Līgatnē ķekatu gājienā vairo sievišķo spēku

Kā pastāstīja šā pasākuma organizatore, Līgatnes kultūras dzīves kuratore un fotomāksliniece Aija Bley, pasākuma ideja atnākusi, veidojot fotoprojektu par spēcīgām sievietēm. Tas viņu savedis kopā ar ilggadējām tautas tradīciju praktiķēm Guntu Siliņu-Jasjukeviču un Iritu Vimbu no folkloras kopas "Grodi". "Sapratu, ka nekad viena pati savu masku neuztaisīšu, – šīs dāmas, kas sabraukušas no visas Latvijas, dod to spēku, kas nav pieejams vienai!"

Vispirms, protams, nepieciešama teorija, jo reti kurš vairs zina, ar ko ķekatās lēkšana atšķiras no čigānos vai budēļos iešanas. Guntas un Iritas stāstījums atklāja, ka Lejaskurzemē ķekatu gājieni bijuši īpaši sieviešu spēka vairošanai veltīti pasākumi, kur vīriešiem ierādīta vien nemaskota "drošības dienesta" loma. Šis gājiens ir bijis viens no pēdējiem rudens–ziemas–pavasara ciklā.

Masku gājiena galvenais nolūks ir auglības veicināšana, kas uztverama daudz plašākā nozīmē nekā spēja laist pasaulē bērnu. Ar savu radošo darbošanos sieviete veicina auglību visā, kam pieskaras – rūpējoties par māju, laukiem, bērniem. Otrs šā rituāla nolūks – atmodināt prieku. Kā zināms, prieks nes sev līdzi dzīvības spēku: priecīgs cilvēks ir patīkamāks gan sev, gan citiem.

Vārdu "ķekatas" lieto visā Latvijas teritorijā, bet vairāk tas ir pazīstams Kurzemē un daļā Zemgales. Šim vārdam ir vairāki skaidrojumi:

1. tas apzīmē priekšmetu, ar kuru var pārvietoties, – koka kājas;

2. ķeka ir nūja, kruķis, lietuviešu valodā arī zara apzīmējums. Iespējams, tāpēc ķekatu galvenais atribūts ir sarkanām lentītēm, ēveļskaidām, zvaniņiem un barankām rotāta egles vai kadiķa runga; 

3. etimoloģijas vārdnīcā skaidrojums – saķērušos cilvēku rinda;

4. apvidvārds, kas pazīstams gan Kurzemē, gan Zemgalē, nozīmē "spēlēties, jokoties, kaitināt".

Šā vārda sakne "kek" nozīmē "līks, greizs" – saskaņā ar pētnieku atzinumiem, viss līkais, greizais, neierastais pieder pie Viņsaules lauka un var tikt saistīts ar šo ķekatu ritējumu.
"Etnogrāfiskajās norādēs rodamas ziņas, ka ķekatas ir māju labie gari, kas palīdz sievietēm viņu labklājības nodrošināšanā. Meteņos, kas ievada pavasara ciklu, sievietēm ir ļoti svarīgi savu sievišķīgo spēku aktivizēt un akumulēt, lai veiktu tos pienākumus, kas viņām šajā dzīvē darāmi," stāsta Gunta.

Ķekatās lekšanas laiks tiek aprēķināts pēc Mēness kalendāra un ir cieši saistīts ar Pelnu dienu. Iepriekšējais vakars pirms Pelnu dienas un arī nakts ir īstais rituāla laiks (šogad visīstākais brīdis būtu 13.-14.februāris). Ķekatas dodas iekšā katrā mājā, kas gadās pa ceļam, un mēdz visai nejauki izjokot tos, kas viņas neielaiž . Varbūt arī šie gājieni nav bijuši gana droši, tādēļ (nemaskoti!) vīrieši gājuši līdzi, lai sargātu savas sievietes.

Ķekatās lec arī nākamajā dienā, ko Lejaskurzemē un arī gandrīz visā Latvijā sauc par Pelnu dienu – tad šie gājieni notiek pa dienu, un sievietes dodas uz mājam, kurās uzņemšana iepriekš sarunāta.

Maskām tiek izmantots savu laiku jau nokalpojis apģērbs, jo tas simbolizē citas, neprognozējamās un nesaprotamās pasaules klātbūtni, kuras spēku mēs tiecamies iegūt. Jādara citādi nekā ierasts – ja ikdienā sieviete apjož sevi ar jostu, tad ķekatās kažoku apsēja ar pakulu striķi.

Ģērbjoties viss notiek ačgārni – vispirms otrādi uzvelk brunčus, tad aitādas kažoku ar vilnu uz āru. Tad seko ķekatu atribūts – balts linu krekls (vīra, lai lielāks un lien pāri kažokam), kas arī tiek vilkts ar kreiso pusi uz āru. Baltais krekls simboliski steidzina pavasari.

Tad tiek maskota seja. Paņēmieni ir dažādi: var šūdināt speciālas maskas no novalkātas drānas gabala, var noziest seju ar ogli vai nokrāsot ar bieti – galvenais, lai persona taptu neatpazīstama.
Uz galvas tiek veidots ēveļskaidu vai pakulu ērkulis, kas apzīmē sievietes seksualitāti un radošo sākumu. Tikpat labi der apjomīgas salmu bizes.

Rokās – veci cimdi, līdzi – pudelīte ar sarkanu dzērienu (kas arī jautājumus neraisa, jo cilvēkam vajadzīgs kaut kas, kas maina apziņas stāvokli gājiena veikšanai).

Visplašāk pazīstamā ķekatu dziesma, kas pierakstīta Nīcā, skan šādi:
Vīrīniem, brālīšiem
Šī dienīna nepieder,
Sievīnām, māsīnām
Šī dienīna piederēja,
Šī dienīna piederēja
Ķekatās palēkāt.

Ķekatu gājienā apvienojas sievietes no vairākām mājām. Pārvietošanās no mājas uz māju notiek neparastā veidā – lēkšus, ačgārniski, pa grāvjiem un pār laukiem, grabinot zvaniņus, kannas, metāla vākus u.tml. Neiztrūkstoši notiek dziedāšana, izjokošana. Bieži vien, lai netiktu atpazītas, ķekatas runā "nesaprotamā" valodā, kas pasvītro "ačgārniskumu".

Ķekatu diena bija pēdējā, kad pirms gavēņa varēja saēsties cūkas gaļu – šim nolūkam saimniece krāja cūku kājiņas. Otra neatņemama ķekatu sastāvdaļa ir gardā putra, kuru ķekatu meistardarbnīcas dalībnieces pie ugunskura varēja nobaudīt arī sestdien Līgatnē.

Bija arī masku veidošana un gājiens, taču, lai pilnībā saprastu šo maģisko procesu, tajā ir jāpiedalās pašam. Ja šogad netiki vai palaidi garām, nebēdā – masku tradīcijas Latvijā atgūst spēku, tiek rīkoti pat īpaši starptautiski tradicionālo masku festivāli, kuros var piedalīties ikviens interesents.
Savukārt vēl šogad 14. februārī var pagūt piedalīties budēļu meistarklasē Vecumniekos – te gan jāpatur prātā, ka budēļos iet tikai vīri. Katram savs!

Ja vēlies uzzināt vairāk par maskošanos, skaties šo video.