Meklējot iemeslus partnera sānsoļiem. Mazas krūtis, pieburšana un sliktie draugi jeb Nesaderība?  (2)

Ko man tagad teikt? Izlikties, ka neko nezinu? Pavērot? Nogaidīt? Varbūt pāries? Varbūt nav nopietni? Mesties cīņā? Izskrāpēt acis? Atdarīt ar to pašu? Par cilvēku visbiežāko reakciju, uzzinot, ka otra puse krāpj, un meklējot iemeslus šādai rīcībai, portālam Cālis.lv stāsta socioniķe Evija Jasūna (cilvekutipi.lv).

Kurš galu galā ir vainīgs pie krāpšanas? Nē, nu ne jau es! Bet varbūt tomēr es? Saka, ka pagale viena nedeg. Tātad abi. Bet kā tieši? Par maz uzmanības otram? Nē, nevar būt! Es taču rūpējos, runājos, interesējos, mēs kopā ejam uz pasākumiem, brīvdienas vienmēr kopā. Tad varbūt par daudz? Arī maz ticams - pagājušajās brīvdienās katrs atpūtāmies ar saviem draugiem.... Sekss! Jā, sekss! Pēdējā laikā aizvien retāk... Jā, vaina ir manī – vajadzēs piestrādāt pie dažādības. Tagad taču tik daudz visādu interesantu risinājumu – tradicionālu un netradicionālu. Kaut kur lasīju par vumbildingu (intīmais fitness sievietēm). Noteikti jāpierakstās uz nodarbību! Kaut nu tas nostrādātu!

Tā vai ar citādākām emocijām un risinājumiem vīrieši un sievietes visā pasaulē aizvien cīnās ar krāpšanu, meklējot tam iemeslu, izskaidrojumu, zāles un nodrošinājumu nākamajiem gadījumiem. Kāda nolād visu vīriešu dzimumu, jo kaut kur izlasa, ka vīriešiem ģenētiski esot "ielikta" poligāmija, tieksme pārgulēt ar iespējami lielāku sieviešu daudzumu. Citi pat slimojot ar seksa atkarību. Nu ko tur padarīsi? Risinājums ir - vai nu samierināšanās ar nemitīgiem sānsoļiem, vai arī izvēle dzīvot kopā ar kastrētu kaķi, pievēršanās karjerai vai savas dzīves ziedošana bērniem.
Kāda cita ir pārliecināta, ka pie vainas ir pieburšana, jo, kamēr skaidrā – vīrs kā vīrs, bet tikko iedzer, tā iedarbojas maģija un vīrietis ir prom zilajās tālēs, mīļākās apskāvienos. Tātad noburts.

Citai pie vainas grūtniecība vai bērnu zīdīšanas periods – ko tad es tādā formā varu iesākt, tagad jau visas citas skaistākas, sakoptākas. Krūtis nošļūk, gurni noapaļojas, vēders ar strijām. Vai arī draugi nelabvēlīgi iedarbojas – viņiem jau tādas neveselīgas intereses, manējo bezmugurkaulnieku noskaņo pret mani un pavedina netiklībā.

Seksā nesaskan, vienam gribas kaut ko nepieņemamu, bet otrs stingri turas pie savām tradīcijām un atsakās kaut pamēģināt kaut ko jaunu. Tad saka – nu labi, lai jau skrien darīt tās savas riebeklības, jo es to nedarīšu nekad.

Lai vai kā, iemesls vienmēr tiek meklēts gan zemes virsū, gan interneta ārēs, un vēlams saņemt tādu izskaidrojumu, kuram būtu arī risināšanas metode. Par ticamu iemeslu tiek uzskatītas mazas krūtis, apaļīugums miesās, mazs (pārāk liels) loceklis, nepietiekama izglītība, mazi ienākumi, nesarunāšanās, nav kopīgu hobiju un tamlīdzīgas vainas, kurām vienmēr seko rīcība.

Palielināšanas vai samazināšanas operācija, tievēšana, mācīšanās, darba maiņa, ienākumu paaugstināšana, izrunāšanās, pilnīgi izgāzies brauciens vīram līdzi uz ienīsto ralliju. Un tas darbojas. Kādu laiku. Līdz nākamajai reizei.

