"Man ir 27 gadi un meitiņai ir gads un trīs mēneši. Audzinu viena pati, jo manas attiecības ar bērna tēvu bija balstītas tikai uz seksu - tas bija posms, kad strādāju, rakstīju diplomdarbu un bez tam nesen tikusi vaļā no attiecībām, kuras traucēja man darīt divas pirmās lietas, tāpēc nevēlējos nopietnas attiecības.
Kad paliku stāvoklī, sapratu, ka nevēlos būt saistīta ar bērna tēvu, to viņam pateicu. Viņš nepiekrita, ka pilnīgi atstumju viņu no bērna. Viņš apprecējās jau pēc meitas piedzimšanas. Sieva uztver ar izteiktu nepatiku, ka viņam ir cits bērns. Viņš pie meitas sāka braukt retāk, bet uz manu ieteikumu vispār nebraukt, sākumā atteicās. Tad ģimenē piedzima puika un meita viņu vairs neinteresē. Reizi mēnesī atbrauc, lai iedotu nedaudz naudas.
Es atsāku studēt, tagad jau maģistratūrā, kad meitai palika četri mēneši, vēl pēc laika sāku strādāt. Citiem vārdiem sakot, esmu stipri aizņemta. Tomēr lielāko spriedzi rada tas, ka man, kopš iestājusies grūtniecība (t.i., pēdējā reize bija tad, kad paliku stāvoklī), nav bijis seksuālu attiecību un, protams, arī romantisku. Es nespēju izrauties no loka - mājas, darbs, studijas - lielākoties emocionālu iemeslu dēļ. Man iedomājoties, ka vajadzēs pateikt, ka man ir bērns, liekas vieglāk riņķot savā lokā vienai. Tikai vakaros ir šausmīgi skumji un pat fiziski grūti izciešams.
Es nerakstītu, ja šīs problēmas nesāktu maisīt bērna audzināšanā (kļūstu viegli aizkaitināma un reaģēju neadekvāti uz niekiem, piemēram, meita trenējas ēst, protams, rotaļājoties ar ēdienu un nosmērējoties, es varu pēkšņi atņemt bļodiņu, pasakot, ka, ja nemāk ēst, nav ko ķēpāties, bērns sāk raudāt, un tas mani sadusmo vēl vairāk), darbam, studijām (nevaru pastrādāt, uzrakstīt referātu, vienkārši spēlēju datorspēlītes, šo to uzrakstu, bet nekvalitatīvi, iepriekš biju viena no labākajām studentēm, tāpēc katedras vadītājs no vairākiem kandidātiem ieteica mani darbam, ko šobrīd daru, jo atbildu prasībām par spējām kvalitatīvi strādāt bez papilduzraudzības un rīkojumiem).
Nezinu, kā tikt pāri šim posmam. Man nav laika un lieku līdzekļu, lai apmeklētu psihoterapeitu vai kādu citu speciālistu, bez tam vienmēr esmu tikusi pati galā ar problēmām un savā ziņā esmu balsts saviem vecākiem. Negribas, lai to uzzina arī paziņas, jo vēl to izteikti nevar manīt, tikai tuvākie draugi. Pateicos jau tagad par padomu."
Sievietei atbildi sniedz psihoterapeite dr. Anita Plūme:
"Lasīju jūsu vēstuli un domāju skumjas domas. Lai arī jūs rakstāt, ka jums nav naudas un laika savu problēmu risināšanai ar kāda palīdzību, tomēr šoreiz savādāk nevarēsiet tikt galā, likme un cena ir pārāk augsta. Jūsu aprakstītie simptomi izklausās satraucoši, tādēļ, ja negribat meklēt psihologu vai psihoterapeitu, meklējiet labu psihiatru, jo palīdzēt var arī zāles, kas vismaz uz laiku atvieglos jūsu ciešanas.
Galvenais, kas dara mani bažīgu, ir koncentrēšanās problēmas un dusmu lēkmes, kas izpaužas kā aizkaitinājums uz bērnu. Slikti, ka noslēdzaties, tas arī runā par labu tam, ka jūsu pašas spēki te vairs nepalīdz.
Tas, ka jums kaut kas ir jādara, pamatojams kaut vai ar to, ka jūs audzināt meitiņu viena. Tas nozīmē, jums jābūt gan tētim, gan mammai vienlaicīgi un ka jūs pati jūtat, tas nav viegls uzdevums, ja runa ir par praktisko dzīvi. Atklāti sakot, es izvēlētos psihoterapeitu, jo tas ir tikai grūtību sākums. Jums droši vien ir jāatrod dzīves draugs, meitenīte augs un uzdos jautājumus, bet jums pašai to šobrīd ir tik daudz!
Sāciet ar sevis cieņu un mīlestību - citiem vārdiem sakot, atļaujieties sev personīgi lūgt no kāda palīdzību! Tā jums pienākas, jūs esat to pelnījusi, jo dzīve tikai sākusies! Mēs visi mēdzam pieļaut kļūdas, tādēļ esam cilvēki, bet mums visiem ir tiesības uz vēl vienu mēģinājumu savu dzīvi labot.
Bērns nav trūkums, tas ir jūsu vērtības un gribas apliecinājums. Tā nav pasaka, ka vīrieši var mīlēt sievieti un arī viņas bērnu, jo tas ir stāsts par ģimenes veidošanu un tajā vienmēr ir bērni.
Lūdzu, neatmetiet sevi malā, ja jums būs labi, arī visiem, kas ir ap jums vai grib būt ar jums kopā, būs tikai labāk. Ja jūs tikai mēģināt sevi pārvarēt un izlikties, ka tiekat ar visu galā, jūs dedzināt savu dvēseli kopā un rētas no šīs degšanas var palikt ilgi...
Esiet iecietīga pret sevi, tas, kas notiek ar jums, notiek ar daudziem cilvēkiem, tāpēc vien ir vērts meklēt palīdzību."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
