Salaspilietes Daces laimīgā laulība ar gruzīnu tautības vīru jeb Kā bērnus audzina Gruzijā  (17)

Viss ir piepildījies, Oto (Otar), Daces vīrs, ir lielisks dzīvesdraugs un tēvs nu jau trim abu bērniem. "Es nedomājot brauktu ar viņu vienalga uz kurieni, es viņa paspārnē jūtos droši un labi," tā atzina Dace, ar kuru mani, savukārt, iepazīstināja, mana paziņa, kura kādu laiku dzīvo Gruzijā, Tbilisi.

Saruna ar Daci notiek Skype, ik pa laikam sakari pārtrūkst, atkal sazvanāmies no jauna, ik pa laikam ekrānā parādās arī Daces vīrs, auklējot jaunāko abu bērnu – meitiņu Magdu, Dace dod norādījumus arī vecākajiem bērniem, kuri našķējas pie galda. Dace piekrita pastāstīt par savu ģimeni, par to, kā audzina bērnus Gruzijā, par salīdzinoši lielajām kultūrtradīciju atšķirībām, par to, kā Gruzija sāk attīstīties kā valsts un par to, kā Dace klusi sapņo, ka varbūt, varbūt kaut kad visa ģimene atgriezīsies Latvijā.

Liktenīgais "tusiņš" un jaukā puiša lielās plaukstas

Dace studēja maģistratūrā Zviedrijā, Upsalā. Viņas kursa biedrene bija "pa pusei latviete, pa pusei gruzīniete", kura bija arī iemācījusies gruzīnu valodu. Viņa apzināti meklējusi gruzīnu tautības draugus, kurus arī bija atradusi. Vienu dienu kursa biedrene Daci paaicināja līdzi uz "gruzīnu tusiņu", kur arī iepazinās ar Oto, kurš arī studēja Zviedrijā, tikai citā pilsētā. Daces pirmā doma par Oto bija, ka viņš ir ļoti jauks puisis, ko pati droši vien par vīru neizraudzītos, bet, ja senos laikos vai kaut kur Austrumos abus vecāki savestu kopā, tad dzīvotu "mūžu laimīgi." Par laimi, vecāku palīdzība šoreiz nebija nepieciešama, jo jaukais puisis ņēma likteni savās spēcīgajās rokās. "Mani apbūra viņa milzīgās, siltās, raupjās plauktas un tā mēs arī pavadījām pirmo vakaru, rokās sadevušies," atceras Dace.

Tas notika 2009. gada ziemā, bet vasarā Dace bija ieguvusi stipendiju doties uz prakses vietu Kosovā. Plānā bija tur pavadīt sešus mēnešus, bet dažādu iemeslu sakritības dēļ Dace pēc trim mēnešiem atgriezās Zviedrijā. Tikmēr Oto bija pabeidzis savu maģistratūras programmu un plānoja atgriezties dzimtenē, taču abu starpā jau bija izveidojušās tik stipras jūtas, un, jā, arī pieteicies mazulis.

Oto aizbrauca uz Gruziju un sāka strādāt, iekārtot "ģimenes ligzdiņu". Tikmēr Dace atbrauca uz Latviju, kur pavadīja mēnesi, lai postos ceļā uz viņai nezināmo valsti, kurā nekad dzīvē nebija bijusi. Gruzijā Dace ieradās 2009. gada 26. decembrī, Ziemassvētkos, ar vienu čemodānu un gatava jaunai dzīvei. "Aizbraucu ar biļeti vienā virzienā. Apprecējāmies janvārī, bet tikai sarakstījāmies dokumentu dēļ, lai ar pilnām tiesībām varētu saukt viens otru par vīru un sievu, ko jau darījām tāpat arī pirms kāzām. Es nekad nebiju sapņojusi par lielām kāzām un baltu kleitu, man tas nebija svarīgi. Starp citu, kleita bija tumši zila, svinīgumam matos iespraudu baltu atlasa rozi. Kāzas bija mazas, ģimenes lokā, mājās ar gruzīnu ēdieniem, vīnu un dziesmām, stāsta Dace.

"Bija doma varbūt vēlāk salaulāties arī baznīcā, tāpēc reizē ar pirmdzimto dēlu mani nokristīja pareizticībā." Laikam ritot, gan Dace domā, ka tas drīzāk nenotiks nekad vai arī notiks reizē ar vīra vecākiem, kas arī nav laulājušies baznīcā. "Ja viņi kaut ko sāk par šo tēmu, mēs norādām, ka no tādiem dzirdam," smej Dace. Vīra vecākiem ir ļoti laimīga un stabila laulība, lai arī nav svētīta baznīcā.

