'Cepnieks', 'traktors lauķis', 'tompazions' un virkne citu mazuļu jaundarināto vārdu - zināms konkursa uzvarētājs

Lūk, ar prieku dalāmies mūsu lasītāju bērnu fantāzijās! Jaunvārdiņu bija daudz, daudz, tādēļ apkopojām, mūsuprāt, interesantākos, taču sakām lielu paldies visiem, kuri piedalījās konkursā. Un nosaucam konkursa uzvarētāju - balvu - ģimenes biļešu komplektu uz jauno izrādi ieguvusi mamma Ilva, kura informāciju par četru biļešu saņemšanu uzzinās personīgi.

"Zinūnis un cepnieks"

Anita - Rainera un Olivera mamma: "cepnieks" (pavārs), "ģitārēt" (spēlēt ģitāru), "tukēt" (sist ar āmuru), "ūtētē" (ūdentiņš) ("tētē ūtētē" nozīmē "tēti, iedod ūdeni"), "tevizors" (televizors), "tefons" (telefons), "zinūnis", "makanūni", "menūne" (zilonis, makaroni, melone).

Un smieklīgs atgadījums: lielais brālis mazajam nejauši iesita pa kājstarpi. Mazais stāsta man: "Mammu, viņš nedrīkstēja tā darīt. Tā taču var oliņas izšķilties..." Un - "Mums aitām vilnas vietā sūnas aug..."

"Autona un komana", un "traktors lauķis"

Dina - Erlenda mamma: "Gribu jums pastāstīt par sava dēliņa Erlenda, (divi gadi un viens mēnesis) jaunvārdiem, kurus nu bieži izmantojam arī mēs paši, pieaugušie. Dēliņš ir ļoti runātīgs un ir izgudrojis dažādus jaunus vārdiņus, piemēram, "kauš" ir auksts, "autoņa" - autobuss, "komaņa" - lielas mašīnas u.c. Bet visvairāk gan mums pašiem, vecākiem, gan citiem apkārtējiem ir pielipis vārdiņš - lauķis. Kā jūs domājat, kas tas varētu būt? Es jums pateikšu priekšā! Tas ir traktors!

Sākumā, kad dēls sāka izrunāt šo vārdu, protams, nesapratām, ko viņš ar to domā, bet drīz vien pār mums nāca apgaismība, kas tas ir. Nevaram iedomāties, no kurienes viņš šo vārdu izdomāja, jo mēs mācījām, ka traktors ir traktors un arī līdzība starp šiem diviem vārdiem lauķis un traktors nav nekāda. Bet, kad mēs sapratām, kas tas ir, mēs ļoti smējāmies, jo šķiet tik ļoti atbilstošu sinonīmu vārdam traktors ir grūti iedomāties, jo kas mums pirmais nāk prātā dzirdot vārdu traktors?! Tie ir lauki, zeme, tātad lauķis! Tāds, lūk, ir mūsu stāstiņš par dēliņa Erlenda superīgo jaunvārdu - LAUĶIS!"

"Pimpa" un omīte "jaija"

Mamma Inga: "Mūsu mazākajam puikam ir divi gadi un daži jaunvārdi ir interesanti "pimpa" – ziepes, "meze" – zeme, "pampitis" – pampers, savukārt, lielais puika (tagad septiņi gadi) bija izdomājis tādus jaunvārdus kā "jaija" - vecmamma/omīte, "ķika-ķika" – traktors, "bumbi" – bumbieris."

Teleautenauns

Mamma Sanda: "Pats interesantākais vārds, kas tika dzirdēts no meitas ( trīs gadi) tika tapināts diezgan ilgi. Viss sākās ar frāzi "aucs" - telefons, tas tāpēc, ka to liek pie auss. Cītīgi tika mācīts pareizais vārds "telefons". Viņa mācījās pamazām, jo nākamais salikums bija "teleauc" - "autenauns" - " teleautenauns" un, visbeidzot, "telefons"."

