Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.
Tas sākās 1999. gadā, dzirdot interviju ar kādu ģimeni, kuriem kopā bija 15 bērnu. Mums ar vīru ir astoņi bērni, sanāca vienmēr ik pēc trim gadiem. Jaunākajai meitai tai brīdī palika trīs gadi un es sapratu, ka es vēl kaut ko gribu darīt. Lūk, tad es sāku interesēties, Bērnu fondā biju pie Bērziņa kunga (bērnu fonda prezidents Andris Bērziņš – red.), citur, beigās nonācu bāriņtiesā. Tas process vilkās diezgan ilgi, beidzot savācās grupa, bija 10 ģimenes, kuras vēlējās kļūt par audžuģimenēm. Mūs vadīja Laila Rieksta-Riekstiņa (Valsts bērnu tiesību inspekcijas priekšniece - red.), tas bija viņas projekts.
- Tu it kā biji pirmā, bet tur taču bija vēl deviņas ģimenes...
No desmit es paliku vienīgā. Kā jauns process, tas bija diezgan grūts. Visiem tas bija jauns, dokumentu formēšana…
- Kādēļ tu paliki? Ļoti gribēji?
Jā, tas bija mans mērķis, man gribējās audzināt, un tā tas arī notika. 2000. gadā vēl nebija iekustējies šis aparāts, mēs paņēmām bērniņu no bērnu nama aizbildniecībā. Pirmais nāca aizbildniecībā. Gundiņai nu būs 22 gadi, liela meita, studē ķīmiju, īrē dzīvoklīti, viss notiek. Nākamā nāca tā paša gada oktobrī, un tad tas process aizgāja. Pašreiz man ir četri – trīs meitiņas un viens puisītis.
- Astoņi pašu un četri audžubērni...
Pieci! Pieci audžubērni. Kopā velna ducis – 13.
- Audžuģimene bērnu pieņem, audzina, mīl un lolo, zinot, ka viņš tomēr tā pavisam, juridiski nav tavs. Tas nerada distanci? Viņš taču kaut kad aizies?
Aiziet arī savi bērni. Vai tad ne? Aiziet pie vīra. Šeit ir tas pats. Un, ja bērns aiziet, atrod savu ģimenīti un ir laimīgs tajā, tas ir vislabākais, kas var būt. Vecākiem tas ir vislielākais gandarījums. Vai tas ir pašu bērns vai pieņemtais, mēs nevaram to izdalīt. Es ar vīru nevaram to izdalīt, mums viņi ir visi vienādi.
- Kāda ir sabiedrības, skolas attieksme pret audžubērniem?
Ar skolu mums nav problēmu, cik mūsu bērni iet skolā, vīrs visu laiku ir bijis vecāku komitejā. Skolotāji visi pazīst mūsu ģimeni, mums nav problēmu, paldies Dievam.
- Ko jūs abi iegūstat no tā visa?
Jaunību! Nav laika būt vecai. Tieši tā! Kā nupat, šajā momentā – četrpadsmitgadnieki, sešpadsmitgadnieks.
- Cik tev pašai gadu?
(Gardi smejas) Daudz! 65, ui, nē, 66, re, kā vienu jau nometu…
- Vai tu vēl varētu izšķirties par kādu?
Protams. Protams!
- Bet ko tu zaudē?
Te nu gan es nejūtu, ka kaut ko būtu zaudējusi.
- Brīvo laiku?
Bet tas taču ir kopā ar ģimeni! Saprotiet, man tieši šobrīd ir problēma ar to – kad es visus četrus palaižu uz skolu, man nav, ko darīt.
- Es tagad uzklausu vairākus stāstus. Nav neviena no cilvēkiem, kuriem nav bijis bērnu un kas izšķirtos par audžuģimenes statusu.
To es neņemos spriest, bet to, ka es esmu augusi viena pati… Mammai bija visādi, ir arī rūgtā pieredze, kad es biju pie tēta un mammas man nebija. Varbūt tāpēc tas ir nācis, vīram ir atkal cits stāsts. Vienkārši es zinu to, kā ir augt vienam. Ka tev nav neviena, ne brāļu, ne māsu...
- Es to domāju par tiem cilvēkiem, kam nav bērnu...
Es sapratu, jā. Grūti komentēt. Saprotiet, viss notiek savā laikā un savā vietā. Vai nu tā ir, ka rados nav bērnu. Ir taču redzēts, kā aug kaimiņu bērni, kā tu darītu.. Mēs nevaram uzrakstīt grāmatu – tikai un tā. Jau no personīgajiem astoņiem bērniem man katram ir savs raksturs un katram sava personīga pieeja.
- Ar kādiem riskiem jārēķinās?
Varbūt, nākot ar savu dzīves pieredzi, grūtdieņi.. Viņu dzīves nasta ir smaga tajā ziņā, ka tur var būt viss – zagšana, dzeršana, pīpēšana un tā tālāk.
- Tev ir bijis ar šiem trakumiem jānoņemas?
Godīgi sakot, jā.
- Kā tiki cauri? Ja tiki.
Tikām. Tikām! Ja tu nepamēģināsi, tu nezini, kā būs. Cik mēs paši esam optimistiski noskaņoti. Viegli nebūs, tas ir vairāk nekā skaidrs, bet, kurš teicis, ka jābūt viegli?
- Viegli nebūs, bet ir tā vērts...
Tieši tā. Kad pasaka: "Mammu, es tevi mīlu". Kad atnāc mājās un tev ir uzzīmēts zīmējumiņš ar savām mazajām rociņām, varbūt pirmais dzīvē – tas ir tas gandarījums. Kad pasaka skolotājai: "Man ir vislabākā mamma…". Ne mamma, bet tieši ģimene – nu, ko vēl?!
Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāka publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.
Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.
Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.
Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās, sākot no 9. janvāra, pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunāsies Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
