Iedvesmas plāns, kā dzīvi 2016. gadā padarīt bezrūpīgāku un vieglāku

Lai kā to negribētos, ikdienā laika visbiežāk ir par maz. Un te nebūt nav runa par nespēju pilnībā izmantot diennaktī dotās stundas, pārāk biežu ļaušanos slinkumam vai neprasmīgu laika plānošanu. Patiesībā jau laika šodienas piesātinātajā ikdienā patiešām vienkārši ir pārāk maz, jo jāpaveic, jāredz, jāizbauda, jāizgaršo, jāsatiek, jāpārliecinās, jāizmēģina tik daudz… Un arī atbildības un vēlmju reizēm ir par daudz. Vien negribam sev tajā atzīties.

Viena no manām šī gada apņemšanām, kas atnāca pārsteidzoši viegli un pārliecinoši, ir – mazāk steigties. Mazāk satraukties, mazāk traukties, mazāk skriet, mazāk kavēt, mazāk nervozēt, mazāk raizēties, mazāk sasteigt… Un – vairāk baudīt, izbaudīt un piedzīvot. Pasaule neapstāsies, ja apstāsimies mēs, vai ne? To esmu apņēmusies sev un arī citiem atgādināt, iespējams, pat pārāk bieži. Tomēr ticu, ka tikai tā ir iespējams dzīvot bezrūpīgāk un vieglāk. Ai, kā mums visiem ikdienā pietrūkst viegluma…

Protams, sarēķinot gaidāmā gada bilanci, netrūkst arī citu lielāku un mazāku mērķu. Vairumu no tiem vēlos lolot klusībā un vien divatā ar sevi pašu, tomēr dažos plānos viennozīmīgi varu dalīties arī ar pasauli. Tie ir gana ikdienišķi un nebūt ne neordināri, tomēr, domāju, pietiekami patiesi, lai noderētu vēl kādam steidzīgajam. Iespējams, par iedvesmu, iespējams – par atgādinājumu.

Lūk, dažas no manām šī gada apņemšanām, kas, esmu pārliecināta, ļaus dzīvot ar lielāku baudu! Vai vismaz prieku, ka esam, ja ne līdz galam uzdrošinājušies spert kaut niecīgu solīti ārpus ierastās komforta zonas, tad vismaz domājuši par to.

Ar vainas apziņu vai, vēl ļaunāk, nemaz nespēju pateikt "Nē!", šķiet, laiku pa laikam ir saskāries katrs. Protams, visu nosaka veids, kā lūgums tiek pausts, kā arī cilvēks, kurš pie mums ar to vēršas, tomēr, būsim godīgi – cik gan neskaitāmas reizes neesam sev uzkrāvuši gluži lieku pienākumu un atbildības nastu?

Situāciju, kurā līdzcilvēku slinkums un neizdarība sastopas ar mūsu apzinīgumu un čaklumu, rezultāts ir paredzams teju visos gadījumos. Kāds kolēģis vai paziņa izbaudīs ieilgušu pusdienas pārtraukumu, kamēr tu paveiksi darbu, kas nemaz nebūtu jāuzņemas tev. Līdzīgi ir arī negribētām tikšanās reizēm uz vienu vīna glāzi, pienākuma apziņas dēļ pieņemtiem ielūgumiem un spēju tev sevi arvien pārsteigt, pat neatceroties, kā nosolījies draudzenes bērna jubilejai pagatavot garnētus mafinus...

Jo ātrāk iemācīsies atteikties no piedāvājumiem un nodarbēm, kas tev nav saistošas vai pat ir traucējošas, jo vairāk laika atliks savu vēlmju un plānu realizēšanai.

Pēdējā laikā piedzīvotais arvien skaidrāk liek manīt, ka esam kā trauks, kurā notiek nemitīga mūsu un līdzcilvēku enerģiju aprite. Jūtot gaišumu, dzīvesprieku un sirsnību, ar šīm sajūtām tiekam atkal un atkal piepildīti un varam tās dot apkārtējiem. Savukārt īgnums, neapmierinātība, skaudība un virkne citu patiesībā pat atbaidošu sajūtu un emociju mūs iztukšo gluži sausus.

