Šķiet, vēl pirms mirkļa baudījām laisku pēcsvētku atpūtu, tik gaidītās pastaigas ziemas saules pielietās ielās un brīvos brīžus, ko, visticamāk, arī tu sev ikdienā velti krietni par maz. Tomēr, nu ir iesākusies kārtējā darba nedēļa, brīvdienām paskrienot gluži nemanot. Kā jau vienmēr, tu pie sevis noteiksi, drūmi iemalkojot no savas kafijas tases un domās plānojot, kā neļauties īslaicīgai depresijai par darāmo darbu gūzmu un vāveres riteni, kas atkal nenovēršami uzņem savus apgriezienus.
Lai kā to negribētos, ikdienā laika visbiežāk ir par maz. Un te nebūt nav runa par nespēju pilnībā izmantot diennaktī dotās stundas, pārāk biežu ļaušanos slinkumam vai neprasmīgu laika plānošanu. Patiesībā jau laika šodienas piesātinātajā ikdienā patiešām vienkārši ir pārāk maz, jo jāpaveic, jāredz, jāizbauda, jāizgaršo, jāsatiek, jāpārliecinās, jāizmēģina tik daudz… Un arī atbildības un vēlmju reizēm ir par daudz. Vien negribam sev tajā atzīties.
Viena no manām šī gada apņemšanām, kas atnāca pārsteidzoši viegli un pārliecinoši, ir – mazāk steigties. Mazāk satraukties, mazāk traukties, mazāk skriet, mazāk kavēt, mazāk nervozēt, mazāk raizēties, mazāk sasteigt… Un – vairāk baudīt, izbaudīt un piedzīvot. Pasaule neapstāsies, ja apstāsimies mēs, vai ne? To esmu apņēmusies sev un arī citiem atgādināt, iespējams, pat pārāk bieži. Tomēr ticu, ka tikai tā ir iespējams dzīvot bezrūpīgāk un vieglāk. Ai, kā mums visiem ikdienā pietrūkst viegluma…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
