Labs, labāks, vislabākais jeb Ideāls vīrs negarantē ideālas attiecības  (1)

Kāpēc mums ir tieksme salīdzināt savu laimi ar svešām laimes formulām, un vai ir iespējams savu labsajūtu balstīt tikai uz iekšējām sajūtām, neietekmējoties no apkārt notiekošā?" tā retoriski savā grāmatā "No perfekcionisma uz mīlestību" vaicā tās autore Elīna Zelčāne, filozofe, geštaltterapeite un trīs bērnu mamma.

Elīna nesen laida klajā ļoti personisku grāmatu par to, kā mēs tiecamies kļūt perfektas mātes, sievas, darbinieces, sabiedrības locekles un ko tas patiesībā prasa no mums pašām, vai tas vispār ir nepieciešams mums un pārējiem. Ielūkosimies Elīnas grāmatā, nodaļā par to, kā mēs izvēlamies un novērtējam savu partneri.

"Domājot par to, pēc kādiem kritērijiem mēs novērtējam vīrieti kā labu vai ne tik labu, esmu nonākusi pie secinājuma par to, kā vispār veidojas mūsu vērtējums. Pirmais atskaites punkts ir tā sauktās "mūžīgās vērtības" jeb dzīves pamatprincipi, kuri turpina pastāvēt cauri gadsimtiem. Tie var būt kādi reliģiski baušļi vai pagāniskais kultūras mantojums, bet galvenais ir tas, ka katrā kultūrā pastāv vairāk vai mazāk stabila vērtību bāze. Tajā ietilpst, piemēram, uzskati, ka zagt ir slikti, bet mīlēt savu tuvāko – labi. Šīs vērtības parasti tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Attiecībā uz vīrieti viena no šādām pamatvērtībām ir uzticība.

Otrais atskaites punkts, kas nosaka to, ko mēs uzskatām par vērtībām, ir sabiedrībā pastāvošie standarti, kuri ir atkarīgi no tirgus, politikas, modes un citām mainīgām jomām. Šeit var minēt attiecīgā laika skaistuma etalonus, ideālā vīrieša un sievietes tēlus, uzskatus par to, ko nozīmē būt veiksmīgam, bagātam utt. Piemēram, čaklums un nevainība kā labu sievu raksturojošas vērtības ir atkāpušās no pirmajām pozīcijām, to vietā uz augšu ir pakāpušās tādas vērtības kā izglītības līmenis un radošā pašizpausme.

Arī kvalitātes, kuras tika prasītas no vīrieša 19. gadsimtā, ir pavisam citādākas, nekā sagaidām no 21. gadsimta vīrieša. Agrāk netika gaidīts, lai vīrieši iesaistītos bērnu audzināšanā, bet tagad vīriešu līdzdalība tajā tiek uzskatīta par normu. Savukārt fiziskais spēks kā vērtība vairs nav saraksta augšgalā, jo aizvien vairāk vīriešu naudu pelna ar galvu, nevis rokām.

Trešais atskaites punkts ir mūsu emocijas, jūtas un intuīcija. Šajā gadījumā vērtējums nebalstās uz kādiem objektīviem faktiem, bet tiek izdarīts, vadoties pēc mūsu iekšējā stāvokļa. Piemēram, racionāli vērtējot, vīrietis var atbilst visiem kritērijiem, bet nebūt īstais, vai – tieši otrādi – viņš var neiekļauties "ideālā vīrieša" standartā, tomēr būt mīļāks par citiem. Mums kaut kas var būt ļoti nozīmīgs, bet ne vienmēr mēs spējam atrast argumentus, lai pamatotu, kāpēc. Tāpat mēdz gadīties, ka kāds cilvēks mums vienkārši šķiet pievilcīgs vai tieši otrādi – nepatīkams.

