Senatnē Sveču dienā arī zīlēja un pēc noteiktām zīmēm pareģoja laiku, turklāt sievietes no ikdienišķiem mājas darbiem šajā dienā bija atbrīvotas. Arī matus Svecainē neķemmēja – lai nav taukaini un nestāv gaisā kā sveces. Bet pats galvenais bija jautrība – Sveču dienas aktivitātēm ar līksmību un pozitīvismu bija jāpiepilda viss turpmākais gads.
Pēc profesora Pētera Šmita pētījumiem, par svinamu dienu Svecaine kļuva, savijoties ar kristīgajiem Marijas šķīstīšanas svētkiem. Senie latvieši ticēja, ka tieši šajā dienā lietās sveces deg visilgāk un arī visgaišāk, un jautrība sveču liešanas laikā bija teju obligāta – nāca smiekli vai nenāca: īgna lējēja darinātās sveces saskaņā ar ticējumiem dega tumšāk un nelāgi sprakšķēja. Tolaik, kad sveces lēja ne tikai no vaska, bet arī no cūku un aitu taukiem, sprakšķēšana bija arī bīstama.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
