Karsts vējš, pasaulē skaistākās pludmales un feju ūdenskritumi - latviešu pāra Ziemassvētki Jaunzēlandē  (14)

Kā atzīst pāris, Jaunzēlande par sava piedzīvojuma galamērķi izvēlēta galvenokārt tās unikālās dabas dēļ. Tāpat lielu lomu spēlējusi arī sakārtotība valsts mērogā un zināmā valoda – perspektīva nākotnes iespējām. Nokārtojot vīzas, kas piešķir uzturēšanās un darba atļauju gada garumā, abi izlēmuši iepazīt Jaunzēlandi tuvāk un saprast, cik ļoti valsts uzrunā ne tikai acis, bet arī sirdis.

"Lēmuma pieņemšanai patiesībā veltījām vienu vakaru. Kristaps pārnāca mājās un teica - kāpēc lai mēs neaizbrauktu uz Jaunzēlandi? Protams, pirms tam jau kādu laiku abiem iekšā bija tāda līdz galam vēl neattīstījusies un nenosakāma sajūta, kas teica - "There's got to be more" (Būs vēl kaut kas - angliski).

Viss jau it kā bija labi. Domājām - viss kārtībā, nav, par ko sūdzēties... Bet te jāpiemin Ziedoņa vārdi - "nekā jau netrūkst, bet arī nepietiek". Tāda tā sajūta mūsos virpuļoja. Bet tas vispār ir cits stāsts - ko nozīmē atteikties no savas karjeras, darba, stabilās pozīcijas, visa, kas līdz šim būvēts, sasniegts un izveidots - pateikt tam "Paldies par pieredzi!" un sākt rakstīt jaunu stāstu. Mums nebija un nav nekādas garantijas, tikai sajūta, intuīcija, kas teica - tici man, izklausās traki, bet tā vajag," stāsta Elza.

Jau tai pašā vakarā, kad abi izlēma ļauties šim piedzīvojumam, internetā tika meklēta visa nepieciešamā informācija par Jaunzēlandi. Divu mēnešu laikā pāris noformēja vīzas un iegādājās lidmašīnas biļetes. Abi smejas, ka viennozīmīgi ir sajūtu, nevis teorijas cilvēki, tāpēc drīz vien sapratuši, ka to, kā tad būs patiesībā, vislabāk izjutīs paši, nevis izlasīs ceļojumu bukletos.

"Laiks no lēmuma pieņemšanas līdz iekāpšanai lidmašīnā paskrēja nemanot. Jāatzīst, ka noteikti nebija viegli sakravāt 20 kilogramus smagu koferi dzīvei uz vienu gadu. Tas patiešām bija liels izaicinājums. Liels!" smejas Elza.

Pāris atzīst, ka, dodoties pretim jaunajai ikdienai, virsroku pār sentimentu ņēmusi ziņkāre par to, kā tad būs, prātā mutuļojis patīkams satraukums un neziņa. Protams, neizpalika arī asaras. Tiesa, grūtāk bijis tuvajiem, kuri palika Latvijā.

"Ierodoties Jaunzēlandē, nezinājām neko. Kur doties, kur palikt? Bet sajūtas tās pašas - aizraujoša neziņa, enerģija, kas lika saspicēt visus maņu sensorus un rīkoties, domāt, darīt. Dievinām to sajūtu!

Caur draugiem atradām un uzrunājām latvieti Uldi, kurš Jaunzēlandē dzīvo jau trešo gadu, un viņš ar savu draudzeni Sandru mūs laipni sagaidīja lidostā, izmitināja pie sevis, kamēr nokārtojām visas steidzamākās lietas - mašīnas iegādi, telefonu un maksājumu karšu noformēšana. Abi dalījās savos stāstos, kā viņiem dzīve šeit iegrozījusies, un iepazīstināja ar lielu un svarīgu instrukciju par dzīvi šeit," atminas Kristaps.

"Starta komplekts mums nebija nekāds dižais - divas mugursomas, divi koferi un visa līdzšinējā pieredze," stāsta Kristaps.

Šobrīd Jaunzēlandē rimti pagājuši jau divi mēneši. Pāris atzīst, ka nav bijis gatavs lēkt darbos, abi alkuši pēc atpūtas, iedvesmas, miera, restarta.

"Pirmajā nedēļā iegādājāmies mašīnu, nokomplektējām to ar kempinga aprīkojumu un devāmies apceļot Jaunzēlandi. Tas bija pirmais "Must do!". Tā arī šos divus mēnešus esam pavadījuši," stāsta Elza.

Taujāti par plāniem nākotnei, pāris atzīst, ka vēl ir pāragri par tiem spriest. Pagaidām noskaidrots, ka Jaunzēlandē abiem patīk – uzrunā gan pati zeme, gan tās cilvēki un atmosfēra.

