Foto: Publicitātes attēls

Nule kā sācies Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kas turpināsies vēl līdz 25. oktobrim, kopumā piedāvājot noskatīties ap 100 filmu. Portālam Cālis.lv un dažiem tā lasītājiem bija iespēja noskatīties divas filmas no plašā repertuāra, kuras noteikti būtu vērts redzēt vecāku auditorijai. Abas filmas ir psiholoģiskas drāmas, kurās tiek risināti sociāli jautājumi.

Filmas liek domāt, tās vedina pārskatīt ikdienas skrējienu, mudina meklēt un atrast laiku tuvajiem un sev pašam. Ja pakļausies mūsdienu tik straujajam dzīves un darba tempam, dzenoties pēc mistiskiem mērķiem, kas patiesībā nav nepieciešami nedz sev, nedz citiem, var nākties samaksāt visai dārgi, iespējams, pat ar dzīvību. Šīs divas zviedru filmas "Mana tiesā māsa" un "Hotelis" – noteikti rosinās uz pārdomām, bet esi gatavs, ka seansa laikā izklaidi nesagaidīsi. Esi gatavs domāt un izjust filmu varoņu dzīvesstāstu.

Filma "Mana tievā māsa"

Filmas režisore ir Stokholmas Dramatiskā institūta absolvente Sanna Lenkena. Filma šā gada Berlīnes kinofestivālā saņēma prestižo "Kristāla lāci".

Filmu skatījās un mazu recenziju piedāvā Ilze, 2. klases skolnieces mamma:

"Filma, ko vēlams noskatīties katram, kam ir bērni, jo sevišķi meitu vecākiem. Tāpat noskatīties filmu būtu noderīgi meitenēm no 10 līdz 20 gadiem. It kā laba ģimene, ar ikvakara rituālu - kopīgām vakariņām. Taču kaut kas nav kārtībā, jo abām meitenēm ir ēšanas traucējumi. Vienai - bulīmija un tievuma kults, otrai - liekais svars un ēšanas kults (ar retām apzinīguma lēkmēm, kas rodas dēļ vēlmes līdzināties māsai).

Skatoties filmu, kļūst skaidrs, kāpēc tā un kāpēc vecāki nav pamanījuši problēmas. Bērni šajā ģimenē dzīvo it kā paši par sevi, vecāku, jo sevišķi mammas, iesaiste bērnu dzīvē ir epiziodiska. Kopīgajās vakariņās sarunājas tikai vecāki, bērniem ir klusējošu statistu loma, meitām neviens neko nejautā, kamēr problēmas nav acīmredzamas.

Taču filma ir arī par mīlestību. Par ciešām māsu attiecībām, ko var iedragāt, taču nevar iznīcināt ne vecākās māsas neiecietība un šantāža, ne dažbrīd acīmedzamais vecāku favorītisms pret vecāko, tievo māsu. Pēc filmas noskatīšanās rodas jautājums: vai vecāki vispār pamanītu vecākās meitas izdilšanu, ja jaunākā viņiem neizstāstītu par māsas bulīmiju?"

Foto: Publicitātes attēls

Portāla Cālis.lv redaktore Aija Rutka, 19, 13 un deviņus gadus vecu meitu mamma:

"Filma, kurā režisore ir skārusi tik daudz problēmu, ka tās var uzskaitīt vēl un vēl. Protams, filmas centrā, kā var lasīt tās pieteikumā uz afišām, ir ēšanas traucējumi, attiecības ģimenē starp vecākiem un bērniem, attiecības starp māsām, bet, rokoties vēl dziļāk, saskatāmas arī citas psiholoģiskas nianses.

Manuprāt, lieliska aktierspēle, sevišķi uzslavējot jaunākās māsas Stellas atveidotājas aktieriskās spējas. Labi piemeklēta mūzika, kas labi saderas ar konkrētajām ainām filmā.

Filma, kas rosina domāt par to, cik patiesībā tuva ir ģimene un visi tās locekļi, kas šķietami ir vienoti, lai gan pie vakariņu galda katrs savu kumosu košļā, domājot savas domas. Cik bieži vecāki runā ar bērniem vairāk par to: "Kā gāja?"

Filma par to, kā ģimenē dzīvo un izdzīvo krasi atšķirīgi bērni, cik vecāki vienu bērnu izceļ spožākā gaismā, nekā otru? Kā jūtas tas, kuram pie vakariņu galda nedāvina dārgu un krāšņu kleitu?

Filma par mazas meitenes slēpto mīlestību pret daiļslidošanas treneri, par dzejoļu rakstīšanu vēlos vakaros, par māsu attiecībām, šantāžu un mīlestību pāri visam, kad mazā Stella pamana, ka viņas visu apbrīnotā un dievinātā tievā māsa sevi moka un pakļauj dzīvības briesmām. Vecāki to nepamana, un tikai jaunākās meitas – apalītes drosme ļauj glābt skaisto Katju.

Noteikti iesaku noskatīties filmu ikvienam vecākam, lai gan jārēķinās, ka dinamisku sižetu cienītājiem tā varētu šķist garlaicīga. Man ļoti patika un garlaicību neatradu. Pieļauju,- lai cik šķietami labi vai pat perfekti vecāki mēs nebūtu, ikviens filmā atradīs kādu frāzi, kas liks pārdomāt, cik tuvi esam saviem bērniem."

