Slepus locīti Auseklīši, Čaka ielas saldā dvaka un 'Lielais Kristaps' - rotu burvis Valdis Brože  (1)

Kā radīt mehānisku gredzenu un atrast rotu mūžīgās jaunības avotu? Kā iztēloties savu ikdienu laukos, tālu projām no bērnībā tik mīlētās benzīna dvakas Čaka ielas krustojumos? Par to, iekārtojoties ēnainā galerijas stūrī, vien mirkli pirms tā piepildījusies ar balsu čaloņu, sveicēju soļiem un ciemiņu klātbūtnes vilni arī runājām. Par iecerēm, Valda bērnībā locītajiem stiepļu gredzeniem, pa kluso meistarotajiem Auseklīšiem un, protams, sievietēm un rotāšanos.

Sākot mūsu sarunu, Valdim lūdzu par sevi pastāstīt to, kas nav minēts oficiālajos mākslinieka dzīves gājuma aprakstos. To uzzināt var ikviens – šogad kopā ar igauņu mākslinieci Annu Lauru Tutelbergu ieguvis "Lielā Kristapa" balvu nominācijā "Labākais animācijas filmas mākslinieks" par darbu kopā ar režisoru Ivo briedi veidotajā animācijas filmā "Laiks iet".

Tāpat Valdis ir arī Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļas absolvents. Strādā ar zeltu, sudrabu, dažādiem dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem. Mākslinieka spēks slēpjas darbā ar emalju un spēlēs ar krāsu intensitāti, savienojot tās pārsteidzošās kombinācijās.

Taču vairāk par Valdi iespējams uzzināt, ielūkojoties mākslinieka acīs. Vērīgas un mierīgas. Nepavisam ne izklaidīgas. Lai nodarbotos ar juveliermākslu, vajadzīga pamatīga pacietība un, lai cik pārsteidzoši tas arī nešķistu, zināms pragmatisms.

"Bērnībā dzīvoju uz Čaka ielas – vien puskvartālu tālāk no "lietišķo" metāla nodaļas (Rīgas Lietišķās Mākslas koledža, metāla dizaina nodaļa – red.piez.). Jau bērnībā skaidri zināju, ka iešu uz metālu. Pa vasarām kilogramiem vien taisīju dažādas rotas no plastikas, arī vīriņus, pirksti kaut kā visu laiku gribēja ar to darboties. Pēc tam pārgāju uz metālu, taisot Auseklīšus. Tās bija 80. gadu beigas, kad ar to tā īsti nodarboties vēl nevarēja, bet es tik un tā pa kluso taisīju visādas nacionālās simbolikas.

Es gan tolaik biju bērns, un ciest būtu nācies vecākiem, taču viņi nekādi mani neierobežoja, pieņemu, uztraukums gan jau, ka bija. Taču vecāki deva brīvu vaļu. Zaļo gaismu, lai es realizētu savu fantāziju. Taisīju arī visādas nozīmītes, zibenīšus – atceros, mans draugs bija menedžeris, nodarbojās ar to izplatīšanu. Viņam komunikācija bija spēcīgā puse, savukārt man ar to nevedās un es nodevos tikai taisīšanas procesam. Mums bija tāds ideāls tandēms," ar smaidu atminas Valdis.

Ģimenē Valdis šobrīd gan ir vienīgais mākslinieks. Tiesa, mammas māsa bijusi pasniedzēja Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, turklāt dzimtas ciltskoka rakstos no Latgales puses atrodami daudzu kultūras un mākslas darbinieku vārdi, kas pagājušā gadsimta sākumā izskanējuši arī Latvijā. Tātad mākslas ienākšana Valda ikdienā nebūt nav nejauša.

"Vispār es bērnībā biju baigais žagata, visur meklēju kaut kādus spīguļus. Pats to neatceros, bet man ir stāstīts, ka man bija vesels čemodāns ar oglēm, kas atgādināja akmeņus. Tāpat visu laiku locīju kaut kādas stieplītes, taisīju gredzenus mammai. Salodēt un kaut ko vairāk uztaisīt jau tolaik vēl nemācēju. Tā nu tādos lielos stiepju murskuļos, ko savācu no izjauktiem mašīnu motoriem, ietinu iekšā akmeņus.

Mūsdienās tā gan skaitītos augstākā māksla, jo nekur ko līdzīgu vairs neesmu redzējis. No mammai radītajām rotām līdz šodienai ir saglabāti "Melnie gulbji" – no plastikas taisīti auskari kā melni gulbīši ar dzelteniem kronīšiem. Šķiet, tie vēl glabājas sērkociņu kārbiņā," atklāj mākslinieks.

Taujāts par sava radošā ceļa pirmsākumiem un tā līkumiem, Valdis atzīst, ka dzīvē viņam ir paveicies. Kamēr neskaitāmi radošo jomu pārstāvji nododas nemitīgiem sevis meklējumiem, Valdis īsto ceļu uztaustījis gluži instinktīvi, par to ne mirkli nešauboties: "Es jau agri apzinājos, ko un kā tieši vēlos darīt. Jau taisot diplomdarbu "lietišķajos", skaidri zināju, kas man jādara un ko gribu redzēt galarezultātā. Šķiet, iezīmes manā rokrakstā ir saglabājušās vēl no tā laika."

