Aizliegtais auglis būs vēl saldāks – vecāku viedokļi un psihoterapeites padomi par interneta lietošanu bērnam un kontroli  (1)

Piedāvājam ielūkoties arī mammu diskusijā no portāla Cālis.lv foruma par bērniem un to pieeju interneta lietojumam. Proti, kā vecāki tiek galā ar bērnu vēlmi izveidot savu profilu tīklos, pačatot ar vienaudžiem, kā arī ļauties pāris stundu bezrūpīgai spēlīšu izklaidei interneta tīmekļos.

"Kādreiz mammas, tēti, vecmāmiņas un vectētiņi sazinājās ar vēstulēm vai pastkartītēm un telefonu, kas bija pieslēgts pie vadiņa, tagad tas ir līdzīgi, tikai ar lielākām iespējām," apgalvo psihoterapeite.

Tāpat Lielmane norāda, ka mazi bērni ātri saprot bilžu valodu. "Ja ir mazs bērns līdz skolas vecumam, tad viņam, iespējams, tas būtu par traku, taču, ja viņam pastāsta, parāda ar bildītēm, tad viņš diezgan daudz sapratīs, ka tas ir nopietni. Tas arī varētu būt pats sākums - saruna par sociālajiem tīkliem," uzskata psihoterapeite.

"Savukārt tiem bērniem, kam ir šie sociālo tīklu profili, varētu izjust tādu pārākuma pakāpi pret tiem, kam nav šādu tīklu, kuri savā ziņā jūtas varbūt izolēti," spriež psihoterapeite.

Psihoterapeite arī atzīst, ka viņai kā mammai arī pašai ļoti interesē, ko viņas bērns draugu grupiņās raksta un sūta. "Dažreiz es arī parādu bērnam, kādas lietas es apspriežu ar saviem draugiem. Tad arī bērns man parāda kādu gabaliņu no sarakstēm, par ko tad viņš ar saviem draugiem runā. Ir jāsaprot, ka es nekad nezināšu visu līdz galam, un tas arī ir tas risks. Tāpēc jau mēs esam vecāki, lai iemācītu bērnam to, ka viņi ir atbildīgi paši ar to, kas ar viņiem notiek. Ir zināma robeža, līdz kuram vecāki var būt kopā, iemācīt un pastāstīt, bet tālāk jau viņiem ir jāiet pašiem, un jāgūst tā pieredze," atzīmē Lielmane.

Tāpat viņa uzsver, ka interneta vidi var salīdzināt ar bērna palaišanu pirmo reizi vienam pašam uz ielas, lai tas aiziet uz skolu un atnāk atpakaļ. "Tad arī mammas, tēti, vecmāmiņas un vectētiņi ir uztraukušies, kā nu viņš tiks galā, vai kāds svešais neuzrunās. Sociālajos tīklos ir tāda pati iela - valsts, valstība ar daudzām ielām, kas ir tīmekļa veidā, bet neredzams," apgalvo Lielmane.

"Protams, tad, kad mēs bērnus palaižam uz ielas, viņiem var būt viss kaut kas, ar ko var saskarties, bet tur ir dzīva realitāte, var reaģēt un tur ir dzīva saziņa," pauž psihoterapeite. "Sociālajos tīklos bērns ir viens pret to lielo tīmekli, ko nevar redzēt. Tā ir liela virtuālā pasaule, kurā mēs neapjaušam tos apmērus, kurā notiek saziņa, kas reizēm ir laba, bet citu reizi var būt bīstama," atzīst Lielmane.

Tāpat viņa norāda, ka bērni saprotot daudz par interneta sniegtajām iespējām, bet viņi ne tik labi saprotot, ka interneta vidē ir arī ne tik pozitīvās un labās lietas.

Psihoterapeite arī uzsver, ka bērni mēdz arī sūtīt viens otram vardarbīgus video, kur viens otra dara pāri, apsmej viens otru. "Tad ir jautājums - ar ko mēs dalāmies, kas ir komunikācija? Mēs taču savas bildes rādam atsevišķiem cilvēkiem, bet ne visai pasaulei. Tieši tāpat ir ar bērniem. Tas ir vecāku uzdevums - būt bērniem klāt brīdī, lai viņš saprastu, ko interneta vidē var izdarīt, kā izdarīt, jo bērnam ir jāiemāca būt drošam arī šajā vidē," vecāku lomu uzsver Lielmane.

Tāpat viņa norāda, ka interneta vide nesniedz tikai sliktas lietas. "Tā atļauj arī daudzas labas lietas, piemēram, padalīties ar saviem lieliskajiem foto uzņēmumiem, vērojumiem vai kādu filmu, ko ir redzējuši. Tāpat sarakste ar kādu draudzeni - tas ir lieliski, tā ir laba sadarbība, bet tai apakšā mēdz būt slēptie akmeņi," spriež psihoterapeite.

"Manam bērnam arī ir interese dalīties ar saviem draugiem, tāpat ir dažādas draugu grupas "WhatsApp" un Instagram konts, kur viņš dalās ar bildītēm," savu pieredzi stāsta Lielmane.

"Ja ir tā, ka bērnam vai pusaudzim ir liela vajadzība - būt vienmēr sasniedzamam sociālajos tīklos un vienmēr komunicēt tajos, pastāv iespēja, ka viņš neiemācīsies komunicēt realitātē," pauž Lielmane.

Viņa arī norāda, ka tas ir pierādīts - ja bērns stāsta un izklāsta savus piedzīvojumus kādā no sociālajiem tīkliem, viņš jūtas ļoti varens, interesants un iespējams. "Tas jau ir droši - ja pat raksta kaut ko, var padzēst domas. Savukārt, sarunājoties reālajā vidē, mēs runājam tā, kā mākam, un sanāk. Tā ir liela atšķirība, vai vārdus - es tevi mīlu - sakām internetā, kur viss aiziet plašumā, vai arī pasakot to, skatoties acīs klātienē, sajūtot to klātesamības mirkli. Tādu emocionalitāti, sirds siltumu un sarunu, kopā būšanu, nevar sajust caur šīm vietnēm kā reālajā dzīvē," atzīst Lielmane.

Tāpat viņa iesaka uzdot bērnam jautājumu: "Kāpēc tev Jānis ir draugs un kā tev šķiet, kāpēc tu esi viņa draugs, vai ar ko interesants? Tā mēs, vecāki, dodam bērnam signālu, ka mums patiesi rūp un interesē bērna gaitas un pats galvenais - sajūtas, kaut arī varbūt kaitina senču jautājumi, bet tie nav uztraucoši un uz kādu varu arī iespringt atbildēt," atzīst Lielmane.

Viņa skaidro: "Tieši tas dos bērnam drošības, aizmugures sajūtu un piederības sajūtu, ka esmu ko vērts un man var būt viedoklis". Tāpat psihoterapeite norāda, ka tas veido bērna kritisko domāšanu un atbildīgumu par to, kas ar mani notiek. "Tā vecāks nevis kontrolē, bet audzina," uzskata psihoterapeite.