Recenzē Zane, divu skolēnu – meitas un dēla mamma

"Drāmai "Mana tievā māsa" cauri vijas stāsts par savstarpējām attiecībām ģimenē starp vecākiem, bērniem, vecākiem un bērniem. Vecākā māsa Katja ir veiksmīga daiļslidotāja - skaista, slaida un vienmēr aizņemta treniņos. Savukārt viņas mazā māšele Stella ir pilnīgs pretstats – bikla, tukla, lempīga un sevī ierāvusies, kas labprāt gremdējas savā vaboļu kolekcijas pasaulē. Tomēr māsas panākumi daiļslidošanā, ar kuriem tik uzkrītoši lepojas vecāki, un nelaimīgā mīlestība pret viņas glīto treneri, liek Stellai censties it visā līdzināties Katjai. Viņa dara to, kas viņai nepadodas. Tādējādi pamatīgi zaudējot salīdzināšanas sacensībā ar māsu.

Filmā fantastiska abu māsu saspēle – lieliski attēlojot to trauslo robežšķirtni starp mīlestību un naidu, kas nereti valda vienas ģimenes bērnu starpā, savstarpējā konkurencē tiecoties pēc vecāku uzmanības, mīlestības un atzinības. Tomēr tieši talantīgajai un skaistajai māsai ir kāds rūpīgi glabāts noslēpums, ko nejauši atklāj Stella. Cenšoties sasniegt pilnību daiļslidošanā, lai attaisnotu vecāku liktās cerības uz viņu, un atbilstu sabiedrībā vispārpieņemta skaistuma standartam, meitene aci pret aci sastopas ar bulīmiju. Maniakālas ēšanas lēkmes mijas ar vēl drastiskākiem mēriem svara zaudēšanai. Katrs apēstais kumoss rada vēl lielāku vilšanos un dusmas pret sevi. Tās tiek kompensētas, palielinot treniņu slodzi un atsakoties no ēdiena vispār. Lai gan Katja apzinās savu problēmu, viņa to no apkārtējiem rūpīgi slēpj. Šantažējot, māsu, lai tā šo noslēpumu neatklātu vecākiem, jaunā meitene bīstami pietuvojas galējai robežai.

Tikai tas atver acis vecākiem, kuri izveidojuši visnotaļ normālu, vispārējiem standartiem atbilstošu ģimenes modeli. Viņi nestrīdas skaļi, tomēr spriedze, kas valda abu starpā ir jaušama. Kinolentē soli pa solim ieskicēts, kāpēc visnotaļ parastā ģimenē auguši, aprūpēti un loloti bērni var nonākt tik tuvu bezdibeņa malai. Šīs smalki veidotās drāmas konflikta centrā ir Stella - viņa ir gan notikumu līdzdalībniece, gan vērotāja. Viņas sejā atspoguļojas visa emociju gamma, reaģējot gan uz notikumiem ģimenē, gan meklējot savu vietu dzīvē. Nereti spēlē tikai acis, parādot, ka ik nianse, ikdienas steigā nemanīta, var būt ļoti nozīmīga turpmākai rīcībai vai lēmumiem. Ar šo uzdevumu, kas ne vienmēr būtu pa spēkam pat pieredzējušiem aktieriem, lieliski galā tikusi jauniņā Stellas lomas atveidotāja – viennozīmīgi šīs filmas galvenais vilcējspēks.

Filma "Hotelis"

Arī šī ir zviedru filma, režisore Līsa Langseta. Tajā galveno lomu spēlē Alīsija Vikanderi, kura nu jau guvusi starptautisku slavu un atradusi savu vietu Holivudā (nesen kinoteātros rādīja filmas "Ex machina" un "Vīrs no U.N.C.L.E."). Filmas centrā ir Vikanderes varone, ko piemeklējusi pēcdzemdību depresija un kura ar to mēģina tikt galā visai oriģinālā veidā.

Foto: Publicitātes attēls

Recenzē Ilze, kura paguva noskatīties abas filmas, ko iesakām no šī festivāla repertuārā:

"Drāma "Hotelis" ir filma, kas liek domāt. Domāt par to, kā cilvēki pārdzīvo sāpīgus notikumus savā dzīvē. Filmas galvenā varone Ērika, nespējot samierināties ar to, ka viņas jaundzimušais dēls, iespējams, nebūs vesels, jo dzemdībās cietis no afiksijas, meklē veidus, kā aizbēgt no sevis un savām sāpēm. Kopā ar citiem cilvēkiem, ko sastop psihoterapijas grupā, Ērika klaiņo pa hoteļiem.

Taču izrādās, ka psihoterapijas grupā ir ne tikai cilvēki, kuriem dzīvē tiešām noticis kas traģisks. Tajā, piemēram, ir puisis, kurš atzīst: viņam viss ir normāli, bet tik un tā viņš nejūtas laimīgs. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka mēs katrs pats izvēlamies, kā justies. Protams, būtu ļoti nežēlīgi teikt mātei, kas pārdzīvo par bērna iespējamo nepilnvērtību, ka viņa pati izvēlējusies būt nelaimīga. Taču sava daļa taisnības tajā būtu.

Filma arī parāda, ka no sevis un savām problēmām nav iespējams aizbēgt. Arī Ērika nolemj atgriezties. Kā jau teicu, filma liek domāt. Arī par to, vai Ērika patiesībā hoteļos nebija viena pati un savus drāmas kolēģus nebija radījusi tikai savā prātā. Filma, kā daudzas skandināvu drāmas, izceļas arī ar rimtu, it kā nedaudz garlaicīgu plūdumu. Un arī ar realitātes sajūtu. Skatoties dažbrīd radās sajūta, ka vēroju notikumus nevis filmā, bet dzīvē."

Foto: Publicitātes attēls

Par festivālu vairāk vari uzzināt šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!