"Šodien bija jābūt īpašai dienai, vismaz man. Man šķiet svarīgi iepazīstināt meitenes ar viņu pusmāsu. Vēl pavisam maziņu, mēnesi un pāris dienas vecu. Ieteicu vecākās meitas iepriekš sagatavot, lai viņām ir izvēle - iepazīties vai nogaidīt. Iedomājos, ka pēkšņa tikšanās varētu izvērsties diezgan šokējoša. Lai gan pieredze viņām ir - pusbrālis no mātes puses.
Tomēr mans sirds biedrs vienpersoniski izlēma nemainīt ierasto kārtību, lai gan pats jau labu laiku vēlas ar meitām parunāt par šo tēmu, jau tad, kad mazulīte vēl dzīvojās manā puncī.
Kā sievietei raksturīgi, pievēršu šai situācijai pārāk lielu un emocionālu uzmanību. Tomēr simtprocentīgi pragmatiski "kā būs, tā būs" neprotu. Es mīlu sava bērna tēvu, bet šajā gadījumā viņa rīcība man šķiet samērā muļķīga. Neuzņēmība mani nedaudz skumdina.
Stāsti par ļaunajām pamātēm, kas liek rušināties pa pelniem, kā arī citi briesmu stāsti, ka sievietes nepieņem bērnus no iepriekšējām attiecībām, manā gadījumā ir tukša pļāpāšana. Šoreiz vīrietis sēj attālumu. Kaut kādā mērā tā ir zīme pārstāt par to domāt un neveicināt auglīgu gaisotni starp bērniem. Tiesa gan, vārdi, ka visas četras esam vissvarīgākie cilvēki viņa dzīvē, dod spēku un zināmu mieru. Kāds ir profesionālais skatījums uz šo situāciju? Paldies."
Atbildi sievietei sniedz psihoterapeite Benita Griškeviča:
"Šis ir stāsts par gaidām, cerībām un vilšanos. Jums ir vislabākie nodomi attiecībā uz sava vīrieša bērniem, bet acīmredzot dzīvesdrauga jūtas par viņam vissvarīgāko cilvēku savstarpējo tuvināšanos ir gana pretrunīgas. Plānošana, runāšana no vienas puses, un reāla pretestība to realizēt. Tā nu iznāk, ka tas, kas līdz galam nav apzināts, saprasts vai izrunāts, vairāk ietekmē notiekošo, nekā jūsu labie nodomi un plāni. Vīra rīcību var ietekmēt paša neapzinātās jūtas par šķiršanos vai viņa paša kā bērna pieredze, ja gadījumā viņš ir audzis šķirtā ģimenē.
Cerības uz auglīgu gaisotni starp bērniem un jums var izrādīties pārlieku rožainas vai pārsteidzīgas. Domāju, ka spējat tīri labi "iekāpt meiteņu kurpēs" un iztēloties, ko var just bērni pret sievieti, ar kuru dzīvo tētis tā vietā, lai būtu ikdienā līdzās viņām un viņu mammai. Un te nav lielas nozīmes tam, cik jauks, inteliģents un dāsns cilvēks esat. Ja bērna dzimtā ģimene ir šķirta, viņš nudien drīkst būt samulsis par savām jūtām pret jaunajiem dzīvesbiedriem, pusmāsām un pusbrāļiem.
Ir ļoti labi saprotams, ka jums būtu ko sniegt šiem bērniem un droši vien ir liela vēlēšanās tikt pieņemtai pašai, nu jau kopā ar savu mazulīti. Ja vīrietis un bērni netieši novilcina tikšanos, tad ir vērts respektēt to un dot visiem vairāk laika. Padomājiet, kas veicinātu to, lai jūs spētu vieglāk pieņemt šo situāciju, kuru, izrādās, nav tik viegli ietekmēt.
Iespējams, jūs justos labāk, ja tas būtu atklāti un apzināti pieņemts lēmums atlikt mēģinājumus tikties, nevis atkārtotas neveiksmes it kā apstākļu sakritības dēļ. Varbūt ir kāds nepiepildītas jūtas, ko cerējāt piepildīt līdz ar tuvināšanos meitenēm? Vai tās nav piepildāmas citā veidā? Varbūt tās var pameklēt tajā teritorijā, kas ir starp jums un vīrieti?"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
