Latvieši ārvalstīs jeb Ģimenes dzīves sākums Ungārijā ar mazu bērnu  (21)

Ar Sandru pirms vairākiem gadiem bijām darba kolēģes, tādēļ, pamanot viņas "Facebook" profilā ievērojamas izmaiņas, lūdzu padalīties ar pirmajiem iespaidiem, apmetoties uz dzīvi Ungārijā. Par tautiešu dzīvi Lielbritānijā, Īrijā, Norvēģijā, Zviedrijā un daudzās citās valstīs, jau esam gana daudz dzirdējuši, bet Ungārija nav tā valsts, kuru latvieši bieži izvēlētos par mītnes zemi. Sandra stāsta par plusiem un dažiem mīnusiem, pārceļoties no dzimtenes uz gana saulaināko Budapeštu.

"Kopumā esam ļoti priecīgi, ka nenobijāmies no pārmaiņām un izmantojām šo iespēju pārcelties uz kādu laiku uz Ungāriju. Iespējams, es nebūtu piekritusi, ja tajā brīdī būtu stāvoklī vai arī meita būtu tikko piedzimusi, jo tad tomēr nepieciešama regulārāka ārstu uzraudzība un pirmo bērnu dzemdēt svešā valstī es noteikti neuzdrīkstētos, taču brīdī, kad aizbraucām no Latvijas, Terēzai bija jau pilni 10 mēneši.

Tātad visas svarīgākās potes sapotētas un mazais jau ir paaudzies – nav vairs pavisam zīdainītis. Iespēja pārcelties uz Ungāriju radās, jo mans vīrs strādā ungāru kompānijā un viņam piedāvāja starptautisku amatu, kas nozīmēja pārcelšanos uz kompānijas galveno mītni Budapeštā. Tā kā es esmu žurnāliste un nodarbojos arī ar zīda apgleznošanu, neesmu ierobežota vai piesieta konkrētai valstij, lai profesionāli realizētos. Turklāt bērns vēl ir mazs un arī Latvijā neplānojām viņu laist bērnudārzā ātrāk par trīs gadu vecumu. Savukārt manam vīram šī iespēja sniedz profesionālu izaugsmi un plašāku skatījumu lielākā tirgū un plašākā reģionā, jo viņš ir atbildīgs par Centrālās un Austrumeiropas reģionu.

Pirmie iespaidi ir pozitīvi. Pirmkārt, cilvēki šeit ir ļoti atvērti, sirsnīgi un draudzīgi. Jo īpaši viņiem patīk bērni. Ikviens ir gatavs palīdzēt nest un celt ratus, somas un es neesmu piedzīvojusi situāciju, kur kāds uzreiz neatsteigtos palīgā, ja, piemēram, jāieceļ rati tramvajā. Vecs onkulītis pamet spieķi malā un ceļ ratus, pastnieks uzliek uz muguras lielo pasta somu un bez minstināšanās paņem ratus un uznes uz trešo stāvu, jauna meitene uznes manu iepirkumu somu, veikalā krāvējs apstājas pie bērna un draudzīgi aprunājas. Man šķiet, ka Terēza jau drīz sāks saprast ungāriski, jo cilvēki uz ielas, veikalos visu laiku ar viņu sarunājas.

Tiesa gan, ungāri pārāk labi nezina svešvalodas. Ungārijā ir zemākais svešvalodu zināšanu koeficients visā Eiropas Savienībā. Viņi arī nespēj iedomāties, ka kāds šeit varētu dzīvot un nemācīties valodu. Katrs, ar ko iepazīstamies, jautā, cik daudz esam iemācījušies valodu un vai plānojam mācīties. Vienlaikus šeit ir daudz viesstudentu un tūristu, un vismaz noteiktās pilsētas daļās apkalpojošā sfērā angliski sazināties var.

Neraugoties uz līdzīgo pagātni ar Latviju, krieviski šeit cilvēki nesaprot. Labākas ir vācu valodas zināšanas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ. Ungāru valodu gan speciāli apgūt neplānojam, jo neredzam tai izmantojumu pēc tam, jo palikt uz dzīvi šeit neplānojam. Arī vīram darbā nepieciešama vien angļu un krievu valoda.

