Ķekatas nav nekāda rotaļa! Kādēļ mūsu senči tērpās maskās un devās čigānos?  (26)

Masku gājieni ir cieši saistīti ar auglības maģiju, ar mērķi nodrošināt jaunās pasaules piedzimšanu, svētīt ar auglību nākamo gadu, tīrumus, sētu un saimi - šo sauli. Uz sarunu par Ziemassvētku maskām un maskošanos aicināju folkloristi Aīdu Rancāni, grāmatas "Saules gads.Ziemassvētki" vienu no autorēm.

Masku gājieni, masku dejas un teātris ir daudzu tautu kopta tradīcija visā pasaulē. Arī latviešu senajā kultūrā ir daudz līdzību ar pasaules ieražām, bet ir arī daudz atšķirīgā, piemēram, dienvidu tautām maskās pārģērbjas tikai vīrieši, bet latviešiem pārģērbjas gan vīrieši, gan sievietes, kas liecina par sievišķā un vīrišķā līdzvērtīgo pastāvēšanu mūsu kultūrā jau no senatnes.

Ziemassvētku masku gājieni notika vairākas naktis pēc kārtas, tiem sākoties pirmajā Ziemassvētku vakarā, bet svētki kopumā tika svinēti 12 dienas. Šajā laikā nedrīkstēja strādāt, visa uzmanība tika veltīta svētkiem un to mistērijām, jaunās pasaules radīšanai, nākamā gada auglības nodrošināšanai.

Maskotos gājējus atkarībā no novada sauc ļoti dažādos un atšķirīgos vārdos. Latgalē tie ir čigoni, ķigoni, kaladnīki, ražyni, dādi, galenkas, pakulas, spūki, kaitas, koitas, kaitys, talderi, ubagi, loču vodotoji; Vidzemē - tatari, totari, čigāni, bubuļnieki, jokupēteri; Zemgalē - danča bērni, čigāni, ķēmi, žīdi, dēdas, ķinķēziņi, stiķi, lācēni; bet Kurzemē - ķekatas, budēļi, būzuļi, miežvilki, čigāni, spokstiņi un buki.

Visas dzīvnieku Ziemassvētku maskas ir mītiskie, htoniskie tēli, kas savieno šo sauli ar viņsauli. Visos novados tradicionālas dzīvnieku maskas ir Dzērve, Vilks, Kaza, Zirgs un Lācis. Tie ir dzīvnieki, kas spēj nokļūt no vienas pasaules otrā, tādējādi tās abas savienojot, kā arī pastāv uzskats, ka tie ir dzīvnieki, kas simbolizē zvaigznājus nakts debesīs.

Ir arī priekšmetu maskas - Sietiņš, Siena kaudze, Slota; sociālās maskas - Ubags, Ārsts, Laupītājs, Zaldāts, Čigāns un Žīds; garu pasaules un mītiskās maskas - Meža gari, Spoks, Nāve, Garā sieva, Mazais vīriņš un Velns.

Mūsu sarunā Aīda uzsver masku simbolisko nozīmi. Arhaiskajā sabiedrībā tā nebija tikai rotaļa vai izrāde, priecīga dīdīšanās un jokošanās. Uzvilkt masku bija bīstami, tas nozīmēja sevi pakļaut viņsaules spēkiem, garu pasaulei, jo, nosedzot seju, maskotājs pārtapa jeb transformējās par to tēlu, kura masku viņš nēsāja. Rituāla dalībnieks sevī ielaida izvēlētā dzīvnieka vai tēla dvēseli. Masku vilkšana bija nopietns pienākums, jo tas bija vienīgais veids, kā nodrošināt labvēlīgas jaunās pasaules, jaunā gada radīšanu.

