Pieci ikdienas dzīves paradoksi: kā darbojas mūsu domāšana

Neraizējies, ja potenciālā dzīves biedra priekšā gadījies eleganti nostiepties garšļaukus, jums tiekoties pirmajā randiņā un tavam līdzsvaram tevi pieviļot uz slidenajām ielām. Visticamāk, pēc šāda "priekšnesuma" vīrietim kļūsi vēl interesantāka un pievilcīgāka. Tāpat nav vērts pārmērīgi raizēties par to, cik veiksmīga vai neveiksmīga esi savā karjerā, pārdomās daloties ar draugiem – tieši tev piemītošie trūkumi un vājības radīs cilvēcības auru, mudinot līdzcilvēkiem pret tevi izjust vēl lielākas simpātijas.

Psihologi šo fenomenu dēvē par "Izgāšanās efektu" (Pratfall effect – angļu val.) – tie, kuri pieļauj kļūdas un nereti iedzīvojas dažādos pārpratumos, līdzcilvēkiem simpatizē krietni vairāk par cilvēkiem, kuri, šķiet, teju visu spēj paveikt nevainojami.

Kļūdīšanās rada tuvības sajūtu un vairo savstarpējo sapratni, liecinot – mēs visi esam cilvēki. Savukārt izcilība indivīdu lokā rada savstarpējo distanci un nereti – pat nosodījumu pret konkrēto personu. Tā rezultātā teju visos gadījumos ikdienas komunikācijā ar ģimeni, kolēģiem, draugiem un paziņām ieguvēji būs tie, kuri nebaidīsies pieļaut kļūdas, tās atzīt un, iespējams, arī gardi pasmieties par savu nezināšanu vai kaut kā nevarēšanu.

Jāpiebilst, ka konkrēto teoriju savos darbos aplūkojis arī psihologs Eliots Āronsons (Elliot Aronson), pārbaudot to praksē. Kādā eksperimentā psihologs lūdza tā dalībniekiem noklausīties kāda testa ierakstu. Tajā daļa testa dalībnieku uz jautājumiem atbildēja neminstinoties, daļa – pauda nervozitāti, ar pirkstiem bungojot pa kafijas tasīti. Eksperimenta rezultātā Ārons secināja, ka par simpātiskākiem atzīti tie testa atbildētāji, kuri pauda satraukumu.

Tā dēvēto "Pigmaliona efektu" (Pygmalion effect – angļu val.) pirmo reizi pārbaudīja psihologs Roberts Rozentāls (Robert Rosenthal), strādājot ar pirmās un otrās klases skolniekiem. Gada sākumā psihologs sarunas gaitā pārliecināja skolotājus, ka daži no bērniem, kas patiesībā bija izvēlēti vien pēc nejaušības principa, var uzrādīt patiešām labus mācību rezultātus un ka viņiem piemīt krietni lielāks potenciāls nekā pārējiem skolas biedriem.

Gada beigās, veicot atkārtotu zināšanu pārbaudi, tika secināts, ka tie bērni, kuri savulaik tika skolotājiem raksturoti kā īpaši apdāvināti, patiešām uzrādīja labākus rezultātus nekā pārējie. Tā iemesls bija elementārs – šiem audzēkņiem skolotāji tika pievērsuši lielāku uzmanību, vairāk sadarbojoties ar bērniem, kā rezultātā pasniedzēju pārliecība un gaidas radīja labvēlīgu augsni plānoto sasniegumu realizēšanai.

Tādējādi varam secināt, ka, ikdienā sevi izaicinot paveikt šķietami neiespējamo un ticot, ka mums tas izdosies, mēs patiešām varam sasniegt labus rezultātus, turklāt mūsu panākumi vairosies, ja sastapsimies ar līdzcilvēku atbalstu un iedrošinājumu. Turklāt, tieši tādā pat veidā varam ietekmēt sev apkārtējos cilvēkus, mudinot un veicinot viņu panākumu gūšanu, mūsu cerībām rezultējoties pamanāmos sasniegumos.

Ja, veicot izvēli, sastapsimies ar pārlieku daudzām tās iespējām, pat tad, ja mūsu lēmums būs loģisks un pamatots, rezultātā jutīsimies ar to neapmierināti. Visbiežāk šo situāciju iespējams vērot iepērkoties, vakariņojot un izvēloties kādu no daudzajām ēdienkartē piedāvātajām maltītēm, kā arī apmeklējot, piemēram, kino un izvēloties kādu no filmām.

