Kā sev palīdzēt dzemdībās? Dūlas ieteikumi topošajām māmiņām

Ne velti ir dots gaidīšanas laiks, kad sieviete var vairāk nobriest dzemdībām un jaunajai – mammas – lomai. Lūk, dažas no iespējām, ko apgūt un praktizēt gaidību laikā, lai radības noritētu iespējami harmoniskāk!

Relaksācija ir viena no atslēgām, pierādīta metode, kas palīdz sievietei dzemdībām ļauties, nepretoties tām un, līdz ar to, piedzīvot iespējami maigākas radības ar pieņemamām sāpēm. "Varētu domāt – kāda gan jēga apgūt relaksāciju, ja to darām "miera apstākļos", kamēr dzemdībās taču sāpēs. Jā, sajūtas tad būs atšķirīgas, tomēr, ja būs trenēta relaksācija, būs vieglāk to izmantot visdažādākajās situācijās. Ne velti es aicinu savas māmiņas mājās nemeklēt ideālos apstākļus relaksācijai – pamēģināt to darīt, kad apkārt, piemēram, skraida lielākais bērns vai uz ielas trokšņo.

Semināros arī ir vingrinājumi, kur tieši vieglos diskomforta apstākļos pārliecināmies, kāds spēks ir relaksācijai," min dūla, iesakot vienu pamata relaksāciju un atzīmējot: ir svarīgi saprast, ka relaksācija ir prasme – ar to, ka, piemēram, tikai izlasīsiet nākamo ieteikumu, kā relaksēties, jēga būs maza, ja nepraktizēsiet.

Nevajadzētu relaksāciju jaukt ar gulēšanu. Jā, to var veikt arī guļus, tomēr dzemdībās, jo īpaši jau to aktīvajā vēršanās fāzē, biežāk sieviete relaksēsies jeb atslābināsies kustībā.

"Pirmajā reizē parasti to mēģinām tiešām guļus – uz muguras vai, ja šī poza kļuvusi jau traucējoša, uz sāniem. Pirmajās reizēs parasti to veicam, izmantojot saspringumu un atslābināšanos pa ķermeņa daļām, vēlāk – tikai atslābināšanos. Pa daļām sajūtam savu ķermeni. Ejam no pēdām: sasprindzinām pēdas… (sajūtam, kā tas ir – būt ar saspringušām pēdām) un atslābinām. Tālāk sasprindzinām kājas no pēdām līdz ceļiem un atslābinām.

Šādā veidā – caur sasprindzinājuma un atslābināšanās izjušanu – izejam cauri visam ķermenim: no ceļiem līdz iegurnim, pa mugurkaulu un pleciem, kurus var uz brīdi lēnām pacelt uz augšu, un lēnītēm atlaist, atslābināt; aizejam uz rokām – savelkam rokas kulaciņos un atslābinām; tālāk virzāmies no plaukstām līdz elkoņiem; no elkoņiem līdz pleciem; sajūtam, kā galva mierīgi guļ; sasprindzinām un atlaižam žokli, muti, pat mēli, pieri. Tālāk sajūtam visu ķermeni kopumā – atslābinātu, relaksētu.

Pievēršamies elpošanai, sekojot lēnām – ieelpai, izelpai, lēnai ieelpai, izelpai… Kādu laiku izbaudām šo atslābināšanos," noslēdz dūla.

"Dzemdībās šī apgūtā prasme sajust, ko īsti nozīmē atslābināts ķermenis, noderēs jebkurā pozā – būs viegli piefiksēt, ja kādā ķermeņa daļā gribēsies sasprindzināties un daudz vieglāk būs tajā pāriet uz atslābinātu variantu," skaidro Rozenbaha.

Atslābināšanās ir ceļš uz lielāku iekšējo mieru, un tas, savukārt, ietekmē sāpju līmeni – būs tikai tik, cik nepieciešams, lai bērniņš dzimtu. Jo ar sasprindzinājumu mēs pašas varam sāpes nevajadzīgi palielināt.