Tīri praktiskās lietās grūti būtu iztikt bez vīra kolēģu – vietējo ungāru – palīdzības. Piemēram, meklējot mājvietu. Vietējie zina gan to, kuros rajonos ieteicamāk meklēt dzīvesvietu, gan arī palīdzēja sazvanīties ar dzīvokļu izīrētājiem. Piedzīvojām situāciju, kad pa tālruni manam vīram skaidroja, ka angliski neprotot, taču, kad iedeva klausuli kolēģim, kurš, acīmredzot, paskaidroja situāciju un radīja uzticību, tam pašam cilvēkam pēc tam angļu valodas zināšanu problēmu nebija un saruna tālāk varēja noritēt raiti. Iespējams, sākotnējā neuzticība skaidrojama ar lielo bēgļu plūsmu, ko Ungārija piedzīvojusi pēdējā laikā. Tiesa gan, nevienu bēgli šeit Budapeštā redzējuši neesam – pa ielām neviens apkārt nestaigā, jo īpaši pēc septembra vidus, kad valdība pieņēma lēmumu bēgļus Ungārijā neielaist, bet uz robežas sasēdināt autobusos un vilcienos, un izvest cauri līdz Austrijas robežai, kas arī visbiežāk ir pašu bēgļu vēlamais galamērķis, lai tālāk dotos uz Vāciju vai citām attīstītākām Eiropas valstīm.

Šeit ir arī ļoti izteikta birokrātija, Latvijā salīdzinoši viss norit ātri. Arī mana vīra Jāņa kolēģi, kad viņam jādodas kārtot kādas formalitātes, parasti nopūšas un novēl veiksmi, jo ikviens zina, ka saskare ar valsts iestādēm prasa pacietību un laiku. Jebkādu formalitāšu kārtošanā – rezidenta kartes iegūšanā, autovadītāja tiesību atjaunošanā – tas, ar ko esam saskārušies, ir garš un laikietilpīgs process. Viena iestāde sūta uz citu, viena filiāle nezina vai iedod nepareizus citas filiāles darba laikus, mājas lapā informācija par darba laikiem atšķiras no reālās utt.

Arī valsts ģimenes ārsta apmeklējums nozīmē vairāku stundu sēdēšanu "dzīvajā rindā", jo atšķirībā no Latvijas, pieraksts ir tikai stundu vai divas dienā, pārējā laikā ir "dzīvā rinda" un pierakstīties tādā gadījumā nepieciešams vismaz mēnesi uz priekšu.

Tiesa gan, par laimi, mums ar bērnu vēl nav radusies nepieciešamība apmeklēt ārstu. Interesanti arī tas, ka ģimenes ārsti tiek piešķirti pēc dzīvesvietas adreses. Manam vīram jaunai autovadītāja apliecībai bija nepieciešama ārsta izziņa, sazvanot ģimenes ārstu, noskaidrojās, ka ārsts neprot angliski un ieteica apmeklēt citu ārstu. Izstāvot vairāku stundu garu rindu, cits ārsts paziņo, ka nevar pieņemt, jo pēc mūsu dzīvesvietas par mums atbildīgs tas pirmais ārsts, kas neprot angliski. Jānāk atkal citā dienā un jāstāv tikpat garā rindā pie tā pirmā ārsta. Ārste gan izrādās jauka, bet angliski tiešām neprot, saziņa notiek, sazvanoties ar viņas mazdēlu, kurš tulko. Veselības aprūpes sistēmā, cik dzirdēts, problēmas līdzīgas kā Latvijā un slimnīcā nonākt nevienam šeit nenovēl.

Taču klimats, salīdzinot ar Latviju, ir daudz patīkamāks un ģimenes ar bērniem no Latvijas, kas šeit dzīvo jau ilgāk, priecājas, ka bērni tikpat kā neslimojot. Ungārijā ir arī ļoti kvalitatīva pārtika, piemēram, fantastiski vietējie augļi un dārzeņi. Viena trīs bērnu māmiņa man stāstīja, ka atšķirībā no divām iepriekšējām grūtniecībām Latvijā, trešajā grūtniecībā šeit, Ungārijā, viņai dzelzs līmenis esot bijis ļoti labs bez jebkādiem medikamentiem, atšķirībā no Latvijas, kur zems dzelzs līmenis ir "grūtniecības laika klasika" gandrīz visām bez izņēmuma. Viņa to saista ar šejienes pārtiku. Šķiet, ka augļi un dārzeņi ir dabīgāki un netiek tik ļoti "pārbaroti" ar pesticīdiem, jo pat lielveikalā nopērkamajos brokoļos vai salātos nereti var atrast pa tārpam.