"Jaunzēlande iedvesmo. Arvien biežāk caur notikumiem, maziem ikdienas pavērsieniem atnāk tā sajūta - mums šeit bija jānonāk. Un, lai gan šobrīd neko vairāk nevaram pastāstīt, bet jau zinām, ka šis lēmums un viens gads, pavadīts Jaunzēlandē, būs un jau ir svarīgs pavērsiena punkts mūsu stāstos," ir pārliecināta Elza.

Aizdomājoties par ilgām pēc mājām, tuviniekiem, savas zemes un valodas, pāris atzīst, ka uz šo jautājumu vieglāk būtu atbildēt pēc gada. Pagaidām apkārt notiekot pārāk daudz kas, un abi ir ļāvušies jaunu sajūtu karuselim.

Tā kā mūsu saruna norit neilgi pirms Ziemassvētkiem, gluži likumsakarīgi jautāju abiem par svētku plāniem un to atmosfēras radīšanu, sajušanu, notveršanu. To, vai šogad tā maz vajadzīga?

"Tie būs Ziemassvētki vasarā. Karsta saule, okeāna vējš, pasaulē skaistākās pludmales, elpu aizraujošas dabas ainavas... Tikai pirms nedēļas atcerējāmies, ka ir taču tas gada laiks!

Šobrīd apceļojam skaisto Jaunzēlandi, guļam teltīs, kāpjam kalnos, pa meža takām meklējam feju ūdenskritumus. Uz mazu brīdi sirdī iezogas vainas apziņa, iedomājoties, kā Latvijā visi brīvprātīgi - piespiedu kārtā ļaujas pirmssvētku drudzim, bet mēs peldam bezrūpīgā atpūtā… Tie ir mūsu svētki, tikai šogad - bez "ziemas" priekšā. Cūkas šņukura un zirņu ar speķi mums šogad nebūs, bet to svētku sajūtu jau rada nevis lietas mums apkārt, bet mūsu pašu godīga atbilde uz jautājumu - ko tad mēs īsti svinam?

Šogad mēs svinam dabas varenību, apbrīnojam tās skaistumu, pateicamies viens otram par klātbūtni, piedzīvojumiem un pieredzi, ko gūstam kopā un, pats galvenais - drosmi, kas ļāva mums abiem spert soli ārpus ierastā un drošā uz jauno un neapgūto un iekrāsot savu ikdienu pavisam jaunās krāsās," atklāj Kristaps.

Arī Ziemassvētku dāvanu saraksts abiem šogad ir mulsinošs - peldkostīms, peldēšanas un niršanas piederumi, sērfošanas dēļi. Savukārt tradicionāla "Ziemassvētku maltīte" Jaunzēlandē ir bārbekjū pludmalē, vīns un saldējums. Tieši tik vienkārši un neiespringstot.

"Mēs dievinām Ziemassvētkus Latvijā un visas sajūtas, kas tos apvij, bet atzīstamies - šī Jaunzēlandes "Laid back and don't stress" (Atlaidies un nestreso!) atmosfēra ir tieši laikā, ja kādu gadu gribas atpūsties.

Ziemassvētkus svinēsim lielpilsētā Ouklendā ar mūsu Jaunzēlandes namatēvu Uldi un Sandru, un vēl bariņu Jaunzēlandes latviešu.

Līdz Jaunajam gadam vēl atlikušas dažas dienas. Visdrīzāk, svinēsim to kādā no brīvdabas mūzikas festivāliem, kas šeit šajā gada laikā ir ļoti populāri. Pludmale, laba mūzika un vīns… Ko vēl vairāk vajag? Jāpiebilst, ka arī eglītes te ir. Tikai šķirne cita. Bet cilvēki tās pārdod, pērk un rotā," novērojusi Elza.

Taujāti par to, kas iegūts šī vienvirziena ceļojuma laikā, kā mainījušies paši, kā – ikdiena un skatījums uz pasauli, pāris atzīst, ka arī uz šo jautājumu atbildēt krietni vieglāk būs pēc kāda laika.

"Jūtam, ka kaut kas ir mainījies, ļoti. Bet vēl nav gatava visa bilde. Esam tikai nesen no intensīvas dzīves un pārplānota grafika nonākuši miera ostā. Sākumā ir "Uhh!" un "Ahh!", cik labi, kāds miers, kāda bauda! Tad parādās stress par to, ka nav, par ko stresot. Tad iestājas klusums. Pilnīgs prāta klusums. Un vienā brīdī sāk griezties zobrati un galvā atmiņas lenta tinas cauri notikumiem, cilvēkiem, gadiem. Ļoti haotiski.

Bet saproti - ir vienkārši jāļaujas. Kaut kas ir sācies. Upe ir iekustināta. Plūsti. Dižās atklāsmes vēl neprezentēšu, bet ir skaidrs, ka process ir sācies. Mēs esam procesā. Kristaps saka, ka ir pilnībā atslēdzies no ierastās realitātes un vienkārši ļaujas piedzīvojumiem – katru dienu pa kādam jaunam," teic Elza.