Kā rīkoties, ja publiskā vietā redzi iekaustām svešu bērnu  (15)

Un tagad pavaicā sev, ko tu personīgi esi darījis kā situācijas aculiecinieks? Nošausminājies, pašūpojis galvu, pagriezies uz otru pusi un aizgājis vai iejaucies? Jā, bieži mēs vienkārši nezinām, kā rīkoties, bet, kā uzsver speciālisti, ir jārīkojas un nevar palikt vienaldzīgo rindās.

Par to, kādai būtu jābūt pieauguša cilvēka reakcijai, ja publiskā vietā redzi emocionālu vai fizisku vardarbību, ko pret svešu bērnu veic svešs pieaugušais, portālam Cālis.lv skaidro "Centrs Dardedze" klīniskā psiholoģe Līga Redliha.

Iejaukties, bet sākt ar pozitīvo

Redliha atzīst, ka katram no mums ir dažāda pieredze, kad esam sastapušies ar situāciju, kad svešs pieaugušais fiziski vai emocionāli dara pāri bērnam. Noteikti nedrīkst novērsties, izlikties, ka neko neredzam, bet ir jāiejaucas, jāpievērš šī pieaugušā uzmanība, lai pārtrauktu pret bērnu vērstās darbības. Tie sākotnēji var būt šāda tipa jautājumi: "Skatos, ka jūs kliedzat uz bērnu, vai kas noticis? Vai es varu kaut kā palīdzēt?". Var mēģināt uzmanību novērst ar kādiem jokiem.

Protams, daudzi, kuri novēro šādas situācijas, baidās, ka svešā pieaugušā dusmas tiks "pārnestas" uz pašu, taču galvenais būs izdarīts – darbības pārtrauktas. Bet, ja nevēlies pats saņemt dusmu šalti savā virzienā, mēģini izvēlēties neitrālākus jautājumus, sarunu sākot ar kaut ko pozitīvu. Piemēram, "novēroju, ka jūs, protams, bērnam vēlat vislabāko, bet jūsu rīcība pašreizējā brīdī nav pareiza". Ja uzreiz uzbrukusi tikai ar negatīvo, tad pāridarītāja pirmā reakcija būs aizsargāties un uzbrukt un patiešām pats vari saņemt, droši vien, ne mīlīgākos vārdus pretī.

"Es pati vairākkārt esmu iejaukusies šādās situācijās. Ilgāku laiku braucot autobusā, novēroju, ka mamma netiek galā ar mazo meitu. Es viņai vaicāju, vai kaut kā varu palīdzēt, pat vairākas reizes, bet viņa manī ieklausījās tikai tad, kad sarunu atsāku ar tekstu, ka esmu novērojusi, ka daudzas lietas viņa darīja pareizi, bet viņai nepieciešama papildu palīdzība. Vēl kāds piemērs. Uz ielas noskatījos, ka pieaugušais ar kociņu sit bērnam. Es aizrādīju, darbības tika pārtrauktas, bet, kad biju aizgājusi 20 metrus tālāk, atskatījos un pamanīju, ka bērnu pieaugušais ar to pašu kociņu sit jau ar divreiz lielāku sparu. Pieaugušais tāpat savas dusmas turpināja izlādēt uz bērnu," savu pieredzi atstāsta psiholoģe.

Ja situācija ir kritiska, būtu jāizsauc policija. Jāpiezvana un jāizstāsta situācija, kur atrodaties un kā izskatās pāridarītājs. Tiesa, kā atzīst Redliha, visbiežāk jau brīdī, kad atbrauks policija, pāridarītājs jau būs aizdevies prom, taču policijai noteikti jāziņo, ja zini, ka vardarbība tiek vērsta pret pazīstamiem bērniem, piemēram, kaimiņiem. Tādos gadījumos atbildības nastai būtu jābūt lielākai.

Kāpēc ir svarīga iejaukšanās jeb Cik traumatiski tas ir bērnam?

Bieži mēs pie sevis nodomājam, jā, redz, cik viņš nepareizi rīkojas, bet neiejaucamies – baidoties, aizņemtības vai citu iemeslu dēļ, tomēr pilsoniskajai atbildībai būtu jābūt lielākai, jo cietējs jau ir bērns, viņam šādu rīcību sekas var palikt uz visu mūžu, un tieši viņš dzīvos un veidos nākotnes sabiedrību, no vecākiem bieži pārņemot šādas uzvedības modeli un tālāk to pielietojot, audzinot savus bērnus.