Nu jau latvietes un gruzīna ģimenē ir trīs bērni – piecus gadus vecais Nugzars (ģimenē saukts par Nugo), trīs gadus vecā meita Eliso un mazā deviņus mēnešus vecā Magda. "No sākta gala ir plāns par četriem bērniem, bet laiks rādīs. Šobrīd liekas, ka pietiktu arī ar trim," smaidot saka Dace, uzreiz norādot, ka abi ar vīru nāk no tipiskām padomju laika ģimenēm, kurās auga divi bērni. Dacei ir brālis, bet Oto – māsa. Gruzijā pēdējos gados demogrāfiskā situācija uzlabojas un arvien biežāk ģimenēs dzimst trīs un vairāk bērni. Tam iemesls ir gan labāki finansiālie apstākļi, gan arī Gruzijas pareizticīgās baznīcas patriarha aicinājums un tas, ka pats patriarhs kļūst par trešā un katra nākamā bērniņa krusttēvu.

Latvijai tik ļoti atšķirīgās tradīcijas – bērni nerāpo un audzina visi

Ģimene – šim vārdam Gruzijā ir ļoti, ļoti liela nozīme, jo ar ģimeni saprot visus tuvos un tālos radus, kuri visi grib piedalīties ikvienas jaunās ģimenes dzīvē, audzināt bērnus, pamācīt dzīves gudrības un īpašā cieņā turēt vecos ļaužus.

Kādu, pat visattālāko radinieku, neielūgt uz kāzām vai bērēm, tas nebūtu saprotams gājiens gruzīnu ģimenē. "Viņi grib piedalīties visā, visa ģimene iesaistās bērnu audzināšanā. Tradīcijām šeit ir liela nozīme. Arī ģimenes veidošanā. Gruzijā meitenes joprojām tradicionāli pie vīra iziet nevainīgas, tādēļ liela daļa ģimenes veido ļoti agri. Tā kā apprecas jauni, tad viņiem vēl jāpabeidz augstskola. Arī bērni dzimst agri. Ja deviņus mēnešus pēc kāzām pārim nepiesakās mazulis, visi jau sāk šķībi skatīties. Bet bērnus te audzina kā kopienās – viņus auklē tantes, visi, kamēr jaunieši apmeklē lekcijas un tusiņus" stāsta Dace.

"Te bērni praktiski nerāpo. Kāpēc? Tāpēc, ka viņus neviens nelaiž zemē, uz grīdas. Kāpēc? Jo te mājokļos nav pieklājīgas apkures. Pirmkārt, grīda ir auksta, bet, otrkārt, tā ir netīra, jo lielākā daļa gruzīnu pa māju staigā ielas apavos vai ar istabas čībām pa āru līdz veikalam vai miskastei," stāstījumu turpina Dace, uzreiz piebilstot, ka viņu ģimenes mājoklī gan neviens ielas apavos nestaigā. "Ja mājās esmu viena, tad tas ir drošākais veids, kur atstāt mazo, lai viņš būtu drošībā. Un vēl – te bērni praktiski neraud. Kāpēc? Jo neviens viņiem to neļauj. Bērni tiek apjūsmoti, lutināti, apkārt ir tik daudz aukļu, ka neviens bērnam neļaus raudāt, visi ņems auklēt, darīs visu, lai tikai bērnam izdabātu," tā Dace par bērnu audzināšanas lietām kalnainajā Gruzijā.

"Šeit ģimenei tādā plašākā nozīmē ir pārāk liela ietekme. Mēs gan dzīvojam atsevišķi, tagad nopirkām dzīvokli, bet pirms tam īrējām. Tomēr ir ļoti svarīgi, ka zini, – atbalsts no ģimenes tev būs katrā laikā. Tu vari aizvest bērnus pie vīra mātes. Mums ir arī lauki, vīna reģionā, arī tur pa brīvdienām braucam. Tad tur pulcējas visa ģimene."

Vaicāju, vai kultūratšķirību un tradīciju dēļ Dacei nav sanākušas kādas nesaskaņas ar vīru un viņa ģimeni. Dace atzīst, ka sākumā bijušas pāris reizes, kad viņa, nezinot un nespējot saprast to jēgu, "nokļūdījusies". "Piemēram, Gruzijā ir pieņemts, – ja tu aizej ciemos, tu sākumā ej iekšā mājoklī ar visu mēteli, zābakiem, pēc kārtas, sākot no visvecākā iemītnieka, noskūpsti viņus, sasveicinies, pajautā, kā viņiem klājas un tikai tad ej un noģērbies. Man tas šķiet dīvaini, bet te tā tas ir," ar tradīcijām iepazīstina Dace.