Ņuņņi

Linda – Beatrises mamma: "Kad Beatrise mācījās runāt (ap gada vecumu), tad vieni no pirmajiem, ko apguva bija ķermeņa daļu nosaukumi. Visus teica pareizi, izņemot degunu. To sauca par "ņuņņi" - esam visādi izdomājušies, kāpēc bērns to sauca (un vēl joprojām lielākoties sauc) tieši tā, tad nu reālākais variants ir, ka kādā iesnu reizē, tīrot degunu ir teikts, ka nāsī ir puņķi. Abus šos vārdu savienojot, laikam sanāk "ņuņņi". Bet, kad meita paaugsies un mācēs izskaidrot, tad noteikti lūgsim viņai izskaidrojumu šim vārdam!

Pašreiz Beatrise ir divgadniece, tāpēc valodiņa tiek apgūta ik dienas un jauni vārdi ir ikdiena. Jaunākais no pēdējās nedēļas nogales, kad bija Helovīni. Gatavojām tētim pārsteigumu - ar spīdumiņiem dekorējām sikspārnīti. Meita saka: ''CICI-ĀNĪTS''! Tas izklausās tik smieklīgi, ka visu laiku viņai lūdzam, lai atkārto un pasaka vēl! Viņa mums šo prieku, par laimi, neliedz! Mazākajai māsiņai ir tikai nepilni divi mēneši, tad nu ar nepacietību gaidām to laiku, kad arī viņa sāks veidot vārdiņus un runāt!"

"Gājene"

Sintija – Ralfa mamma: ""Mamma, nāc! Tēti nāc! Tur!".
" Kur, dēliņ? "
-" Tur iesim. Tuur! Kur gājene!"
-" Kas, lūdzu?"
-" Gā-je-ne!!!"

Lūk, tā mūsu divarpus gadus vecais dēliņš Ralfiņš sāka saukt gājēju pāreju. Izdomājis pilnīgi pats!"

"Vecaine, nāc!"

Gunita - Daniela (divi gadi un divi mēneši), Jāņa (pieci gadi) un Māra (22 gadi) mamma: "Mūsu jaunākajam dēliņam Danielam ir divi gadi un divi mēneši, un ir pats interesantākais valodiņas veidošanās laiks. Lai arī zinām, ka nevajadzētu lietot bērnu izdomātos vārdiņus, jo jāmāca taču pareizi runāt, bet daži ir tik lipīgi...

Tāds ir arī vārdiņš "vecainīte", tulkojumā "vecmāmiņa", kā radās šis vārdiņš vairs neatceramies, bet tā atvasinājumam gan ir savs stāsts. Reiz Daniels sauc, sauc vecmāmiņu, bet viņa neatsaucas, tad mazais niknā balsī: "Vecaine!" Ticat vai ne, bet vecmāmiņa uzreiz atradās.
No vecākā dēla Māra darinātajiem vārdiem vēl ar vien apritē ir "piguīns" tulkojumā "pingvīns" un "kepačups" tulkojumā "kečups". Izrādās šie vārdiņi ir ļoti lipīgi, ja jau ir 20 gadi kā mums pielipuši."

Nevis kurpes, bet "taptas!"

Rasa – Elīzas mamma: "Kad mana meitiņa Elīza bija pavisam maza, ejot laukā stāstīju, ka iesim "tapu-tapu". Pēc kāda laika viņa kurpes sāka pati dēvēt par "taptām". Jo ar tām taču iet "tapu-tapu". "Taptas" - kurpes. Tas arī bija viens no viņas pirmajiem vārdiņiem."

Uzmini nu – kas ir "tompazions"?

Gunta – Annijas mamma: "Kad meitiņai bija četri gadi, atnākot no bērnudārza viņa saka: "Mammu, man uz bērnudārzu vajadzētu aiznest kādu "tompazionu"", es saku: "Ko, meitiņ? Kas ir "tompazions"?". Annija: "Nu kā tu vari nezināt! Kaut kas no dārzeņiem sataisīts!" Tad es pajautāju:" Vai tā ir kompozīcija?" Uz ko viņa atbildēja: "Jā. Mazliet sajuka burti.""

