Mīlestība pret sevi maina karmu

Arī tad, kad mēs sevi nemīlam, mūsos veidojas enerģijas lādiņš, kuru sūtām savā dzīves telpā, tikai šis lādiņš sekmē pretējus mērķus – veido mums situācijas, kurās realizējas mūsu nemīlestība pret sevi – arī caur cilvēkiem un situācijām, – un šeit nevar būt ne runas par labumu kādam.

Katram no mums gribas savā dzīvē kaut ko pielabot, uzlabot, izveidot. Šis "kaut kas" var attiekties uz jebkuru mūsu dzīves sfēru: mīlestību, attiecībām, ģimeni, darbu, finansiālo labklājību... Un mūsu vēlmes ir pilnībā cienījamas un izpildāmas. Problēma ir tikai tajā, ka vēlme ir laba, bet enerģijas lādiņš, ko mēs virzām vēlamā realizācijai, plūst uz pilnīgi pretēju mērķi. Un karma seko nevis mūsu vēlmēm, bet gan mūsu enerģijai. Tas noved pie tā, ka mēs ar vislabākajiem nolūkiem ejam pie cilvēka, bet pretī saņemam "ar ģīmi dubļos"; gribējām kā labāk, bet sanāca, ka parasti...

Tad mēs atgriežamies mājās un sev jautājam - ko es izdarīju ne tā? Kāpēc mani labākie nolūki pārvērtās par problēmām? Kas man tā par karmu? Atbilde ir vienkārša – kāds ir lādiņš, tāda arī karma.

Piemēram, mēs vēlamies mīlestību un laimi privātajā dzīvē. Mūsu vēlēšanās ir ļoti laba un absolūti neizpildāma. Bet, ja mēs ieskatīsimies sava vēlmē dziļāk, izrādīsies, ka mēs sevi nemīlam, un partneris mums vajadzīgs, lai viņš ar savu mīlestību pret mums kompensētu mūsu nemīlestību pašiem pret sevi.

Energoinformatīvajā līmenī mēs sapni par mīlestību un laimi personīgajā dzīvē uzlādējam ar nemīlestību pret sevi. Un ko mēs rezultātā saņemam? Lādiņa realizāciju – sevis nemīlēšanas realizāciju, kura atnāk pie mums jaunā formā – caur cilvēka nemīlestību pret mums. Karma savu darbu ir izdarījusi – iemeslus pārvērtusi rezultātā.

Vai arī mēs vēlamies, piemēram, labu darbu ar pienācīgu atalgojumu. Kas ir "labs darbs"? Tā ir nauda, kuras ir pietiekami, lai mēs sevi iepriecinātu ar derīgām un patīkamām lietām, ar kuru palīdzību mēs izrādām sev mīlestību un rūpes. Tātad labs darbs ir, kad mēs jūtam savu vērtību, bet laba alga dod iespēju izrādīt šo mīlestību.

Problēma ir tajā, ka, ja mēs sevi nemīlam, mēs nevaram vēlmi pēc laba darba uzlādēt ar adekvātu enerģiju. Mums ir sevis nemīlēšanas lādiņš, kurš nevar realizēt "savas vērtības sajušanas" mērķi. Turklāt problēmu saasina tas, ka vēlme pēc pienācīgas algas arī ir uzlādēta ar neadekvātu enerģiju. Mums nav mīlestības pret sevi, tādēļ mēs zemapziņā atgrūžam no sevis labu algu, jo nejūtam pret sevi mīlestību un rūpes – mēs nezinām, kā izmantot labo algu. Ko mēs rezultātā saņemam? Darbu, kas nav sirdij tuvs, un algu, par kuru kauns runāt. Karma atkal ir veikusi savu darbu, cēloņus novedot pie rezultāta.

Karma ir ļoti līdzīga fizikas likumiem: ir āmurs, ar kuru vari trāpīt pa naglu vai pa pirkstiem. Bet abos gadījumos tas ir viens un tas pats āmurs, viens un tas pats ieguldītais spēks. Izšķirošais ir spēka vektors – kādā virzienā āmurs tiek virzīts.

