Ko slēpj idealizētie sociālo tīklu profili? Pieredzes stāsts un ekspertes komentārs

"Ar sociālo tīklu palīdzību iespējams itin viegli radīt ilūziju par nevainojamu dzīvi un mums kā veiksmīgiem, laimīgiem, harmoniskiem un visādi citādi teju perfektiem indivīdiem, tomēr ne vienmēr tā ir patiesība," uzskata friziere un vizāžiste Ursula Goffa (Ursula Goff), kura, savā Facebook profilā publicējot ierakstu par sociālajos tīklos mākslīgi radītās realitātes atainojumu, iemantojusi plašu popularitāti un mudinājusi par šo tēmu aizdomāties neskaitāmus cilvēkus visā pasaulē, vēstī People.com.

Goffa, kura savu darbu fotogrāfijas publicē Instagram, daļai cilvēku zināma kā krāšņu frizūru un grima autore.

Talantīgā friziere un vizāžiste, kura dzīvo Velingtonā, ASV, vēlējās saviem sekotājiem Instagram un Facebook profilos paziņot, ka bildes, ko viņa uzņem un ievieto sociālajos tīklos, nav viņas patiesais izskats, bet rūpīgi veidots tēls. Ar šo aicinājumu sieviete likusi daudziem izvērtēt, cik reālā dzīve var būt atšķirīga no internetā pozicionētās.

"Mums katram vajadzētu paturēt prātā, ka aiz katras perfektās sejas vai dzīvesveida stāv parasts cilvēks," atgādina Goffa. "Tāpēc nav svarīgi salīdzināt sevi ar citiem tikai tāpēc, ka tas sociālajos tīklos tiek regulāri kultivēts un pieņemts."

Friziere savus sociālo tīklu profilu sekotājus pērnā gada izskaņā pārsteigusi ar bilžu kolāžu, kur vienā no bildēm viņa redzama bez kosmētikas pilnīgi dabiskā izskatā, bet otrā - ar rūpīgi uzklātu grimu, kā arī ieveidotiem matiem.

Viņa ar savu publicēto attēlu kolāžu likusi aizdomāties daudziem saviem sekotājiem par virtuālās dzīves mākslīgmu. Proti, ne viss, kas nevainojami izskatās sociālajos tīklos publicētajās bildēs, atbilst īstenībai.

"Atcerieties, ka šīs bildes nav realitāte. Realitātē nekas nav perfekts, dzīve mēdz būt viens liels juceklis, un cilvēki mēdz kļūdīties," raksta Goffa. "Labākais veids, kā būt apmierinātiem ar sevi, ir attīstīties un pilnveidoties, nevis nepārtraukti apstrādāt savas bildes virtuālajā vidē vai salīdzināt sevi ar citiem."

"Jautājums, cik patiess vai vismaz reālistisks ir cilvēka radītais tēls sociālajos tīklos, ir neapšaubāmi aktuāls. Pastāv viedoklis, ka nobriedušas personības dzīvo savu, autentisku dzīvi, mazāk aizraujoties ar to, ko par viņiem domā citi, tomēr neaizmirsīsim, ka virkne žurnālistu, blogeru, modes un dizaina mākslinieku, kā arī daudzu citu profesiju pārstāvji sociālajos tīklos mērķtiecīgi veido savu tēlu un tā ir viņu darba daļa.

Šādi profesionāļi ne tikai domā par to, kā viņus vērtē citi, vēl vairāk, viņi domā, ko apkārtējiem cilvēkiem vajag, un kā šīs vajadzības apmierināt - piemēram, ko "šie citi" grib lasīt, uzzināt, vilkt mugurā, kā izklaidēties, kādas ārstniecības iespējas līdzcilvēkiem nepieciešamas utt.

"Cits lidojums," jūs teiksiet - jā, patiešām cits… Tātad uzreiz iezīmēsim, ka mērķtiecīga, apzināta publiska tēla veidošana ir gan veiksmīgo, gan nebūt ne tik veiksmīgo indivīdu "darba metode".

