizitāti ziedojumu uzskaitē

Pēteris šā gada sākumā arī pats pabija Jordānijā, lai pārliecinātos, kā Latvijā savāktās dāvanas nonākušas pie ģimenēm, kā noris palīdzības akcijas, un bijis ļoti patīkami pārsteigts. "tur ir pedantiska uzskaite par visiem ziedojumiem. No ANO nāk lapas ar konkrētās ģimenes aprakstu, ar visām fotogrāfijām, no kurienes un kad viņi aizbēguši," par vizīti tālajā zemē stāsta mācītājs.

Viņš kopā ar ceļabiedriem pabijis dažās ģimenēs, kas saņēmuši dāvaniņas no Latvijas. Piemēram, irākiešu ģimene – tēvs, māte un dēls. Tēvu Irākā piekāvuši gandrīz līdz nāvei, Pēteris pats redzējis vēl nesadzijušās rētas, bet dēlēns, saņemot divas plastmasas mašīnītes no Latvijas, ar tām spēlējies visu dienu, līdz pat pulksten trijiem nebija dabūjams gulēt. Bēgļu bērniem nav rotaļlietu, jo bēgot ģimene līdzi paņēmusi daudz nepieciešamākas mantas, taču kas ir bērns un bērnība bez spēlēm un rotaļām?

Pēteris ir nedaudz satraukts par gaidāmo šā gada akciju, jo pērn vēl nebija nekāda politiskā konteksta, ko nevar teikt par šodienu, kad arī Latvija būs jāuzņem zināms skaits bēgļu. Tomēr Pēteris norāda, ka šie bēgļi, kurus ikdienā redzam televizora ekrānos no dažādām Eiropas valstīm, ir pietiekami turīgi, ja reiz atceļojuši līdz šejienei. Turpretim tie, kuri patlaban dzīvo Jordānijā, ir tik nabadzīgi, izkropļoti un neaizsargāti, ka, visticamāk, nekad neieraudzīs Eiropu. Bet bērni paliek bērni, visiem bērniem gribas rotaļlietas.