Četri savi un seši audžubērni – Ārijas Martukānes dzīves nejaušība un laime  (8)

Ar šo sākam publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.

Šis stāsts jeb saruna ir ar profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" vadītāju Āriju Martukāni. "Tas sākās kā nejaušība, un vienlaikus pilnīgi likumsakarīgi," atzīst Ārija. Kā pati saka – viņiem ģimenē ir ļoti plašs cilvēku pieņemšanas koridors.

"Ja tā var teikt, manā kontā ir četri mani bērni un seši audžubērni un man ir bijusi tā laime, ka bērni ģimenē izauguši līdz 18 gadu vecumam. Neviens tā arī projām nav aizgājis - ne adopcijā, ne…," atklāj Ārija.

- Saki, vai tavi pašas bērni šajā kompānijā ir vecākie?

Pirmie trīs bērni, protams, jā. Vecākie. Tad, kad pirmais oficiālais audžubērniņš ienāca mūsu ģimenē, tad lielajiem bērniem bija padsmit gadu, un viņi jau mācījās tālākās skolās. Vienīgi jaunākais ir ar lielu atšķirību no vecākajiem bērniem, viņam bija pieci gadi.

- Tu esi, kā saka, svētīta ar saviem bērniem. Kas tevi iekšēji uzrunāja, ka tomēr jāpieņem vēl bērniņi?

Drīzāk tie bija tādi ārējie apstākļi. Tajā laikā mēs dzīvojām laukos, mums bija zemnieku saimniecība. Mums ir trīs dēli un meita. Un meita viena pati un sākās tāda dalīšanās – puiši pa savam, meita tā kā palika viena un viņai arī gribējās kādu draugu. Pilnīgi nejauši mums rokās nonāca avīze, kur bija sludinājums. Tajā laikā Tērvetes bērnu nams meklēja saimniekus, kuri pa vasaru varētu ņemt pie sevis bērnus, lai viņi iemācītos darbus, saprastu, kas ir ģimene.

Mums tas likās interesanti un faktiski tā bija nejaušība. Es neteiktu, ka būtu apzināti uz to gājusi. Protams, kādreiz ir bijušas domas par to, kāpēc gan nē, kāpēc nevarētu ģimenē kādus bērnus paņemt. Bet, tā kā mums bija draugi Rīgā un vasarās tāpat bija pilna māja ar bērniem, tad tāda vajadzība speciāli domāt un ņemt nebija.

- Pirmais bija, jo meitai vienai kļuva garlaicīgi?

Gandrīz vai, jā.

- Pirmā bija meitene?

Jā. Mums bija tiešs mērķis, mēs braucām, sazvanījāmies ar bērnu namu un vaicājām, vai tur ir tādas 14 - 15 gadus vecas meitenes? Jā, esot. Un tad bija unikāli – kad aizbraucām, bērnu nams bija tukšs, tur bija palikušas divas meitenes, vienai septiņi, otrai astoņi gadi. Meita teica: "Mammu, ko mēs ar tām mazajām darīsim?" Teicu, nē, meitiņ, mums ir viena jāņem. Un tad tā bija, ka meita izvēlējās skaistu, smuku, gaišmatainu "peciņu" zilām acīm, gandrīz vai, kā lai pasaka, – adoptētāja sapnis.

- Kas notika pēc tam? Kas pamudināja pieņemt citus bērnus?

Pēc tam jau aizgāja tīri automātiski. Sākumā mēs pēc brīvlaikiem vedām meitenīti atpakaļ uz bērnu namu, bet tas ļoti ātri izbeidzās. To skatu izturēt, kad bērns, nepagriezis galviņu, lēnām, šļūcošām kājiņām velkas uz to bērnu namu, kad redzi – viņam asariņas birs, to jau nevar izturēt. Bērni bija pirmie, kas teica: "Mammu, mēs tā nevaram." Tas bija šoreiz bērnu lēmums. Tas ir tas, ko es arī parasti, strādājot ar audžuģimenēm, adoptētājiem iesaku. Ja viņi ģimenē ņem bērnus, tad jārēķinās ar visiem ģimenes locekļiem, tostarp – saviem bērniem. Lūk, pēc tam izrādījās, ka meitiņai ir māsiņa, pēc tam izrādījās, ka ir brālītis. Un tad aizgāja…

- Tātad māsiņa un brālītis arī tagad pie jums?

