'Pavēdiniet dupsīti, izlasiet zirnīšus un pakasiet austiņu' – vecāku dīvainās prasības bērnudārzu audzinātājām  (4)

Diskusiju forumā sāka kāda mamma, kura paviesojusies bērndārznieku vecāku sapulcē un fiksējusi viņu dīvainākās un spilgtākās prasības.

Kā jūs domājat, vai viena audzinātāja to spēj? Kuram dupsi, kuram gailīti, kuram putru, kuram vestīti utt.," sašutusi kāda mamma, kura šo visu noklausījusies privātā bērnudārza sapulcē.

Diskusijā iesaistās citas mammas ar pieredzi sapulču apmeklēšanā:

"Mums viena mamma bija aizspērusies uz Rīgas domi un uzrakstījusi pretenziju par teātriem un koncertiem, jo viņa, lūk, neesot pārliecināta, ka tur nerāda pornogrāfiju. Viņas dēļ mūsu bērnudārzā nenotika neviena izrāde/koncerts, kamēr pusgada laikā visi pārējie vecāki savāca parakstus, rakstīja iesniegumus un izlūdzās pēc šiem pasākumiem."

"Tā kā esmu bijusi abās frontes pusēs, jāatzīst, ka slimo netrūkst ne vecāku, ne pedagogu vidū."

"Mana vīramāte arī strādā jau daudzus gadus par audzinātāju pašvaldības finansētā dārziņā un arī ir stāstījusi gadījumus no vecāku puses, kur atliek vien brīnīties, kur vecākiem kaut kas tik gudrs rodas tajās smadzenēs.

Pirmais gadījums. Jāmaksā par teātri 0,80 Ls (toreiz vēl bija lati), bet viens tēvs dod 100 Ls banknoti un prasa: "Būs ko izdot?"

Otrais gadījums. Jāmaksā par pulciņu, tēvs dod kredītkarti un prasa: "Pie jums ar karti var norēķināties?"

Trešais gadījums. Mana meita nemāk šņorēt (3 gadi) kediņas, vai varēsiet viņai to izdarīt? Audzinātāja: "Varbūt vieglāk iedodiet bērnam kediņas tādas, kas uz dadzīšiem, jo mums jūs esat jau 12. vecāks, kas to prasa, ja uz ārā iešanu katram siesim šņores un apģērbsim, tad ārā tiksim labi ja pusstundiņu pastaigāt." "Nē, nē, audzinātāj, manai meitai šīs ļoti patīk..."

Ceturtais gadījums. "Manai meitai ļoti nepatīk tas zīmējums uz tās sienas tanī stūrī, varbūt pasekojiet, lai viņa tur neiet un lieku reizi nedzīvojas (nu tā vien liekas, ka audzinātājai visu dienu jāseko pakaļ viņas bērnam).

Piektais gadījums. Mans bērns (četri gadi) nemāk vēl pats apģērbties, varbūt varēsiet katru reizīti viņam palīdzēt un pasekot, lai zeķubikses ir ar abām strīpiņām uz aizmuguri, lai sandalītes ir pareizi uzvilktas. Audzinātājas atbilde: "Varbūt vieglāk bērnam sākt mājās to iemācīt, jo mums šeit ir tik daudz to bērnu, to nodarbību un citu lietu, kas ikdienā jāpaspēj, ka vienkārši fiziski nepietiek laika vēl bērniem mācīt tās lietiņas, ko mājās vecāki var iemācīt, to elementārāko."

"Mums paziņoja, ka tiks samazināts kopējais cukura daudzums ēdienkartē. Viena māmiņa pajautāja, vai drīkst cukuru dot līdz, piemēram, tējas vai putriņas saldināšanai. Lai auklīte kontrolē, ka ne vairāk par divām tējkarotēm vienā reizē."

"Es vienreiz arī aizsūtīju vīru uz vecāku sapulci. Tā nu laikam arī bija pēdējā reize. Viņiem tur lika izšūt bērna vārda pirmo burtu, kaut ko uzzīmēt un arī izlocīt no papīra. Kamēr vecāki to visu darīja, tad audzinātājas arī stāstīja jaunumus utt. Manējais bija nikns arī uz mani, ka nevarēju toreiz pati tikt. Tā motivācija bija, lai vecāki redz, ko apgūst bērni."

"Man arī ir, ko pastāstīt par vecāku vēlmēm: neguļ pusdienslaiku, jo pieradis, ka silda kājiņas - bet kā ar fēnu; gulēt ejot, iedodiet rokās sandales, ar ko visu laiku pa grupu staigājis, tad gulēs."