Kad jaunie tēti pirmoreiz ierauga jaundzimušos, viņu reakcija var būt tik negaidīta un aizkustinoša. Portāls Deti.mail.ru apkopojis reālus pieredzes stāstiņus, kā jaunie tēti uzvedušies, ieraugot savus mazulīšus.
Pirmoreiz ieraugot savu bērnu, daži tēti nespēj novaldīt prieka asaras, daži nobīstas un atsakās mazo ņemt rokās, bet vēl citi, pašiem neapzinoties, izsaka dažādas frāzes, piemēram, "kāpēc viņš ir tik sarkans un krunkains?" vai "kad bērniem atveras actiņas?". Lūk, piedāvājam iepazīties ar interesantākajām jauno tētu reakcijām, sagaidot mazuļa nākšanu pasaulē! Atminas jaunās mammas.
Viņš kustas!
"Es noliku savu gulošo dēlu uz pārtinamā galdiņa, izģērbu viņu. Mūsu tētis paskatījās uz dēliņu, pastiepa roku, un tad mūsu dēls miedziņā iespēra ar kāju. Vīrs ar lielām acīm "atsprāga" uz otru istabiņas stūri, skaļi, skaļi čukstot: "Viņš kustas!"
Ak, Dievs!
"Mūsu tēta pirmie vārdi bija: "Ak, Dievs!" Un to viņš teica katru reizi, kad ņēma mazo rokās, līdz pat kādu piecarpus mēnešu vecumam. Es jau baidījos, ka meita sāks domāt, ka viņu tā sauc."
Es baidos no viņa
"Mūsu tētis ar dēlu iepazinās uzreiz pēc dzemdībām. Vakarā ņēma viņu rokās, palīdzēja man viņu pārģērbt. Un no rīta atkal pie mums atbrauca uz slimnīcu. Prasu viņam: "Padod man mazo!" Bet viņš nobālēja un teica: " Nevaru!" Prasu: "Kā nevari?" Viņš atbild: "Es baidos. Baidos viņu ņemt rokās." Saku: "Tu taču vakar jau ņēmi viņu rokās, viss bija labi, nebaidies." "Iespējams, es biju afekta stāvoklī un eiforijā, bet tagad baidos."
Pārakmeņojies tētis
"Tātad, atbraucām mēs no dzemdību nama, es vakarā meitiņu novannoju, apģērbu un iedevu mazo uz dīvāna sēdošajam tētim rokās: "Paturi mazo, es aiziešu sakopt vannas istabu." Ienāku atpakaļ istabā pēc kādām 40 minūtēm un redzu to pašu ainiņu: vīrs sēž tajā pašā pozā, turot rokās meitu un uz mani skatās. Prasu, kāpēc viņš blakus sev uz dīvāna nav nolicis mazo, atbildēja, ka baidoties pakustēties, ka tik kaut ko bērnam nesalaužot. Uz jautājumu, kāpēc viņš mani nepasauca, atbild – baidījies kliegt, lai mazā nepazaudētu dzirdi."
Mūsu vai ne mūsējais?
"Dēlu no dzemdību nama vīrs veda mājās viens pats, es biju citā slimnīcā. Vairākas reizes viņš medicīnas māsai prasīja, lai pārbauda, vai tas patiešām ir mūsējais. Viņa uz vīru pat paguva apvainoties. Vakarā es atbraucu un tūliņ uz sliekšņa burtiski man rokās ielika sainīti ar vārdiem: "Mūsu?". Es taču viena mazo biju redzējusi sejā.
Kā viņa tevī ievietojās?
"Vīrs piedalījās dzemdībās. Meitiņa piedzima un gulēja man blakus, vēl savienota ar nabassaiti. Vīrs paskatījās uz meitu, uz mani, atkal uz meitu un pavaicāja: "Bet kā viņa tevī ievietojās?" Es esmu 158 centimetrus (cm) gara, bet meita piedzima 4050 gramu smaga un 55 cm gara."
Mūsu suga
"Meita dzima paliela – 4100 gramu un 58 cm. Skatos uz viņu, bet viņa – tēva kopija. Man pat kļuva nedaudz skumīgi: es, saki, mocījos, bet viņai deguns, un lūpas, un vispār viss – tavs. Bet viņš paskatījās tā uzmanīgi un saka: "Jā, mūsu suga. Bet neapvainojies: viss, kas ir zemāk par jostas vietu – tas nu tiešām ir no tevis"."
Ķīnietītis
"Mazais piedzima ar dzelti un tumšiem, bieziem matiem. Vīra jautājums bija: "Kas tas par ķīnietīti? Tu man sveša bērna fotogrāfiju esi atsūtījusi.""
Pati vainīga
"Kad pirmo reizi palūdzu vīram, lai viņš nomazgā mazo, lūk, kāda bija viņa replika: "Ja es viņu savainošu, tu būsi vainīga!""
Kur vēl ir kilogrami?
"Dēls piedzima 3650 gramu smags. Mēs izrakstīšanās dienā sēdējām un gaidījām, kad mājās laida bērniņus, kura dzimšanas svars bija 2500 grami. Un vīrs sēdēja un domāja, cik viņi maziņi, mūsējo tūlīt atnesīs – viņš būs lielāks. Iznesa tieši tādu pašu un pirmie viņa vārdi bija: "Bet kur vēl ir kilogrami?""
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