Daudzi jautā, kā bērns pieņem pārmaiņas. Mēs domājam, ka bērnam galvenais ir tas, kā jūtamies mēs – viņa daudzās situācijās vēro mūsu reakciju. Ja mēs smaidam un esam mierīgi un priecīgi, tāda ir arī viņa. Neraugoties uz to, kur mēs atrodamies, braucot astoņas stundas mašīnā vai dzīvojot nedēļu teltī pie ezera, kad gandrīz visu laiku līst. Bērna labsajūtai būtiski nav arī tas, vai dzīvojam Latvijā vai Ungārijā, vai kur citur.

Galvenais, ka blakus ir mīloši vecāki. Protams, ir žēl, ka vecvecākus bērns redz tikai datorā Skype lodziņā, taču, arī dzīvojot Latvijā, tās ģimenes, kuras dzīvo Rīgā un kuru vecvecāki dzīvo attālākās Latvijas vietās, piemēram, Daugavpilī vai Liepājā, nereti visi kopā satiekas vien pāris reizes gadā. Taču mēs savā ģimenē bijām pieraduši pie tā, ka vecvecāki un citi radi ir rokas stiepiena attālumā. Piemēram, tagad mums nav iespēju aiziet uz operu vai restorānu un atstāt bērnu vecmāmiņai.

Taču pamazām jau sāk ierasties arī pirmie ciemiņi un, ja atbrauks visi, kas solījušies, mūsu dzīvoklī viesiem vajadzētu nākt un iet kā viesnīcā ar labu noslogojumu un tad jau arī varēs sarunāt kādu bērnu pieskatītāju.

Runājot par bērnu pabalstiem, piedzimšanas pabalsts šeit ir mazāks nekā Latvijā, aptuveni uz pusi mazāks, nākamie – līdzīgi, jo kopumā dzīves līmenis Ungārijā ir līdzīgs kā Latvijā. Taču atšķiras dažas nianses, piemēram, nav pieejams tā dēvētais "vecāku pabalsts" kā Latvijā, kur bērna kopšanas pabalstu var saņemt jebkurš no vecākiem, arī turpinot strādāt. Dekrēta atvaļinājumā gan laikam te var iet pat līdz trīs gadiem.

Vēl šeit apmeklējam starptautisko bēbīšu skoliņu, kas notiek angļu valodā, lai Terēzai būtu iespēja socializēties ar citiem bērniem, un arī man tas ir vērtīgi.

Mums šeit vēl nav izdevies atrast savu draudzi, jo esam kristieši un mums ir svarīgi kopt garīgās vērtības ģimenē. Esam šeit apmeklējuši vairākas vietas, kur notiek dievkalpojumi angļu valodā, taču līdz galam vēl neesam tikuši uzrunāti. Tomēr arī šī ir sfēra, kur daudz kas atkarīgs no mums pašiem.

Taču kopumā jau tagad jūtam, ka šis pavērsiens mūsu dzīvē nes iespēju paplašināt redzesloku, iepazīt citas kultūras un tradīcijas, turklāt iedzīvošanās jaunā vietā ir ģimeni stiprinošs pasākums, jo visu darām trijatā. Domāju, ka no šīs izvēles noteikti būsim ieguvēji, taču vismaz pagaidām neplānojam šeit palikt uz dzīvi.

Droši vien ne visām ģimenēm ir piemērota dzīve ārpus Latvijas, jābūt gana atvērtiem un spējīgiem pielāgoties pārmaiņām. Turklāt, iespējams, mēs šādam lēmumam nebūtu gatavi, ja bērnam jau būtu skolas vecums, tas ir vēl viens iemesls, kādēļ šo uzskatām par piemērotu laiku "izrāvienam" no ierastās, mierīgās un drošās vides Latvijā. Bet, protams, jebkur var atrast lietas, kas neapmierina un gausties, un to var veiksmīgi darīt gan Latvijā, gan Ungārijā, bet daudz labāka stratēģija ir katrā vietā atrast to, kas patīk, vai arī to radīt pašam."