Četru bērnu tēvs Agris Gerhards ir vārdos skops, bet ārkārtīgi loģisks, kurš bērnu audzināšanu uzskata par darbu. Pats visu pastāsta, bet sarunas gaitā tomēr vislabākās ir tās minūtes, kurās var sajust plašo emociju gammu. Agra ģimenē bijis viens audžudēls, taču skaitam nav nekādas nozīmes. Vērtējumā – mūsu puika bija ļoti mērķtiecīgs – skan fundamentāls lepnums. Ko vēl var gribēt?
Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.
"Esmu Agris Gerhards. Audžuģimenes statuss mūsu ģimenei jau ir piecus gadus. Bioloģiskie bērni mums ir četri. Divi lieli, viņiem pašiem sava ģimene. Viens ir pusaudzis, viens – astoņgadīgs. Pie mums dzīvo puika. Dzīvoja. Divgadīgs. Mēs viņu audzinājām līdz sešiem gadiem. Tagad viņš ir adoptēts. Ko es ieguvu? Gandarījumu. To, ka esmu palīdzējis kādam mazam bērniņam saprast, kas ir īsta ģimene. Jo ģimene ir tad, kad ir tētis un mamma.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