Turklāt, pie tā esam vainīgi vien paši! Ļaujam sevi sāpināt, pievilt, nomākt, sadusmot, apbēdināt… Lai gan patiesībā varam gaužām vienkārši aizvērt durvis uz savu ikdienu to cilvēku priekšā, kuriem tajā nav jābūt.

Ja arī tevi nomāc neveselīgas attiecības ar kolēģiem, paziņām un citiem līdzcilvēkiem, laiku pa laikam atgādini sev, ka vien tev pieder laiks, ko jūsu saskarsmei veltīt, kā arī izvēle, kad un vai vispār to vērts darīt.

Laikam ejot un dzīvei ritot savu gaitu, mēs reizēm piemirstam savus sapņus, tos atkal un atkal atliekot. Kāds ir tavs vaļasprieks? Kas esi tu? Kam agrāk veltīji brīvos brīžus, neviltotu interesi un kaisli? Iespējams, tā bija gleznošana, iespējams – fotografēšana. Vai varbūt orientēšanās sports?

Manas viesistabas plauktā jau divus gadus rāmi garlaikojas ģitāra – joprojām tikpat spoža un mirdzoša, kāda tā bija Ziemassvētkos, kuros tik kāroto dāvanu saņēmu. Nu sevis noskaņošanas laiks ir beidzies – laiks ķerties pie lietas un apgūt vismaz dažus akordus, liekot ikdienai ieskanēties skaļāk!

Jāatzīst, ir samērā viegli un reizēm pat vilinoši rāmi plūst pa ikdienas dzīves straumi, pieņemot īslaicīgus tās izaicinājumus un veiksmīgi tiekot galā ar negaidītiem pavērsieniem, kas, visticamāk, gan gadās samērā reti.

Tomēr, kur zem brīžam pārlieku smagās komforta segas paliek mūsu ambīcijas, ticība mērķiem un alkas tos realizēt? Iespējams, aizmirstas kādā no piezīmju lapiņām, kas saburzītas guļ rakstāmgalda atvilktnes tālākajā stūrī un par kuru eksistenci vairs pat nenojaušam. Vai pierakstītas kādā no īsziņu melnrakstiem, par kuriem aizmirsām jau nedēļu pēc gada plāna izveidošanas.

Lai patiešām realizētu mērķus, krietni lietderīgāka būs pareiza to piefiksēšanas stratēģija – konkrēts un pārdomāts rīcības plāns noteiktu uzdevumu veikšanai un laika termiņš, ko sev esam gatavi atvēlēt. Turklāt šos mērķus, plānus un ieceres vērts uzrakstīt un noglabāt labi redzamā vietā, lai pēc iespējas biežāk sevī uzburtu šo maģisko 31. decembra pusnakts sajūtu, kad šķiet, tūlīt, tūlīt sāksies jauna dzīve!

Saistot šo apņemšanos ar iepriekš pieminēto tieksmi ļauties slinkumam, vispirms jāatceras, ka tā ir visnotaļ dabiska cilvēces īpašība. Turklāt, nebūt ne peļama – bez mūsu slinkuma taču nebūtu progresa tik daudzās jomās! Tomēr, lai brīvos mirkļus nenāktos pavadīt dīkstāvē, vērts izveidot plānu dienām, kad plāna nav.

Izvērtē vietas, uz kurām vēlies doties vienatnē, ar mīļoto cilvēku vai draugiem, nodarbes, ko jau sen gribējies izmēģināt, kā arī piefiksē netradicionālākus mērķus, lai ikdiena būtu košāka!

Kafija uz ezera, nakts uz daudzstāvu mājas jumta, skaitot zvaigznes, nopēršanās īstenā senlatviešu garā, vakariņas tuvējā pilsētā vai brokastis saullēktā darba dienas rītā…

Kad saraksts būs gatavs, atliks vien aizvērt acis un uz labu laimi izvēlēties piedzīvojumu, kam kādā no nedēļas nogalēm vai darba dienu rītiem un vakariem ļauties.

Lai tev un man izdodas!