Ļoti spēcīga maska bija Vilka maska. Vilks tika saukts par Meža dievu, Meža vīru vai Dieva suni, tam tika piedēvēts deviņu vīru prāts. Par vilka dienu tika saukta ceturtā Ziemassvētku diena. Spēcīga maska ir arī lāča maska, lācim piedēvējot deviņu vīru spēku. Aīda atzīmē, ka par lāci pārģēbās gan vīrieši, gan sievietes, jo lācim piemīt gan vīrišķā, gan sievišķā enerģija un simboliskā jēga. Tomēr biežāk sievietes bija kazas un dzērves. Ikviena no maskām simbolizē vai nu vīrišķo, vai sievišķo, tumsu un gaismu, mēnesi un sauli, taču nereti tās ir androīdas maskas, tādējādi apvienojot abus dzimumus kopā.

Masku gājienos piedalījās dažāda vecuma cilvēki, parasti jauktā pulkā, kuru vadīja barvedis - Čigānu tēvs vai Čigānu māte, vai Lāču vadātājs. Pārējie gājiena dalībnieki bija "bērni" - danču bērni, čigānbērni un vienkārši dādi un miežvilki. Bija arī masku gājieni, kurā visi maskotie bija, piemēram, tikai dzērves vai tikai miežavilki.

Arī pašas maskas varēja būt dažādi pagatavotas. Tās varēja būt ļoti vienkāršas, kā arī ar smalkām detaļām un ar izdomu veidotas. Šādās reizēs maskotāji neģērbās mājās, bet nostāk no saimes, lai neredzētu, kurš par ko pārvērties. Ieiešana maskā bija rituāls, kā arī iziešana no maskas bija rituāls. Cilvēkam pēc maskošanās bija jāatbrīvojas, jāattīrās no tēla, kuru viņš bija pa nakti sevī ielaidis.

Čigāni trokšņainā un jautrā barā devās no mājas uz māju, dziedādami, lēkādami, dejodami un jokodamies, pirmajā vakarā sev līdzi velkot arī bluķi.

Par bluķi mums ar Aīdu izvēršas garāka saruna. Jāsaprot, ka pārsvarā viss, ko darīja senais latvietis, bija saistīts ar auglību. Arī bluķa vilkšana ir auglības veicināšanas akts. Bluķis ir vīrišķais, falliskais, pasaules koka simbols, bet zeme ir sievišķais, mātes simbols. Velkot bluķi, zeme tiek apaugļota. Tomēr nekas senajam latvietim nebija viennozīmīgs. Ar bluķi tika savāktas arī visas neizdošanās, nepatikšanas un viss sliktais, kas iepriekšējā gadā sētā un tās apkārtnē bija noticis.

Lai jaunais gads nāktu vēlīgs un auglīgs, vecais, izmantojot bluķi, tiek sadedzināts. Nevar rasties jauns, ja vecais nav iznīcināts. Viss pasaulē, arī gads, piedzimst, nomirst un atdzimst, līdzīgi kā tīrums - raža sazeļ, nobriest, to novāc, tīrumu apar un apsēj, un atkal izaug jauna raža. Bluķi aizdedzināja pirmajā Ziemassvētku naktī, un iekurto uguni uzturēja dzīvu visas svētku dienas, pēc liesmām pareģojot, kādi būs nākamā gada mēneši.

Masku gājienā tika dziedātas dziesmas, pūstas dūdas, spēlētas ermoņikas un rībināti dažādi sitamie rīki. Ieejot istabās, čigāni dejoja, dziedāja un izspēlēja rotaļu veidā nelielas izrādes. Maskas simboliski pēra arī bērnus, jo ar pērienu, līdzīgi kā kalējam kaļot, tika radīts jaunais cilvēks. Ejot uz nākamo sētu, gājējiem varēja piebiedroties jauni maskotāji. Gājiens noslēdzās kādā no lielākajām un bagātākajām sētām, kurā notika masku nakts kulminācija, ar ēšanu un dzeršanu, dejām, rotaļām un teatrālām mistērijām.

Tā kā čigānos tika iets vismaz četras naktis, tad dzīru kulminācijas mītne katru nakti bija cita. Arī maskotāji katru nakti varēja būt gan tie paši, gan citi.