"Šodien slimnīcā izdzisa kāda bērna dzīvība. Mediķu darbā šādas cīņas ir ikdiena, tāpēc ārsti ir iemācījušies pieņemt to, ka ne vienmēr ir iespējams uzvarēt vai atviegloti secināt, ka ir izdevies. Taču tas, ko ir grūti pieņemt un ar ko samierināties nav vienkārši, ir apziņa, ka daļa šo traģēdiju varēja arī nenotikt. Jā, ir autoavārijas un negadījumi, kuru izraisīšanā cietušie nav vainīgi, taču kļūst par upuriem, tas noteikti nav godīgi, taču tas nav arī prognozējami un noteikti nav novēršami. Taču visvairāk sāp traģēdijas, kuras lēnām un nenovēršami briest mūsu acu priekšā. Dažreiz līdzcilvēkus jau pēc tam var dzirdēt sakām: "Tas bija tikai laika jautājums, līdz tas notiks".
Ja tā, tad kāpēc mēs neko nedarījām, lai tas nenotiktu? Ik katrs no mums, sabiedrības loceklis, skolotājs, pārdevējs, policists, sociālais darbinieks un, visbeidzot, visu redzošais kaimiņš? Šodien mēs nedzīvojam izolētā vidē. Vakarā, nākot no darba, mēs redzam puisēnu, kurš, līdz tumsai nepieskatīts, klīst pa ielām. Iespējams, omulīgi vakariņojot daudzdzīvokļu nama virtuvē, katru otru vakaru dzirdam kliedzienus, lamas un bērna raudas blakus dzīvoklī, vai rīta agrumā, atvadoties no savas atvases bērnudārzā, redzam mazu cilvēciņu, kura acīs ir visas pasaules bailes, vientulība un uz rokas zilums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