Šo fenomenu iespējams pamatot šādi: jo vairāk izvēles un rīcības variantu mums ir, jo grūtāk ir veikt izvēli, apgalvo psihologi Marks Lepers (Mark Lepper) un Šīna Aiengera (Sheena Iyengar).

Savu viedokli speciālisti ilustrējuši arī ar kādu eksperimentu lielveikalā. Divos degustāciju stendos tika izvietots ievārījums, kā arī nodrošinātas iespējas to nogaršot. Pirmajā stendā pircējiem bija iespēja izvēlēties vienu no sešām ievārījuma garšām, otrajā – vienu no 24. Rezultātā 30 procenti eksperimenta dalībnieku iegādājās ievārījumu no pirmā stenda, esot apmierināti ar savu izvēli, un tikai trīs procenti izvēlējās kādu no otrā stenda kārumiem, vienlaikus arī šauboties par savu izvēli un svārstoties starp iespējamiem variantiem.

Minēto paradoksu savos darbos raksturojuši arī citi nozares profesionāļi, minot, ka apmierinātība ir tieši atkarīga no lēmuma pieņemšanas ātruma un iespējamiem šķēršļiem, ar ko sastopamies, veicot savu izvēli. Tātad – jo mazāk iespējas izvēļu mums dotas, jo apmierinātāki jūtamies ar savu gala lēmumu.

Pētnieki šo fenomenu dēvē par "atbildības apjukumu" (Confusion of responsibility – angļu val.), kā rezultātā indivīdi jūt mazāku personisko atbildību, ja atrodas cilvēku pūlī, nevis vienatnē. Tāpēc, ja kādreiz sastopies ar situāciju, kurā ir nepieciešama līdzcilvēku palīdzība, vērsies pie konkrēta cilvēka, kurš ir viens, nevis atrodas kompānijā vai vēl plašākā sabiedrībā.

Šo fenomenu, veicot dažādus eksperimentus, ir pētījuši arī sociālie psihologi Bibs Latāns un Džons Dārlijs (Bibb Latane, John Darley). Ierobežotā telpā inscenējot kritienu, pie cilvēka, kurš dotajā brīdī bija viens, piesteidzās 85 procenti apkārtējo. Ja cilvēks kritiena brīdī bija ar kādu kopā, palīdzētāju skaits saruka līdz 65 procentiem, savukārt, cilvēkam nokrītot ļaužu ielokā, viņam piecelties palīdzēja vien 31 procents apkārtējo.

Šo fenomenu nereti iespējams novērot, piemēram, studentu lokā, veicot grupu uzdevumus. Ja vien darbi nav strikti sadalīti, grupas līderim palīdzēs krietni mazāks cilvēku skaits, indivīdiem paļaujoties vienam uz otra atbildības sajūtu un neiesaistoties.

Tāpēc, sadarbojoties ar līdzcilvēkiem vai ārkārtas situācijās lūkojoties pēc palīdzības, savas vajadzības vēlams paust konstruktīvi, vēršoties pie personām individuāli, nevis izsakot, piemēram, vispārīgu lūgumu, atgādina pētnieki.

Teju katrs no mums nevēlas un pat baidās kļūdīties vai piedzīvot jebkāda veida neveiksmi līdzcilvēku priekšā, tomēr patiesībā, kā liecina tā dēvētais "Starmeša efekts" (Spotlight effect – angļu val.), apkārtējā sabiedrība mūsu neveiksmēm pievērš krietni mazāku uzmanību nekā domājam.

Lai gan uzskatām, ka ikvienu mūsu uzvedības niansi rūpīgi vēro pārējie, līdzcilvēku vērīgums ir krietni pārspīlēts, un dažādi ikdienas misēkļi visbiežāk tiek atstāti bez uzmanības, katram patiesībā krietni vairāk koncentrējoties uz paša pieļautajām kļūdām.

Visticamāk, esi dzirdējusi ieteikumu - mazāk raizēties par to, ko par mums domā pārējie, jo viņi paši ir aizņemti ar tieši tādām pat domām. Ņem to vērā, ielāgo un ļauj sev justies brīvāk un atraisītāk! Turklāt, gadījumā, ja arī pieļausi kļūdu, ko kāds pamanīs, atceries, ka tā, saskaņā ar iepriekš raksturoto "Izgāšanās efektu", mūs patiesībā dara vēl simpātiskākus līdzcilvēkiem!

Raksta tapšanā izmantotie avoti: Study.com, Blog.bufferapp.com, Managetrainlearn.com, Explorable.com.