Sajūtu noteicēji

Taču, kas patiesībā nosaka mūsu sajūtas? Vai tās tiešām pieder mums pašiem? Analizējot savas sajūtas, esmu pamanījusi, ka tās lielā mērā ir atkarīgas no informācijas telpas, kurā atrodos.

Ir bijušas situācijas, kad man ir labi ar vīru līdz brīdim, kad uzzinu – citi vīrieši ir kaut kādā ziņā pārāki. Piemēram, kad mana māsa iepazinās ar savu tagadējo draugu un stāstīja man par to, cik romantisks un uzmanīgs viņš ir, kā viņi dejojuši rudzupuķu pļavā un saulrietā dzēruši šampanieti, es neviļus sāku viņas draugu salīdzināt ar savu vīru. Un pēkšņi man sāka pietrūkt rožu un šampanieša, visu saldo vārdu, bez kuriem līdz šim iztiku, un negaidītu pārsteigumu. Mans vīrs nebija kļuvis sliktāks, bet es sāku gribēt vairāk…" raksta filozofe.

Vajadzības un pretenzijas

"Šādos brīžos es sev jautāju: vai jauniegūtā informācija ir aktualizējusi vajadzību, kura manī ir bijusi, taču tikusi apspiesta, vai arī šī vajadzība manī radās tikai tāpēc, ka uzzināju – citi vīrieši mēdz būt labāki?

Esmu daudz domājusi par savu vēlmi salīdzināt un secinājusi, ka salīdzināšana ir vajadzīga manas prātam, nevis sirdij. Prāts ir tas, kurš šaubās un meklē ārējus laimes pierādījumus, prāts ir tas, kurš liek dzīties pēc perfektuma un domāt par rezultātu. Uz sirdi reitingu tabulas neiedarbojas.

Esmu ievērojusi, ka bieži vien pārāk daudz gaidu no attiecībām. Man gribas, lai otrs cilvēks piepilda manu tukšo dvēseles trauku un ir kā degviela manam laimes motoram. Ja motors nerūc, es dusmojos un kļūstu prasīga. Brīžos, kad mani pašu piepilda mīlestība, es negaidu tik daudz mīlestības izpausmju no otra. Arvien jaunas vajadzības un pretenzijas rodas tad, ja nav piepildīts manas dvēseles kodols. Kamēr es to neapzinos, man liekas, ka vīrietim jāveic konkrētas darbības un jāuzvedas noteiktā veidā, lai padarītu mani laimīgu. Ja neizdodas laimi sasniegt pēc vienas formulas, es izmēģinu citas. Es redzu sievietes, kuras ir laimīgas, un man šķiet, ka, iegūstot visu to, kas ir viņām, arī es kļūšu tikpat laimīga un starojoša.

Tomēr tas nedarbojas… Un nedarbojas tāpēc, ka spēja būt laimīgai lielākoties ir atkarīga no manis pašas, nevis no ārējiem apstākļiem. Ideāls vīrs vēl negarantē ideālas attiecības. Ārējie apstākļi, protams, mūs ietekmē, taču smaguma centrs vienmēr ir mūsos. Ja es sevi nemīlu, tad meklēju kādu, kurš mani mīlēs un nepārtraukti šo mīlestību apliecinās. Ja manas dvēseles kodols ir piepildīts ar mīlestību, mans mērķis vairs nav iegūt mīlestību, bet gan dzīvot tajā un dalīties ar to.

Vai iespējams savu labsajūtu balstīt tikai uz iekšējām sajūtām? Domāju, ka pilnībā izolēties no ārējās ietekmes pār emocijām nav iespējams, taču mēs varam mazināt stereotipu, standartu un normu ietekmi, ja pilnībā apzināmies sevi un spējam būt kontaktā ne tikai ar savu galvu, bet arī ar pārējo ķermeni.

Mani secinājumi:

Fragmenti no Elīnas Zelčānes grāmatas "No perfekcionisma uz mīlestību" publicēti ar autores un izdevniecības "Zvaigzne ABC" atļauju.