Latviešu sieviete nespēj nestrādāt

Dacei ir laba izglītība, taču mazie bērni, darba tirgus un zemais atalgojums ir šķēršļi, kas pašreiz liedz strādāt algotu darbu. Dace ir pilna laika mamma un sieva. "Latviešu sievietes nespēj nestrādāt, taču te ir ļoti slikts darba tirgus, arī ļoti zems atalgojums, tāpēc man vienkārši šobrīd neatmaksājas strādāt," stāsta Dace. "Visas latvietes, kas pārceļas uz Gruziju, pirmām kārtām meklē darbu, bet daudzas gruzīnietes nemaz nestrādā. Ar laiku es arī sāku saprast un novērtēt šo izvēli, jo laiks, ko es šobrīd pavadu ar bērniem, ir man dārgs."

"Es negribu strādāt strādāšanas pēc. Turklāt algas ir ļoti mazas. Ja man dārziņš bērniem ir no pulksten 9 līdz 18, bet darbs no 10–19, man nepieciešama aukle, man nepieciešami izdevumi transportam. Tas vienkārši neatmaksājas. Šeit ir liels bezdarbs un slikti darba apstākļi. Cilvēki bieži strādā sešas dienas nedēļā nenormētas stundas par 150–200 eiro algu "uz rokas". Labi, ka manam vīram, salīdzinot ar kopējo situāciju Gruzijā, ir labs darbs un arī atalgojums. Viņš strādā Gruzijas lielākajā mobilo sakaru uzņēmumā par stratēģiskās plānošanas un attīstības daļas vadītāju. Man ir viens mazs darbiņš divreiz gadā – vācu Tbilisi cenas dažādam precēm un pakalpojumiem vienam starptautiskam uzņēmumam, kas veic pētījumu par dzīves dārdzību dažādās pasaules pilsētās. Par šajā darbiņā nopelnīto ceļojam uz Latviju," stāstījumu par dzīvošanu Gruzijā turpina Dace.

Valsts par bērniem nemaksā un iebraucējiem medicīna ir maksas

Lai gan klimats Gruzijā ir siltāks, ziemas nav tik aukstas, bērni slimo tikpat bieži kā Latvijā. "Man arī brīžam liekas, ka bērniem iesnas vai klepus ir no oktobra līdz maijam. Par laimi nekas nopietnāks nav bijis un pie ārsta vedu reti, kad vajag zīmi dārziņam vai potes. Saakašvilli (red. – bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvilli) laikā gandrīz visa medicīnas aprūpe bija par maksu, tagad daudz vairāk ir bez maksas, bet tikai pilsoņiem," stāsta Dace.

Tā kā Dace nav Gruzijas pilsone, arī grūtniecību laikā visas analīzes, izmeklējumi un dzemdības bija maksas. Gaidot pirmo bērnu, Dace, iespējams, izmeklējusies vairāk nekā nepieciešams. Pēc tam jau nākusi cita saprašana, piemēram, gaidot trešo bērnu, pie ārsta bijusi aptuveni četras reizes, par katru vizīti maksājot ap 10 eiro, analīzes – ap četriem eiro. Dārgākais bijušas dzemdības kopā ar ārstu līgumu – ap 500 eiro. Kopumā vienas grūtniecība Daces ģimenei "izmaksājusi" ap 600 eiro. "Šeit nepastāv iespēja dzemdēt mājās, kā es varbūt būtu vēlējusies. Vienu brīdi apsvēru domu, ka trešo bērnu varbūt varētu dzemdēt Latvijā, taču arī tur man savu māju nav. Ir, protams, kur aizbraukt – pie mammas, bet tās nav manas mājas," atzina Dace.

Par Daces pirmā bērna dzemdību pieredzi lasi šeit.

Gruzijā par bērniem no valsts netiek maksāti nekādi pabalsti, izņemot vienreizējo piedzimšanas, kas ir ap 1000 laru jeb mazāk nekā 400 eiro. Bet to arī maksā tikai pilsonēm, kas iet dekrētā par dekrēta laiku, kas te ir seši mēneši. Ir nelieli pabalsti maznodrošinātajiem un tiem, kas dzīvo trūcīgākos novados, kalnu rajonos utt. Sola, ka drīz būšot bērnu naudas, turpina Dace.

