Bailes šķērsgriezumā – kas tās ir un kāpēc tās ir sliktas padomdevējas?

"Bailes cilvēku pārņem savā varā un neļauj racionāli domāt. Bailes sapin cilvēkam prātu kā pavada zirga kājas pieguļā un neļauj doties tālāk. Bet bailes ir arī labas, jo pasargā no bīstamības. Ir teiciens – tikai muļķis ne no kā nebaidās, un tā ir taisnība. Bez bailēm cilvēks nespētu izdzīvot, jo tās mums signalizē par draudošām briesmām. Bailes ir viena no primitīvākajām, senākajām un instinktīvākajām jūtām, kas rodas no trauksmes. Tā ir mūsu brīdinājuma sistēma, kas kopš aizlaikiem nodrošinājusi izdzīvošanu.

Bailes var būt kā nelielas šaubas vai bažas, bet bailes var būt tik spēcīgas, ka tā jau ir panika. Bailes var sastindzināt, bailes var likt mesties bēgt, un bailes var mudināt mesties cīņā. Lēmums tiek pieņemts zibenīgi, un tikai vēlāk, kad iestājies zināms atslābums, var racionālāk padomāt – kas īsti ar mani notika? Kāpēc es rīkojos tieši šādi un ne citādi? Kādi bija manas rīcības motīvi?

Bieži var dzirdēt cilvēkus sakām – baidos zaudēt darbu, baidos uzstāties publikas priekšā, baidos lidot, baidos būt slikta mamma vai tētis. Baidos, ka mani pametīs. Baidos, ka mani pievils. Baidos no nāves. Baidos dzīvot. Retāk – baidos nodarīt pāri...

Bailes pazīst visi, bet ne visi ir drosmīgi atzīt, ka baidās. Kā teikts kādā sakāmvārdā – tikai drosmīgs cilvēks spēj atzīties savās vājībās. Būtībā – arī savās bailēs. Cik katrs spēj atzīt savas bailes, tik stiprāks viņš kļūst. Spējot pieņemt to, no kā baidos, es sevi stiprinu. Nevis izvairoties, slēpjoties un mēģinot noliegt, bet pieņemot un iepazīstot savas bailes, es kļūstu drosmīgāks.

Māte, paņemot rokās zīdaini, sniedzot fizisku kontaktu un emocionālu mierinājumu, mazina bērna bailes. Tēvs, kurš noceļ dēlu no koka vai žoga, palīdz pārdzīvot bailes no augstuma un vienlaikus sniedz drošības sajūtu, ka viņš nenokritīs. Vecākais brālis vai māsa, kurš aizstāv jaunāko, ja tam dara pāri, stiprina viņā sajūtu, ka dzīvē ir kāds, uz kuru paļauties.

Skolotājs, kurš soda vietā vienkārši parunā ar mazo cilvēku, rada sajūtu, ka es drīkstu runāt par savām kļūdām un neveiksmēm, nevis baidīties tās atzīt. Vienaudži, kuri atbalsta, nevis izsmej par izskatu vai izturēšanos, vairo ticību, ka viss ir iespējams un var izdoties. Jo vairāk mums šādas pozitīvas baiļu pārvarēšanas pieredzes ir bērnībā, jo mazāk jādzīvo bailēs no izgāšanās, nosodījuma, nepieņemšanas pieaugušo vecumā.

Un kur nu vēl bailes no fiasko savstarpējās attiecībās! Vai es būšu pietiekami laba, skaista, slaida, gudra, vai es mācēšu pietiekami mīlēt, rūpēties, vai pratīšu labi gatavot, saimniekot, vai es derēšu, atbildīšu, vai es zināšu, kā mīlēties, vai es mācēšu ļauties savām jūtām, vai pratīšu ne tikai dot, bet arī ņemt?

Šie jautājumi nodarbina daudzus vai vismaz tos, kuri nebaidās uzdot jautājumus. Kaut pajautāt noteikti ir mazākā problēma. Ne visi ir gatavi atbildēm. Nav liela māksla pajautāt, jautājums – ko iesāksi ar atbildi? Un ko darīt tad, ja baidos pats no savām atbildēm? Ja baidos paskatīties acīs pats savām bailēm?

Mēs dzīvojam nedrošā pasaulē, jo informācijas apjoms un ātrums, ar kādu tā nonāk pie mums, uztur un baro cilvēka bailes. Atceros, kad pirms divdesmit gadiem mēģināju studēt žurnālistos, mums mācīja rakstīt aktuālās ziņas. Viens no uzsvariem – rakstīt par briesmām tā, lai cilvēkiem rastos klātesamības sajūta, jo, ja šauj kaut kur Irākā, Afganistānā, Sīrijā un citur, tas šķiet šausmīgi, bet noteikti nav tik biedējoši kā tad, ja šauj paša mājas pagalmā. Tagad, domājot par bēgļu krīzi Eiropā un Ukrainas konfliktu ar Krieviju, šī doma manās acīs iegūst jaunu nozīmi.

Bailes no bēgļiem. Bailes no kara. Ir tik dabiski baidīties no reālām briesmām, bīstamības. Baidīties par saviem bērniem, tuviniekiem, draugiem. Kad karš vēl nav tavā pagalmā, bet tepat aiz sētas, pavisam tuvu, šis vārds iegūst pavisam citu skanējumu un bailes kļūst reālas.

Dzirdot, ko stāsta ukraiņu kolēģi par savu brīvprātīgo darbu karadarbības zonā, bailes iegūst reālākas aprises. Karš, tāpat kā mēris, nešķiro. Turklāt Otrā pasaules kara pieredze un gulaga nometnes nav tikai tālas pagātnes atblāzma. Labi atceramies Abu Graibas cietuma zvērības. No saviem studiju laikiem zinu par Stenlija Milgrama elektrošoku un pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Stenfordā veikto cietuma eksperimentu, kas apstiprināja to, ka cilvēkā mīt ļaunums.

Secinājums: nokļūstot situācijā, kurā ir iespēja brīvi izrādīt savu varu pār līdzcilvēku, cilvēks pats rada varu, turklāt nekontrolēti zemiskā veidā. Tas rada bailes, arī iracionālas.

Infantilā sabiedrībā bailes dominēs un nebūs, kam uzņemties atbildību, pildīt pieaugušā lomu. Vieni slēpsies, citi izliksies un liekuļos, vēl citi pieņems radikālus un, iespējams, ačgārnus un kategoriskus lēmumus, kas sakņosies iracionālās bailēs. Juku laikos bailēm ir liela vara pār cilvēku prātiem. Bailes haosu ne tikai pastiprina, bet arī rada.

Ko iesākt ar bailēm? Es teiktu – jācenšas paskatīties uz tām no malas. No kā es baidos? Kāpēc es baidos? Kā bailes mani mudina rīkoties? Cik drošs esmu par saviem lēmumiem, domām un rīcību? Kā bailes tos ietekmē? Vai esmu gatavs atzīties, ka baiļu ietekmē esmu kļūdījies? Vai esmu gatavs uzņemties atbildību, nevis bailēs no tās atkratīties?

Var pienākt diena, kad bailes skaļi nosaukt lietas īstajos vārdos var novest pie radikālām pārmaiņām, un tad būs jautājums – kur esi tu? Vai esam bailēs sastinguši un bēgoši vai tomēr gatavi uzņemties atbildību un pieņemt izaicinājumu?"