Sevis iepazīšana sniedz vēl būtiskas atbildes, kas varētu palīdzēt dzemdībās – gan, kas ir pašā manī, kā es varu sevi nomierināt vai motivēt, gan arī – kas ir tas, ko es gaidu no apkārtējiem, vai kas saziņā ar viņiem varētu traucēt. To var apzināt, gan padomājot par agrāk piedzīvotām dzīves situācijām, gan ķermeniski psiholoģiskajās metodēs piedzīvojot un atpazīstot savu dabisko reakciju kādās situācijās.

Piemēram, ja sieviete atklāj, ka viņu kaitina, ja viss notiek lēni un gari, var sev pajautāt – ko es darīšu dzemdību pirmajās stundās, kas nereti ir lēnīgas, var pat likties garlaicīgas un kad līdz pašam finišam vēl tālu? "Sievietei nav sevi jāmaina – ja tu esi straujākas dabas, tu tāda esi, un ir labi, tu vienkārši rēķinies, ka, iespējams, tev atvēršanās liksies lēna un garlaicīga, un vari padomāt, kas varētu palīdzēt šīs stundas piepildīt, dažādot, dot otro elpu iet garu ceļu," piemēru min dūla.

Viņa novērojusi, ka, ļaujot sievietēm iedziļināties savā būtībā, uzdodot trāpīgus jautājumus, atrodas daudz ideju, kā tieši sevi stiprināt un motivēt, un tas noder dzemdībās. Un bieži vien sievietes neapzinās arī savas stiprās puses.

Mītu iesakņošanās par dzemdībām mūsu domāšanā ir viens faktors, kas dzemdībās var traucēt, piemēram, radot bailes. "Apzinot mītus un noskaidrojot likumsakarības par dzemdībām, daudz bailes vienkārši atkrīt vai mazinās. Piemēram, ja ir iespiedies atmiņā no citu stāstiem, kas gan var notikt ar starpenes audiem, dzimstot bērnam, bailes var mazināties, uzzinot, kā noris iztumšanas periods un kā norises tajā var ietekmēt.

Teiksim, ka bērna galvaskausa kauli padodas un galviņa nenāk ārā kā "apaļa bumba", apkārtmērs ir mazāks, ka arī sievietes audi ir kā ermoņikas, kas spēj iestiepties un savilkties, kāda ir pozu nozīme plīsumu mazināšanā un citi veidi, kā pati sieviete, pietiekami atbalstīta, var pati sev lieliski palīdzēt," atzīmē dūla.

Ir virkne paņēmienu, kā sieviete var palīdzēt sev dzemdībās un kas neprasa īpašu gatavošanos, par kurām vienkārši der atcerēties un painteresēties, vai tās ir pieejamas vietā, kur plānots dzemdēt.

Piemēram, tāds ir ūdens – duša vai vanna - vieglākai sadzīvošanai ar kontrakcijām; siltuma un vēsuma izmantošana noteiktos dzemdību posmos (piemēram, silta eļļošana vai silts dvielis uz punča dzemdību sākumā), pieklusinātas gaismas, mūzika vai klusums, kāda mīļlietiņa, kas saistās ar mājām un mājīgumu, ja dzemdē stacionārā – katrā ziņā katram kaut kas individuāls, kas nomierina, atslābina, palīdz atslēgt prātu.

Gatavojoties dzemdībām noder arī tādas metodes kā dažādu elpošanas veidu apgūšana, atrodot to, kurš vairāk palīdz pārvarēt diskomfortu, vizualizācijas, ļoti vērtīgas ir dažādas ķermeniski psiholoģiskās metodes, zīmēšana, dzemdību ieceru pārrunāšana, atbalstošas sarunas u.c. metodes.

"Svarīga ir vieta un atbalsta personas, bet galvenais ir sajust, ka tu pati, gatavojoties dzemdībām, kļūsti nosvērtāka, pārliecinātāka, ka pati esi tā, kura laidīs savu bērniņu pasaulē, pati apzinies, kā vari sev palīdzēt un sadarboties ar bērniņu," teic Rozenbaha.