"Piekators un nocīnīt"

Mamma Ieva: "Mūsu ģimenē līdz ar bērniem ir ienākuši ar daži jaunvārdi. Paši lipīgākie ir "zirgāties, nocīnīt un piekators". "Zirgāties" - jāt ar šūpuļzirdziņu. "Nocīnīt" - vinnēt pretinieku, šis vārds tā iegājies, ka paši esam to sākuši lietot. "Piekators" ir traktors ar piekabi, dēlam bija mīļa traktoru tēma ap divu gadu vecumu. Tad nu traktors bija "tors" un piekabe - "pieka". Tā nu viņš salika kopā savus vārdiņus."

Dieva diploms un "Negribu pirdienu (pirmdienu)"

Mamma Ilva: "Tā kā man ir trīs bērni, to jocīgo vārdu vai izteicienu, protams, ir reiz trīs. Vecākais dēls (13), kad viņam bija divi gadi, ieraudzījis, ka opis liek klāt kafijai kaudzi cukura, pārbijies iekliedzās: "'Opi, neēd nāvi!" To viņš izsecināja no tā, ka es vienmēr skandināju: "Ak, cukurs ir baltā nāve!"

Pirms trīs gadu vecumā plānojām viņu kristīt, runājām arī par citām kristībām. Arī opis parādīja savu iesvētību apliecību, kas bija izsniegta pagājušā gadsimta 50. gados. Uz tās bija liels Jēzus attēls. Un puika iesaucās: ''Paša Dieva diploms!". Tas mums tagad folklorizējies ģimenē. Kad kādam ir kristības, vienmēr pajokojam, ka atkal kāds tiks pie Dieva izsniegta diploma.

Vēl viens ģimenē vēl šobrīd lietots jaunvārds ir "sviupilis", kas ir visiem zināmais zvirbulis. Dēls ne pa kam to nevarēja trīs gadu vecumā izrunāt.

Vidējais puika, kuram nu jau deviņi gadi, vispār bija nasks uz jaunu vārdu veidošanu. Mums vēl tagad pār galvu lido "akopokotelis" (helikopters) un "edilis" (lidmašīna). Šos vārdus viņš izteica ap divu gadu vecumu.

Kad dēls vēl apmeklēja bērnudārzu, viņš svētdienu vakaros bija bēdīgāks kā citreiz, jo "Negribu pirdienu!" (negrib pirmdienu).

Reiz mājās bija sastāvējusies mērce, saskābusi, ko viņš bija pagaršojis un atzinis par nelabu. Tad nu kādu laiku vēlāk dēls, sadusmojies uz mani, tieši tā arī mani nosauca "Vecā mērce". Toreiz viņam bija četri gadi.

Tad, kad puika sāka apmeklēt mūzikas skolu, viņš sākotnēji domāja, ka jāspēlē "gambas", nevis gammas.

Nu un meitiņa peciņa, kurai tik tikko nosvinējām divu gadu jubileju, runā pavisam smieklīgi. Tikko bija veikalā gadījums, kad mazā, ieraudzījusi plauktā olīvu bundžiņu, sāka skaļi priecīgi klaigāt "oļa, oļa" (tā viņa tās dēvē) Un vissmieklīgākais, ka kāda kundze uzreiz apgriežas, pienāk mums klāt un brīnās, kā mēs viņu zinām. Izrādās, sievieti tieši tā arī sauca. Pasmējāmies un šķīrāmies draudzīgi.

Mūsu mājās tāda vārda kā zirgs vairs nav, ir tikai "dakadīīī", ko meita lieto jau no nepilna gada vecuma.

Šobrīd mācu viņai skaitīt. Līdz trīs it kā tiek. Šķiet, ka saprot. Jautāju: "Cik tev gadu?" Un viņa tajā brīdī parāda man "kuš", pieliekot pirkstiņu pie lūpām, pieglaužas klāt un klusu nočukst "taauc"" (daudz).

Bērnu veidoto jaunvārdiņu, izteicienu un situācijai neatbilstošu izteicienu pierakstīšana ir kolosāls veids, kā visdrūmākajā dienā, izvelkot tos no atvilktnes un pārlasot, panākt, lai lūpu kaktiņi savelkas uz augšu."