Krāpšana nenotiek ārēju iemeslu dēļ

Ne jau tajās ārējās lietās ir iemesls. Iemesls ir pavisam vienkāršs – tā ir nevēlēšanās būt kopā ar otru. Kad ir sajūta, ka citur saprotošāk uzklausa, mīļāk glāsta, garšīgāk gatavo, dāsnāk apdāvina, kaislīgāk atsaucas, priecājās par satikšanos un mazāk kaut ko pārmet. Ne jau vienmēr pat "tur ārā" ir sekss. Nu, labi – ir sekss. Bet biežāk cilvēki aiz seksa iegansta patiesībā meklē izraušanos no nomācošajām attiecībām ģimenē, sarunu biedru, radniecīgu dvēseli.

Ir naivi domāt, ka, izzinot šos iemeslus un apgūstot vajadzīgo uzvedību, rezultāts būs tāds pats, kā tajās kreisajās attiecībās. Nekā nebija. Mākslīgi neko izdarīt nevar. Pareizāk sakot – var, bet uz laiku. Kamēr ir spēks sevi kontrolēt, disciplinēt, pielāgoties. Bet, cik ilgi mēs spējam rakstīt ar otru roku? Cik ilgi spējam būt jauki, kad gribas kaukt? Cik ilgi spējam paklusēt, ja vārdu plūdi smacē? Cik tālu var aizbraukt ar mašīnu, ja ieliekam pirmajā ātrumā un minam uz 100?

Kāpēc negribas būt kopā? Jo nav labi. Nav savstarpējas intereses vienam par otru. Kas vienam aizraujoši, tas otram šķiet naivi un muļķīgi. Nav vienotu mērķi. Bērni un mājas celtniecība neskaitās. To sabiedrības spiediena dēļ sākotnēji vēlas visi. Bet mērķiem jābūt – maz strādāt un daudz baudīt dzīves dotās iespējas, strādāt no visas sirds visu iespējamo ērtību iegūšanai, pasaules izzināšana, sīki ikdienišķi prieciņi ģimenē. Ja tāds darbarūķis un baudītājs veido pāri, agri vai vēlu viena no pusēm sagurs – vai fiziski vai emocionāli. Viens vienmēr jutīsies pārstrādājies, bet otrs jutīs vainas sajūtu, ka izdarīts par maz.

Katrs runā savā valodā. Viens vienmēr redz trūkumus, otrs jau piekusis, rādot dzīves pozitīvās puses, kurās arī vienmēr var atrast trūkumus.

Ne jau aiz saskaņas vīri dodas tumsā un aukstumā medīt, pa ceļam izmetot lociņu pie kādas atsaucīgas dvēseles. Un ne jau aiz lielas mīlestības sievas vienas vai ar draudzenēm brauc ceļojumos, kur labprāt ļaujas kādam nelielam kūrorta izklupienam.

Pie vainas varbūt ir nesaderība?

Tā notiek tāpēc, ka nav savstarpējās saderības. Un to nenosaka mūsu griba, treniņi, izrunāšanās vai attiecīgi pareiza uzvedība.

Cik daudzi cilvēki dzīvotu daudz vieglāk, ja zinātu, ka liela daļa viņu veiksmju un vilšanās attiecībās ir ieliktas dažādu tipu savstarpējā "nepanesamībā". Līdzīgi kā ir medikamenti, kas rada vairāk blaknes nekā ārstē, ir tādas attiecības, kurās lielā mīlestība un skaistie nākotnes sapņi vienkārši nodzēšas, jo ir "slikta dūša" – pārmetumi, klusēšana, emocionāla vardarbība, nicināšana, nenovērtēšana, zāģēšana, ultimāti, vienaldzība.

Liekas, nu kā tā var būt – mēs taču tik skaisti sākām, patiesi mīlējām, sekss bija, labas profesijas, cilvēks no labas ģimenes, audzināts... No visas sirds ticējām, ka mums viss sanāks, ka mums nebūs kā citiem, ka mēs gan mācēsim, zināsim, vairāk klausīsimies, vairāk sarunāsimies. Kur tas palika?

Nekas jau nekur nepalika, jo patiesībā jau no sākta gala viss bija nolemts tādam iznākumam. Jo tā to paredz daba.

Kā tieši? Apstājies, ieklausies, velti kaut dažas stundas sava laika, lai saprastu sevi un citus cilvēkus, lai noskaidrotu, ka tavas vainas tajā tā īsti nemaz nav, un dzīvo tālāk apzinātu, laimīgu dzīvi ar atvieglojumu un jaunu skaidru skatījumu uz cilvēkiem un situācijām.