Zīmīgi, ka uzsākt mācības Rīgas Lietišķās Mākslas koledžā Valdim izdevās tikai ar otro reizi. Pirmajā bijis tik sanervozējies, ka no uztraukuma pa visu papīru un plānoto kompozīciju izgāzis tušu. "Rokas bija melnas, seja – tāpat. Atceros, ka ar žileti izmisīgi mēģināju kaut ko griezt ārā, bet nekas neizdevās. Stājoties otro reizi, viss gan bija kārtībā. Tad tas arī tika uztverts kaut kā nopietnāk. Laikam jau tā vajadzēja," vienkārši nosaka Valdis.

Taujāts par gatavošanos personālizstādēm, no kurām pirmā tapa, šķiet, tik tālajā 1996. gadā, mākslinieks atzīst, ka tās ir lielisks veids, ka operatīvi mobilizēties un piespiest sevi mainīt pasaules redzējumu. Izrādās, lai iekļautos plānotajos termiņos, tiek izmantota arī ne viena vien viltība, kā rotas izgatavot ātrāk. Tiesa, tās Valdis glabā noslēpumā. "Gatavojoties izstādēm, attiecīgi arī manis paša profesionālā attīstība ir krietni straujāka. Atceros, ka, gatavojoties pirmajai personālizstādei, apguvu liešanas tehniku. No tā laika manos darbos ir saglabājies šis neiztrūkstošais elements – apaļīgās formas," stāsta Valdis.

Savulaik mākslinieks sevi dēvējis par absolūtu pilsētnieku – Valdi neizmērojami valdzinot urbānajam haosam, benzīna smakai, dūmiem, pilsētas trokšņiem un neizsīkstošajai rosībai. "Bērnībā vasaras pavadīju laukos, brīnišķīgā vietā, kur izpaudos savos pirmajos mākslas darbos, taču, tieši atbraucot uz Rīgu, jutos laimīgāks kā jebkad un jebkur. Nu, gadiem ejot, esmu sapratis, ka mierīgi varētu dzīvot arī lauku mājā ārpus civilizācijas. Redz, cik interesanti mainās dzīve un mēs – tai līdzi," pasmīn Valdis.

Taujāts, kāds ir tik valdzinošais un mītiskais mākslinieku jaunrades process un ikdiena kopumā, Valdis atbild samērā pragmatiski un pat negaidīti vienkārši, pieticīgi, piezemēti.

"Strādāt sanāk katru dienu, jo arī tad, kad nesēžu darbnīcā pie galda, tāpat intensīvi domāju un no šī radīšanas procesa nav iespējams atslēgties. Lai uzsāktu pirmos soļus jaunu rotu veidošanā, reizēm vajadzīgi arī visādi triki kā sevi piespiest, lai saņemtos un ietu uz darbnīcu. Tas nemaz nav tik viegli. Taču tieši tas, kas grūž uz priekšu, šķiet, arī ir tā katra darba veiksme, kas lietām liek notikt pašām," atzīst mākslinieks.

Protams, arī Valda ikdienā ir mirkļi, kad nākas sadzīvot un prasmīgi apiet radošos blokus, kad šķiet, ka neko vairs nav iespējams ne izdomāt, ne uztaisīt, kā mākslinieks tos nodēvējis. Lai ar to tiktu galā, "tiek bīdītas detaļiņas". Valdis neslēpj, ka viņam ir ļoti daudz ideju par rotu niansēm, to darbības mehānismiem, tad nu tiek domāts, ko un kā labāk paveikt. Pēc kāda laika šķiet, ka nekas jau nav izdarīts, taču, izrādās, tas ir bijis iepriekš tik vajadzīgais grūdiens, lai lietas atkal notiktu.

Valdis atklāj, ka, darinot savas rotas, nebūt nedomā par konkrētu personības tipu, kas tās varētu valkāt. "Galvenā sajūta, kam sekoju, ir pēc iespējas lielāka dažādība – lai rotas varētu tikt valkātas vairākas kopā, kombinētas ar citām, tās izvēloties, noteikti nav jāievēro kaut kāda strikta konsekvence. Skaisti ir tad, ja gan rota atrod savu cilvēku, gan cilvēks – savu rotu," nosaka Valdis.

Jāpiebilst, ka ikviena juveliermākslas meistara ikdienā būtisks jaunrades procesus ietekmējošs faktors ir samērā sausā un zinātniskā ergonomika. Kā panākt, lai gredzens uz pirksta "uzsēžas" gluži nemanāmi, rokassprādzi negribas knibināt, taisot vaļā un ciet, bet ķēdīte nezāģē atslēgas kaulu maigo ādu? Plānojot gredzenu veidošanas tehnikas, Valdis izlēmis padziļināti izpētīt plaukstas anatomisko uzbūvi, burtiski ienirstot zinātniskajā literatūrā.