Vecākie bērni iet pašvaldības dārziņā, Nugo šogad septembrī posīsies uz skolu. Lai gan Dace apzinās, ka Gruzijas izglītības sistēmā ir daudz robu, tomēr dēlu plāno laist valsts skolā, jo privātās ir vai nu pārāk dārgas, vai ne ar labāku piedāvājumu. Privāto dārziņu un skolu bieži izvēlas arī paši gruzīni, ne tikai iebraucēji, bet Dacei neesot sliktas pieredzes ar valsts bērnudārzu un valsts skola atrodas tieši blakus mājām, kas ir papildus pluss. Jau noskaidrojusi, ka pirmajā klasē mācās ap 18–19 skolēnu. Salīdzinājumam, laba privātā skola izmaksā ap 5–20 tūkstošiem ASV dolāru mācību gadā.

Visi trīs bērni ir arī Latvijas pilsoņi. Tiesa, latviski bērni runājot nelabprāt. Nugo mēģinot latviski runāt ar Daces mammu, bet Eliso – saprotot visu, bet nerunājot. Pati Dace gruzīnu valodu ir apguvusi tādā līmenī, lai varētu sazināties, taču atzīst, ka "vēl jau ir kur augt un tiekties".

Vaicāju, kā vecāki bērniem izvēlējās vārdus. Dace stāsta, ka pirmdzimto nosaukuši par godu vīra vectēvam, lai gan vārds Nugzars neesot modē un sākumā tas bijis kā joks. Kad piedzimis Nugo, pie viņa ienākusi pediatre vārdā Eliso un Oto noteicis, ka šis vārds būtu jauks Nugo māsiņai. Kad pēc gada un pāris mēnešiem pieteicās Nugo māsiņa, viņai jau bijis pūrā vārdiņš. Magdai vārds izvēlēts visapdomīgāk un ilgāk, tā, lai eksistētu abās valodās un tam būtu arī starptautisks skanējums. "Eliso ir tēva meita, bet Nugo un Magda – blondie, lai gan pati arī esmu tumšmate," smaidot secina Dace.

Gruzija attīstās, bet lēnām

Lai gan Gruzijai vēl tāls ceļš ejams, līdz sasniegt daudzu citu Eiropas valstu dzīves līmeni, tomēr progress esot, attīstība lēnām, bet notiek. Tomēr Daci šokē – cik nepārdomāti "aug" Tbilisi vārda vistiešākajā nozīmē – tiek celtas jaunas mājas, bet bez jebkāda plāna, neraugoties uz kopējo pilsētas ainavu, plānojumu. Kreditēšanai ir ļoti lielas likmes. "Ilgi pētījām – pirkt, celt, pirkt dzīvokli vecā vai jaunā projekta mājā. Izlēmām par labu vecajam projektam, jo pārsvarā visa būvniecība notiek – nu tā, bez sertifikātiem, bez atļaujām, izskatās šausmīgi. Kredītu paņēmām uz 10 gadiem, tagad ļoti jāplāno ģimenes izdevumi," atklāti stāsta Dace, atzīstoties, ka dažreiz izmanto arī vīramātes viesmīlību un dodas vakariņot lielajā ģimenes mājā.

"Vēl tāda krīze nav bijusi, lai pārceltos uz dzīvi Latvijā, bet gribētos, lai mani bērni labāk runātu latviski. Tas ir laikam galvenais iemesls, kāpēc reizēm pasapņoju par pārcelšanos uz Latviju. Pagaidām gan izskatās, ka esam te uz palikšanu un jūtos jau te kā mājās. Tomēr cenšos vismaz reizi gadā aizbraukt uz Latviju un padzīvot ilgāk pa vasarām, lai bērni vairāk dzird latviešu valodu. Mana mamma arī divreiz gadā brauc pie mums ciemos uz Gruziju," atklāj Dace.

"Man ar vīru ir tik vienkārši, viņš varbūt nav tipisks gruzīns, kā daudziem ir stereotipi par gruzīniem. Es tik mierīgi atbraucu uz šejieni, nedomājot viņam brauktu līdzi vienalga uz kurieni. Mums strīdu praktiski nav, mēs neviens neesam karstasinīgi," saka Dace, brīdī, kad vīrs ar mazo Magdu uz rokām pienāk pie datora, lai palūkotos, ar ko sieva latviski sarunājas. Abu skatieni, smaids acīs un lūpu kaktiņos skaidri parāda, cik stipra ir šī ģimene, cik liela mīlestība tajā izaugusi, neraugoties uz tik atšķirīgo tautību.