Bet protams! Ātri vien māsiņa ienāca, pēc tam arī brālītis un tad…

- Ko jūs kā ģimene no tā gūstat? To var divos vārdos pateikt?

Noteikti, ka var. Bērns ienākot tavā ģimenē, liek pašam sastapties ar sevi. Tajā brīdī tu sāc saprast, kāds vispār ir tavas pieņemšanas koridors, cik tu esi spējīgs pieņemt citu cilvēku, savādāku cilvēku, bērnu, kurš ir nācis tavā ģimenē ar citām vērtībām, ar citām tradīcijām. Nav jau viegli, jo tavi bērni ir tādi, bet šis pieņemtais bērniņš uzvedas un dara pavisam savādāk. Būtībā uzskatu, ka tā ir tāda pašu audžuvecāku izaugsme. Kādreiz ir tie smagie gadījumi, kad bērns stāsta savu vēsturi, sevišķi pēdējais puisis, kuram ļoti smaga pagātne. Viņš stāsta, un viņš spēj smaidīt. Mani bērni novērtē to, kas viņiem ir. Man ir sociāli domājoši bērni, tieši pateicoties tam, ka ienāca tas audžubērns ar sakropļotu pagātni, un viņš smaida, viņš dzīvo. Tajā brīdī paša bērni novērtē – mammu, cik mums ir daudz. Tie ir tie ieguvumi.

- Un kas ir tie riski?

Riski. Mums viņu nebija, jo, teiksim, mana pieeja bērniem, cilvēkiem vispār ir tāda, ka man ir ļoti plašs pieņemšanas koridors. Es nezinu, kas būtu tāds, ko es nevarētu saprast vai pieņemt. Bet riski, ja mēs ieciklējamies uz savām vajadzībām, uz to, ko mēs no tā bērna gribam. Jo – vai nu mēs to bērnu pieņemam kā īpašumu vai pieņemam ar domu, ka viņš veidosies, es viņam palīdzēšu, sniegšu atbalstu. Bet viņš veidosies tāds, kā viņš gribēs. Tāds, kāda bijusi viņa ģimene, to nevajag saprast nepareizi. Ģimene varbūt bija nekāda. Bet jebkuram cilvēkam dzīvē ir bijis mērķis, uz ko jāiet. Bet, vai nu atkarības nav ļāvušas to izdarīt, vai citas lietas. Mēs jau neesam tie, kas soda. Tas mums nav jādara, tas nav mūsu uzdevums.

Es pieeju tai lietai tā, ka arī šo bērnu vecākiem ir bijis kāds skaists plāns un viņiem nav bijušas iespējas to realizēt, bet šādas iespējas nu ir viņu bērniem. Pat lielākas iespējas. Viņi var realizēt to, kas viņiem paredzēts un vēl, ko viņu vecāki nav iespējuši. Es domāju, ka šie bērni, ka viņu potences ir krietni lielākas. Un te ir tas – to saredzēt un mēģināt to attīstīt. Palīdzēt viņam kā unikālai personībai. Nevis kā es vēlos, nevis kā man patīk. Protams, ka visiem patīk – bērni labi mācās, bērni labi klausa, ir kārtīgi. Bet jāizdzīvo arī posms, ka viņš nekā no tā negrib darīt. Viņš vienkārši izbauda to posmu, ka viņam ir ģimene, ka viņam ir mamma, kura viņu lutina. Un tur nebūs laba mācīšanās, tur nebūs klausīšana. Tur būs viss, ko mūsu bērni atļāvušies pret mums mazotnē, bet šiem bērniem tas bijis liegts.

Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāk publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās, sākot no 9. janvāra, pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunāsies Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.