"Plaukstas anatomisko uzbūvi jau patiesībā pēta katrs mākslinieks, gluži neapzināti. Es to sāku darīt tāpēc, ka biju uztaisījis gredzenus, ko absolūti nebija iespējams pavalkāt. Tad nu sāku pētīt, ko būtu jādara citādi, lai gredzens uz rokas "uzsēstos" un ne mazākajā mērā netraucētu. Protams, reizēm rotas ir vien kā mākslas darbi, ko noteikti nav iespējams nēsāt ikdienā. Domāju, šīs, ja tās var tā nosaukt, galējības ir jākombinē – reizēm rotai ir jāatrod savs cilvēks, reizēm ir labi, ja tā paredzēta vien apbrīnošanai," spriež Valdis.

Mākslinieks ar savām personālizstādēm viesojies arī vairākās Eiropas valstīs. Vaicāts par Latvijas sieviešu rotāšanās paradumiem, Valdis neminstinoties atzīst, ka noteikti mīlam rotāties krietni vairāk nekā citviet pasaulē: "Un arī atļaujas mūsu dāmas vairāk, prot būt košākas un pamanāmākas. Ja šķiet, ka ir kaut kāds limits tam, ko var, piemēram, ielikt ausīs, latvietes parādīs, ka viņas var iznest arī rotas, kas ir nedaudz pāri šai robežai. Atsevišķos gadījumos un pasākumos tas arī tiek darīts, un – kāpēc gan ne?

Vispār domāju, ka Latvijā arī vīrieši prot savas sievietes apdāvināt, un mūsu dāmām arī patīk šī sajūta. Paši vīrieši gan, manuprāt, rotas valkā maz. Arī man ir grūti ar tām sadzīvot, pirksti paši grib visu novilkt, noņemt, aizmirst, kur kas nolikts. Tā nu vēl mācos ar tām sadraudzēties uz sava ķermeņa. Man ir viens gredzens, bet pagaidām neko vairāk neatļaujos," stāsta Valdis.

Iedvesmu mākslinieks rod no visdažādākajām lietām, vietām, situācijām un cilvēkiem. Nav konkrētu tās avotu. Arī pats darbs, apgalvo Valdis, ir izcils motivācijas avots, vienai lietai un idejai parādot ceļu pie nākamās. Cītīgāk strādāts tiek vakaros un nakts stundās. Darba dienas ritmam pielāgoties tā arī nav sanācis.

"Idejas un ieceres pie manis bieži vien atnāk kā klikšķi, kad īstajā momentā kaut kas saslēdzas. Tad izmantoju vienmēr līdzi nēsāto blociņu pierakstiem, un viss top.

Rotu veidošanā neizmantoju mūsdienu tehnoloģijas, jo tās visu izdara pārāk perfekti. Taču tieši mazajās nepareizības slēpjas rotu šarms, un tās radīt mākslīgi ir ļoti grūti, savukārt, ķimerējoties ar rokām, viss sanāk gluži organiski un tieši tā, kā vajadzētu. Ir momenti, kas acij pat nav manāmi, taču tieši šīs minimālākās nobīdītes arī atdzīvina mākslu un iedveš darbiem elpu," teic mākslinieks.

"Domājot pa nevainojamāko rotu, ko es varētu radīt, man prātā patiesībā nāk tikai viena vēlme – lai, dzīvojot savu mūžu, tā mainītos, pielāgotos, atklātos jaunās krāsās un pārvērtībās. It kā novecotu, taču reizē iegūtu jaunas šķautnes, ar laiku kļūstot arvien skaistāka. Noteikti nedrīkstētu būt tā, ka sākumā rota ir nokrāsota nevainojami, bet, to valkājot, parādās kāda skrambiņa, kas sāk kaitināt. Arī skrambas ir jāmīl. Tām jābūt skaistām. Ceļš līdz tam gan ir mūžīgs, taču tas mani ļoti interesē – kā šis darbs dzīvos tālāk, noloboties kārtām, veidojoties jaunām krāsu niansēm," spriež mākslinieks.

Valda jaunākā kolekcija "Baltais pauris" tapusi vairāku mēnešu laikā. Tajā ir apmēram 60 darbu, kas sadalīti četrās daļās. Vieni ir zeltīti un mehāniski, tāpat ir apaļīgas un organiskas formas, izmantota emalja un kolekcijā ietverti arī melnie darbi, ko jau Valdis jau sen gribējis realizēt.

"Tie ir četri virzieni, kas mani ļoti interesē, bet ko nevar veiksmīgi salikt kopā. Tā nu noliku tos katru savā malā, lai redzētu, kā tos varētu kombinēt tālāk. Jāpiebilst, ka "Baltais pauris" pie manis atnāca ne tikai caur kopā ar Ivo (režisors Ivo Briedis – red.piez.) veidotajā animācijas filmā redzamo vīriņu, bet arī manis paša vajadzību iztīrīt savu galvu lai es varētu attīstīties tālāk. Atkal ar baltu pauri," nosaka Valdis.