Trīs zēnu bērnība uz jumta jeb Sīriešu bēgļu stāsts no Jordānijas  (27)

Stāsta Liene:

"Aizvadīto nedēļu laikā Jordānijas karalistē esam viesojušās dažādās mājās, dzīvokļos, lielākās un mazākās istabās, pagalmos un lieveņos. Bet šoreiz durvis vēra ģimene, kas dzīvo pavisam neierastā vietā. Lai pie viņiem nokļūtu, bija labu laiciņu jākāpj augšā pa kāpnēm, tad jāiziet cauri nelielai istabiņai, kas mūs izveda uz jumta. Tur uzbūvēta maza vienistabas mājiņa. Jā, tieši uz ēkas jumta. Netālu esošā lidosta pildīja gaisu ar lidmašīnu trokšņiem, palīdzot iedzīvotājiem nokļūt uz citām Jordānijas pilsētām.

Sīrijas musulmaņu ģimene šajā jumta namiņā dzīvo jau gandrīz trīs gadus. Asads sagaidīja ar spēcīgu rokasspiedienu, viņa sieva Nūra, tērpusies parandžā, uzreiz visiem atnesa dzeramo ūdeni. Kamēr mēs sarunājāmies, trīs ļoti glīti zēni skraidīja apkārt un spēlējās. Viņi izskatījās kā vienaudži, vēlāk noskaidrojās, ka viņiem ir pieci, seši un septiņi gadi.

Māte izstāstīja, kā viņi nokļuvuši Jordānijā. Viņas vīram reiz Sīrijā piederējis filmēšanas uzņēmums, viņiem bijusi skaista māja un liela ģimene. Kad 2011. gadā valstī sākās karš, arvien vairāk sīriešu pameta savu dzimteni. Asads un Nūra tik ļoti negribēja atstāt savu tēvzemi, lai arī bija saņēmuši vairākas draudu pilnas īsziņas. Pēc tam, kad brutālā džihādistu grupa sāka izplatīt savu ideoloģiju visā valstī, ģimenei vairs nepalika cita varianta, kā doties prom. Viņu bailes neļāva naktīs aizmigt. Kādā dienā, kad nupat bija notikusi kārtējā bombardēšana, ģimenei bija jāatstāj valsts. Viņi neko nepaguva paņemt līdzi – ne drēbes, ne personīgās lietas, ne fotogrāfijas, ne ietaupījumus. Neko! Viņi samaksāja kādam šoferim, kurš viņus pārveda pāri robežai un tādā veidā viņi iztērēja teju savu pēdējo naudu.

Kad ģimene ieradās Jordānijā, tā divas dienas pavadīja bēgļu nometnē. Tā kā viens no Nūras brāļiem jau dzīvoja Ammānā, viņš palīdzēja atrast vietu, kur dzīvot – šo jumta istabiņu. Asada saime pieteicās uz ANO bēgļu statusu, ko pēc kāda laika arī ieguva. Viņi pieteicās arī uz pārmitināšanu, cerot nokļūt Amerikā, lai gan patiesībā priecātos par jebkuru valsti. Šobrīd veicams tikai viens darbs – gaidas. Visa šī dokumentu kārtošana aizņem ārkārtīgi daudz laika. Atšķirībā no daudzām citām bēgļu ģimenēm, šai nebija nekādu vērtīgu lietu, ko varētu pārdot, lai iegūtu skaidru naudu. Lai arī bēgļiem darba iespējas ir liegtas, Asads ik pa laikam cenšas nopelnīt kaut nedaudz, darot to, kas viņam vislabāk padodas – video filmēšana.

Nūra reizēm piepelnās, gatavojot ēdienu kādiem, kas to no viņas pasūta. Gan Asads, gan Nūra piekrīt, ka dzīve Jordānijā ir ļoti dārga. Viņi mums parādīja elektrības rēķinu un īres maksājumus. Saņēmām retorisku jautājumu: "Kā gan lai mēs to visu apmaksājam, ja mums nav regulāru un oficiālu ienākumu?"

Nūra mūs cienāja ar aromātisku kafiju skaistās tasītēs, viņa lūdza vienam no saviem dēliem mūs pacienāt ar kādiem saldumiem. Kamēr vīrieši apsprieda savas lietas, māte skumji kratīja sirdi par situāciju, kādā atrodas viņas ģimene. Austrumu valstīs vīrieša lepnums un gods ir kas ārkārtīgi augsts un šķietami neatņemams, neviens vīrietis nepieļaus, ka viņa ģimene cieš izsalkumu vai aukstumu, jo viņš ir ģimenes galva un apgādātājs. Diemžēl Asada situācija ir tik smaga, ka viņš nespēj pats ar to tikt galā. Viņš par katru cenu vēlas atrast kādu darbu, pat, ja tas nebūtu legāli. Viņam svarīgākais ir parūpēties par savu ģimeni, pelnot naudu, pērkot pārtiku un apmaksājot rēķinus. Tā kā viņi dzīvo virs nama, kurā mīt vēl daudzi citi (pārsvarā jordānieši), viņu pašreizējie dzīves apstākļi ir zināmi visiem. Bet kaimiņi nezina katru Asada likteņa niansi, viņi izsaka pārmetumus un vaino vīrieti par to, ka viņš savai ģimenei nespēj dot visu vajadzīgo. Tas smagi grauj vīrieša pašvērtējumu. Viņš cieš, bet dara visu iespējamo, lai mainītu situāciju.

Vecākais dēls apmeklē valsts skolu, abi pārējie dēli paliek mājās kopā ar māti. Nūra stāsta, ka viņa labprāt laistu vidējo dēlu bērnudārzā, taču viņam nav āra apavu. Brāļi valkā cits cita drēbes, taču ziemai, kas teju, teju sāksies, apģērba nav. Nūra noglaudīja dēlēna galvu un, skatoties man acīs, teica, ka bērni ir viņas lielākā motivācija nepadoties un darīt visu, lai izdzīvotu.

Kad devāmies prom, viens no zēniem mammai kaut ko iečukstēja ausī. Viņa pasmaidīja un paskaidroja, ka mazais teicis, lai dodos viņus apciemot, kad vien vēlos. Trīs pāri tumši brūnu acu lūkojās manī ir neslēptu interesi. Tik jauni, tik pilni ar dzīvību. Dedzīgi mācīties. Tik draudzīgi un viesmīlīgi. Tā kā arābiski nerunāju, nevarēju pajautāt, vai viņi atceras kaut ko no Sīrijas laikiem. Es varēju tikai iedomāties.

Kad kāpām lejā, manu prātu nevarēja atstāt doma par to, ka šim sešgadniekam nav apavu. Mēs varam runāt par miljoniem, kuri ir palikuši bez mājām, mēs varam apskatīt iespaidīgus statistikas skaitļus, varam veidot baisas diagrammas. Bet ir kāds zēns, kurš nevar apmeklēt bērnudārzu, jo viņam nav apavu. Šķiet, ka tieši šī situācija (pagaidām) visspilgtāk attēlo Sīrijas bēgļu krīzi."

Portāls Cālis.lv jau vēstīja par to, ka novembrī sāksies biedrības "Baltic Global Initiative" organizēta labdarības akcija, kurā var piedalīties ikviens, palīdzot sarūpēt dāvaniņas sīriešu un irākiešu bēgļu bērniem Jordānijā, sudāniešu bēgļu bērniem Ēģiptē un bērniem bēgļu nometnē Maltas salā Vidusjūrā. Par to vari lasīt šeit.