Mūsu gadījumā āmura–karmas virzienu nosaka sevis mīlēšana vai nemīlēšana. Viss, kas mums jāiemācās, – virzīt sava spēka vektoru, šajā gadījumā – prast stabili just mīlestību pret sevi. Un šajā stabilitātē arī slēpjas problēma...

Visbiežāk āmurs–karma trāpa pa pirkstiem, bet dažbrīd mums tomēr izdodas trāpīt arī pa naglu. Ar ko atšķiras šie brīži un kas tos nosaka? Kā likums – ārējie apstākļi.

Kad mūsu dzīves telpā viss ir kārtībā, kad esam atbrīvoti, kad mūs neviens nerausta, mēs neapzināti ieejam sevis mīlēšanas stāvoklī un harmonijā ar apkārtējo pasauli. Harmonija ārpusē veido harmoniju iekšienē. Un iekšējā harmonija aptver mūsu mīlestību pret sevi, kuru mēs pat lāgā neapzināmies.
Bet dzīve ir mainīga. Kā mainās laikapstākļi, tā mainās arī ārējie apstākļi. Iekšējā harmonija aiziet un paņem sev līdzi arī mūsu iekšējo mīlestību pret sevi. Un atkal mēs ar āmuru–karmu dabūjam pa pirkstiem...

Iznāk, ka visa mūsu dzīve pilnībā ir atkarīga no ārējo apstākļu kaprīzēm. It kā mums nebūtu savu māju un mēs dzīvotu uz ielas – te saule spīd, te lietus līst, te sniegs snieg... Bet patiesībā mīlestība pret sevi ir mūsu iekšējās mājas, kurās vienmēr ir silti un labi. Un, ja mums ir sevis mīlēšanas iekšējā māja, mēs vairs neesam atkarīgi no ārējiem apstākļiem. Mēs paši izvēlamies, kad iziet no savas iekšējās mājas, lai tiktos ar ārējo pasauli. Kad ārējie apstākļi ir nelabvēlīgi – mēs sēžam mājās, esam mīlestībā pret sevi, turpinām virzīt āmuru–karmu uz naglu, nevis uz pirkstu.

Mīlestība pret sevi dod mums savas karmas izvēles iespēju. Karmas, tāpat kā fizikas, likumi ir akli. Tie vienkārši pastāv un darbojas. Bet mums ir acis. Kad mēs skatāmies ar sevis mīlestības acīm, mēs redzam, kurp paši virzām karmu, mēs redzam cēloņus un sekas, mēs kopumā vadām savu dzīvi.

Jā, karmu ir iespējams vadīt! Un ir vēlams to vadīt!

Karma nav paredzēta, lai mūs sodītu, bet gan, lai mēs apzinātos cēloņus un sekas. Karma nav kaut kas ārpus mums, tā dzīvo mūsos. Un karmas saknes balstītas mūsu mīlestībā pret sevi. Kad mēs padarām mīlestību pret sevi stabilu, arī mūsu karma kļūst stabila un vadāma.

Un tad visi mūsu sapņi piepildās! Gan laime personīgajā dzīvē, gan harmoniskas attiecības ar bērniem un radiniekiem, gan draudzība, sadarbība, labklājība un pašrealizācija – tas viss notiek, pateicoties sevis mīlestības lādiņam.

Ja jums kādā jomā jau ir sācis strādāt karmas svārsts un tas pastāvīgi sit jums pa pirkstiem, nav obligāti jāgaida, kad lādiņš un karma beigsies.

Nav taisnība, ka no karmas nevar aizbēgt. Mēs jebkurā brīdī varam izmainīt lādiņu un piekoriģēt karmu. Un, ja mums liekas, ka mēs nekad nebūsim laimīgi personīgajā dzīvē, ka mums nekad nebūs laba darba ar pienācīgu algu, tad tas mums tā tikai liekas!

Jebkurā mirklī iespējams mainīt notikumu gaitu un savu liktens līniju, jo mēs jebkurā brīdī varam sākt sevi mīlēt. Nav jāgaida piemēroti apstākļi, lai sāktu sevi mīlēt. Tādu apstākļu nekad nebūs, mums jārada tos pašiem sevī.

Tulkots no www.esotericblog.ru