Daudzus interesē, kā atpazīt indivīdam labvēlīgu no kaitējošas vai par emocionālām problēmām signalizējošu virtuālās dzīves izpausmi. Tātad, izņemot mērķtiecīgas profesionālās pašreklāmas kampaņas, kopumā varam piekrist - ja cilvēks jūtas saskaņā ar sevi, apmierināts ar savu darbu (jaunības periodā - uzsākto izglītību), saviem dzīves mērķiem, attiecībām, savu dzīves kvalitāti un visu citu, parasti nav nepieciešamības sevi pārmērīgi virtuāli demonstrēt, kas gan nenozīmē to nedarīt nemaz.

Uzturēt saskaņu ar sevi un vienlaikus strādāt savu dzīves mērķu labā ir pietiekami sarežģīts uzdevums - tas prasa emocionālu atdevi un laiku. Pietiekami izaicinoši dzīves mērķi (ņemot vērā, ka veselīgs ambīciju līmenis ir veselīgas pašcieņas neatņemama sastāvdaļa), parasti neparādās kombinācijā ar milzum daudz brīva laika, kuru indivīds nezina, kā vien aizpildīt.

Te nu mēs esam atraduši pirmos "robežstabus", kas mums ļauj sākt izdarīt kādus secinājumus - virtuālajā tēlā ieguldītais laiks un tā samērs un indivīda apmierinātība ar savu reālo dzīvi.

Dažkārt veidojas apgriezta proporcija - ja reālā dzīve indivīdam ir iekšējas tukšuma sajūtas ieskauta, virtuālais tēls kļūst nevainojams, teju visvarens un gluži vai "kliedz par savu laimi", kas tiek prezentēta kā pārāka par citām laimēm.

Vai esat novērojuši sevī apbrīnu, neticību vai skaudības jūtas, ko pavada jūsu iekšējs dialogs: "Tam(-ai) nu gan veicas! Apbrīnojami!"? Ja jā, tad diemžēl būsiet iekļuvis izliktajos tīklos, kurus izmisušais apbrīnas tīkotājs mērķtiecīgi izmet, jo katrs savaldzinātais apbrīnotājs ir no svara.

Lai līdzsvarotu iekšējo nedrošību, vajag daudz apbrīnas - nav svarīgi, kā tā iegūta, kaut vai ar piepušķotas informācijas, ievilkta vēdera vai fotošopa palīdzību. To der atcerēties, ka iekšēja nedrošība, dažkārt tik nemanāmi pāraug uzpūstā pašpārliecinātībā.

Šis princips darbojas sekojoši - kauna jūtas var stūrgalvīgi pārvērst par mānīgu lepnumu, piemēram, kāpēc kaunēties par nespēju veidot karjeru, sākšu lepoties - uzņemšu vairākus žilbinošus foto diennaktī un kļūšu slavens ar to - piemēram, te es ar savu vienreizējo rīta kafiju, te, jau stundu vēlāk - unikālā t-kreklā... Un tā diena paiet, aizbēgot no jūtām un domām par sevi. Daudz grūtāk būtu izprast sevi, savas vajadzības, uzsākt lēnu, pakāpenisku, bet pamatīgu pārmaiņu procesu.

Protams, skaudības jūtas var rasties arī par nepārspīlētu kāda indivīda atainojumu sociālajos tīklos, tad nu gan ieskatieties sevī, varbūt jau kādu laiku apsverat, kā iegūt izglītību, sasniegt vairāk, vai izskatīties pievilcīgāk? Skaudības jūtas var izprast, iepazīt, pārvērst "baltā skaudībā" un sākt darbu ar sevi! Tas šoreiz īsumā, bet tēma par cilvēka patības virtuālajiem labirintiem mūsdienu apstākļos ir jāturpina apspriest, jo šajos labirintos var viegli apmaldīties."