Ja Latvijā skolēni un viņu vecāki nereti šķendējas par to, ka agri sākas un vēlu beidzas mācības, liedzot iespēju skolēniem gana atpūsties un pietiekami daudz laika veltīt ārpusskolas interešu izglītībai, Ķīnā skolēnu dzīve nav no vieglākajām. Jaunietis no Latvijas šajā lielajā valstī pavadīja desmit mēnešus, mācoties apmaiņas programmā. Viņam mācības sākās pulksten 7.20, bet beidzās - pulksten 22, tiesa, dienas vidū ir paredzēts laiks arī diendusai.
"Valsts - liela. Noteikti, bet ne biedējoši. Mana ģimene bija ļoti mīļa, rūpējās par mani un turēja godā ģimeniskās vērtības," tā, atgriežoties Latvijā, "AFS Latvija" brīvprātīgajai darbiniecei Amandai Celmai atzinis Reinis.
Skolas dzīve Reinim Ķīnā krasi atšķīrās no ierastās sistēmas Latvijā: "Mācības bija no pulksten 7.20 līdz 12. Tad bija pārtraukums līdz pulksten 14.40 (šajā laikā paredzēts ieturēt pusdienu maltīti un pagulēt diendusu), tad līdz pulksten 17 notiek mācību stundas. Pēc tam seko nākamā divu stundu garā pauze un mācības atsakās pulksten 19 un turpinās līdz 22. Skolotāji ir ļoti jauni, ap 30 gadiem. Skolā un ārpusskolas jaunieši visu laiku mācās, kā saka "iekaļ galvā", bet praktiski neprot pielietot visas savas uzkrātās zināšanas."
Reinis stāsta, kā izvēlējies pamācītie tieši Ķīnā:"Eiropa, Austrālija un Ziemeļamerika liekas pārāk līdzīgas Latvijai, kā attīstītās valstis. Dienvidamerikā un Āfrikā ir unikāla kultūra, bet tās nav sirdij tuvas. Tāpēc paliku pie Āzijas, kas piesaistīja ar savu atšķirīgo kultūru un savdabīgo valodu. Tā kā ķīniešu valoda ir gana perspektīva, valsts ar bagātu kultūru, ko ļoti cienu, izvēlējos doties uz Ķīnu."
Austrālija un reliģiskā stunda
Savukārt Annija Čiščakova devās apmaiņas programmas braucienā uz Austrāliju. Kā stāsta jauniete, "Austrālija jau kopš bērnības ir bijusi mana sapņu zeme. Iespējams, tāpēc, ka mana omīte ir ģeogrāfe. Viņa man stāstīja par vistālāko zemi, kur dzīvo maz pazīstami un reti sastopami dzīvnieki. Jau kopš mazotnes sapņoju tur nokļūt."
Par saviem pirmajiem iespaidiem Austrālijā stāsta Annija: "Sidnejas lidosta likās ārkārtīgi liela. Ārā bija ļoti karsts, tāpēc nožēloju, ka uzvilku garās bikses un džemperi. Savukārt ar viesģimeni man saistās ļoti labas atmiņas un iespaidi – ļoti daudz smaidu, izpalīdzīgi it visā, labprāt dalās ar dažādiem dzīves stāstiem. Protams, viņi arī ļoti interesējās par mani pašu un vietu, no kurienes nāku."
"Man bija tā unikālā iespēja Austrālijā mācīties privātskolā. Visvairāk pārsteidza tas, cik daudz laika un enerģijas tika veltīts reliģijai. Visi skolā bija ļoti reliģiski noskaņoti, un katru trešdienu visiem bija jādodas uz kapelu, kur notika tāda kā atsevišķa stunda, veltīta Bībeles tematu apskatam. Es neesmu reliģioza, un tas bija kaut kas pavisam jauns man," par skolu stāsta jauniete.
Tāpat Anniju pārsteigusi skolas sistēma. Skolā visi tika sadalīti pa tādām kā mājām, līdzīgi kā romānā par Hariju Poteru. Katrs mājas dalībnieks varēja izvēlēties sev piemērotākās mācību stundas un iet tikai uz tām, kuras pats ir iekļāvis savā sarakstā. Tāpat bija iespēja izvēlēties mācību stundu grūtības pakāpi.
Par iespēju atsevišķiem mācību priekšmetiem izvēlēties grūtības pakāpi uzsvēra arī Megija, kura mācību gadu pavadīja Vācijā. Vai pēc apmaiņas programmas bija viegli atgriezties Latvijā? Gan jā, gan nē… Jaunieši atzīst, ka bija grūti atvadīties no jauniegūtās ģimenes un draugiem, bet arī ļoti gribējās atpakaļ mājās – pie savējiem. Iespējams, daudzi pie sevis ir nodomājuši, kā būtu, ja dzīvotu un mācītos citur? Vai tas būtu vieglāk vai grūtāk? Tas nebūtu ne viens, ne otrs. Dzīvot citur nozīmē dzīvot citādāk, jo katrai tautai ir savas kultūras normas un dzīvesveids. No tevis ir atkarīgs, vai tu to spēj pieņemt, vai - nē. Katrā ziņā, no jaunas pieredzes nevajag baidīties. Tas ir tā vērts un pat vēl vairāk, tā uzskata jaunieši, kuri izmantoja "AFS Latvija" Starpkultūru programmas piedāvātās iespējas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