Pieaugušais, vēršoties pret bērnu – kliedzot, raustot, iekaustot vai perot, nespēj kontrolēt savas emocijas, un no tā cieš bērns, skaidro psiholoģe. Jā, ikvienam pieaugušajam ir tiesības būt dusmīgam, bet laba mamma pateiks bērnam, ka patlaban ir dusmīga, ka viņai ir nepieciešama atelpa, un tad atsāks, piemēram, sarunu ar bērnu. Slikta mamma savas dusmas izlādēs uz bērnu. Labās mammas bērns jutīsies droši, esot kopā ar mammu, sliktās mammas bērns pamazām drošības sajūtu, kas tik ļoti nepieciešama īpaši maziem bērniem, zaudēs. Labās mammas bērns uzticēsies mammai, sliktās mammas – uzticēšanos zaudēs, baidoties tikt atkal sodītam, bērns arvien vairāk noklusēs. "Pētījumos ir pierādīts, ka tie bērni, kuri ir fiziski iespaidoti, daudz mazāk uzticas vecākiem nekā tie bērni, kuri šādu vardarbības formu nav piedzīvojuši," uzsver psiholoģe.

Ko jūt bērns? Jebkādas vardarbības pieredze bērnā vairo bailes, kauna un vainas izjūtu. Bieži, pieaugušie sodot bērnus, norāda: "Pats biji vainīgs!" Ar šādu frāzi pieaugušie mēdz attaisnot savu vardarbīgo uzvedību, bet bērnos aug vainas izjūta, ar ko nereti viņiem nākas sadzīvot mūža garumā. Savukārt bērniem, kuri aug ar lielu vainas izjūtu, ir ļoti zems pašvērtējums. Savukārt bērns, kurš netic savām spējām, nespēj veidot normālas attiecības ar vienaudžiem. Bērni, kuri piedzīvojuši vardarbību, bieži šo modeli pārnes savās ģimenēs, kad kļūst pieauguši.

Mēdz būt arī tā, ka vecāki publiskā vietā neizrāda savu vardarbību, bet mājās ir īpaši nežēlīgi pret savām atvasēm. "Šādi vecāki veido milzīgu bedri sava bērna emocionālajam stāvoklim," skaidro psiholoģe. Bērni redz, ka vecākiem var būt divas sejas, un tu nekad nezini, ko no viņiem sagaidīt. Jo mazāks bērns, jo lielāku traumu viņš var gūt no jebkādas vardarbības, ir pārliecināta Redliha.

Viens piemērs par vardarbību pret bērnu publiskā vietā

Šo piemēru portāls Cālis.lv februāra pirmajās dienās "atrada" sociālajā vietnē "Facebook":

"SOS! Palīdziet atpazīt šo sievieti (bija ievietota sievietes fotogrāfija – red.) Šodien saskāros ar ļoti nepatīkamu situāciju, ejot garām Madonas lielveikalam. Attēlā redzamā sieviete brutāli sita savu mazo meitiņu – ar rokām un kājām. Mazā meitenīte gulēja uz bruģa un skaļi bļāva, meitenītes vecums – aptuveni trīs gadi. Tās visas šausmas nav pat iespējams aprakstīt. Es saprotu, ka bērns var niķoties, bet ne jau sist un spārdīt, tādu naidu pret bērnu nebiju redzējusi. Garām gāja aptuveni 15 jaunsargi, bet viņi cēlā vienaldzībā pagāja garām. Kauns.

Es pati ar bērnu ratiem šai sievietei sāku teikt, lai nomierinās un nesit bērnu, rāvu bērnu nost, bet viņa sāka bļaut man virsū, vicināja dūres. Pienāca klāt vēl viena sieviete, kura izsauca policiju un arī bija šokā, bet šī bērna sitēja paņēma meitenīti un gāja prom. Es, protams, gāju līdzi. Uz manis teikto, ka pret bērnu šādi izturēties nevar, viņa sāka man kliegt virsū, ka viņa bērnu audzinot viena un varot darīt, ko vēlas. Mēģinot nofotografēt, viņa man ar dūrēm metās virsū, vispār nelīdzsvarots cilvēks. Pilnīgi bail iedomāties, kas notiek mājās. Esmu šokā, ka šādiem cilvēkiem ir bērni. Publisks kauns. Un mūsu vienaldzība, tā ir drausmīga. Kā gan mēs varam aizstāvēt Latviju, ja nevaram aizstāvēt pašus mazākos. Zvanot vairākas reizes uz Madonas bāriņtiesu, man neviens neatbildēja un arī neatzvanīja."

Redliha, komentējot konkrēto gadījumu, piekrita, ka sieviete, kura iejaucās, rīkojusies pareizi, vienīgi diskusiju varot raisīt fakts, ka pāridarītāja tika fotografēta. Tomēr, kā atzina psiholoģe, ja tas ir veids, kā ziņot par notikušo, tad varbūt ir pieļaujams, lai gan sabiedrība droši vien par šo var izvērst plašāku diskusiju.