Bērnus disciplinēt bez kliegšanas. To spēj skolotāja Anda Laukevica  (3)

Un to spēj skolotāja Andiņa jeb Anda Laukevica, kura tehniskās jaunrades namā "Annas 2" dažāda vecuma bērniem un arī pieaugušajiem jau vairāk nekā 20 gadus māca zīmēt, gleznot un mīcīt mālus, lai tie pārvērstos gan dizaina, gan sadzīvē lietojamos priekšmetos. Jā, un vēl veidot mozaīkas no keramiskajām flīzēm. Mīļa, vienmēr smaidīga, draudzīga, izpalīdzīga un ar plašu pasaules skatījumu, tā savu skolotāju raksturo viņas audzēkņi.

Ar Andu esam norunājušas tikšanos jaunrades nama darbnīcā, pirms bērniem sākas ārpusskolas interešu izglītības nodarbības. Anda kavē, mājās bija jārisina sadzīviska rakstura problēmas, atnāk lietū un vējā izspūrušiem matiem un smaida. Dodamies uz zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kur pagaidām valda miers – molberti atstutēti pret sienu, otas, savus sarus izstiepušas pret griestiem, rāmi gaida mazākus un lielākus zīmētājus un gleznotājus. Varam sākt sarunu. Sarunu par to, ar kādiem burvju paņēmieniem skolotāja strādā ar bērniem, kuri vienbalsīgi par Andu saka tikai vislabākos vārdus, ko bieži nevar teikt par skolu pedagogiem.

Anda jaunrades centrā strādā jau vairāk nekā 20 gadus, taču kā pati atzīst, sākumā viņai nebija nekāda lielā pedagoģiskā pieredze. "Pēc izglītības iegūšanas strādāju vienā noformēšanas kantorī, iepretim Operetei, kad kādudien viena paziņa ieraudzīja manus keramikas darbiņus. Un piedāvāja darbu – pasniegt vizuālo mākslu bērnudārzā, bet tas atradās Pārdaugavā, es dzīvoju Ķengaragā. Domāju, kā es to varēšu, bet piekritu. Bija pavasaris, kā šodien atminos, ziedēja ābeles, tas bērnudārzs bija vienā privātmājā ierīkots, bet man piedāvāja tās dārzā atsevišķu namiņu keramikas darbnīcai," atminas Anda.

"Bērnudārzam pretējā mājā dzīvoja mākslas zinātnieki, kuriem bērni bija bērnudārza vecumā. Nāca Jura Utāna (mākslinieks – red.), Sandras Utānes (Latvijas Mākslas akadēmijas docente – red.) bērni, nāca Vitas Birzakas (Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstāžu kuratore – red.) meita Līna. Vēl tagad atceros, kā Utāns palīdzēja mums zīmēt rozā spārnus eņģelīšiem. Es jau biju iesācēja pedagoģijā, bet bērnudārzā pārējās bija ar pieredzi un zināja, "kā pareizi jātur zīmuli". Man saka, skat, redz, kā Utānu Aleksis nepareizi zīmuli tur. Bet es pretim, ka viņš tieši pareizi tur – tur kā mākslinieks, it kā skicētu zīmējumu. Atceros, bija ziema, tos bērniņus grupā saģērba un tad viņi tādi satuntuļojušies pa taciņu nāca pie manis uz darbnīcu," par saviem pirmajiem soļiem darbā ar bērniem atminas Anda.

Dārziņš, kurā strādāja Anda, bija pašvaldības, bet tad sākās Atmodas laiki un namam pieteicās īpašniece no Austrālijas. Tā pamazām tas tika likvidēts. Tad nāca "Annas 2" ēra, kas turpinās joprojām. Arī tā ir pašvaldības iestāde, kura nodrošina bērniem un arī jau pieaugušajiem plašu interešu izglītību dažādās jomās – mākslā, valodu apguvē, kokapstrādē un citās.

Anda ir beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu, toreiz tie bija "dekoratori", tad gribējies plašāk apgūt glezniecību, tādēļ vairākus gadus privāti gājusi pie Bruno Celmiņa mācīties gleznot. Latvijas Mākslas akadēmijas "pilnais diploms", kā saka Anda, viņai neesot, bet akadēmijā apguvusi divu gadu programmu keramikā. Par to gan ir oficiāls papīrs. Bet, lai strādātu ar bērniem, bija nepieciešams apgūt arī pedagoģiju.

Divus gadus cītīgi gatavojoties, Anda Amatniecības kamerā nokārtoja meistara grādu keramikas apgleznošanā. "Tā es varēju savienot savas vēlmes – veidot un gleznot vienlaikus," skaidro Anda, kura nu bija tiesīga citiem pasniegt dažādās mākslas prasmes.

Pie Andas mācīties zīmēt, gleznot un veidot lietas no māliem nāk dažāda vecuma bērni, sākot no pirmajām klasēm (ja jaunāki, tad vecāku vai cita pieaugušā pavadībā – red.) līdz pat 26 gadu vecumam, ko pieļauj jaunrades nama noteikumi. Iestāde tiek finansēta no pašvaldības budžeta, bet vecākiem, atkarībā no pulciņa veida, ir salīdzinoši mazs līdzmaksājums. Piemēram, zīmēšanā tie ir nepilni pieci eiro, kas tiek izlietoti papīra un citu darbam nepieciešamo lietu iegādei.

Kad ar Andu esam tikai iešūpojušās sarunai, sākas nodarbības laiks, kad darbnīcā ieskrien pa bērnam, daži bariņā, citi pa vienam. "Sveiki, skolotāj," sasveicinās bērni, tūliņ tverot pēc molberta un krēsla. Arī tad, kad telpā jau teju nevar atrast brīvu vietu kāda molberta izvietošanai, tajā valda klusums, savāda atmosfēra, it kā darbnīcā atrastos pieaugušie. Apbrīnojami, bērni tik ļoti ciena savu skolotāju un pārējos pulciņa dalībniekus, lai neviens netiktu traucēts, ja gadījumā kāds būtu pavisam iegrimis sava mākslas darba tapināšanā.

Neviena apsauciena, tikai mierīgi izteikti lūgumi, paskaidrojumi, kā labāk zīmēt tajā vai citā papīra lapas stūrī. Skolotāja pieiet pie katra bērna, katram iesaka, ko labāk šajā nodarbībā zīmēt – turpināt iesāktu darbiņu vai sākt jaunu. Patlaban lielākā daļa audzēkņu zīmē darbus izstādei par tēmu "Itālija", kas paredzēta maijā. No lielās mapes Anda velk ārā vienu darbu pēc otra – cits pabeigts, cits tikai ieskicēts, katram bērnam ļauts Itāliju atspoguļot darbā pēc savas patikas. Zīmējumos daudz dominē gondolas jeb Venēcijas tēma, senās, jau nodrupušās ēkas, ko patlaban ceļojumos apskata tūristi.

"Tā mēs te kopā tādu savu dzīvi un vidi radām. Parastajā skolā jau ir viss citādi, es reiz pamēģināju pastrādāt ar 1. klasi pagarinātajā grupā. Nē, nē, šeit mums ir labāk. Māksla jau ir tāda emociju pasaule, ar jūtām un tā ir personiska, tādēļ arī mana attieksme pret katru no bērniem ir personiska. Tāpat kā mākslas skolās, arī tur pedagogs pieies pie katra audzēkņa. Bet nav jau tā, ka viņi dara, ko grib, jo es tomēr vēlos bērniem iemācīt tos pamatus, pastāv taču kādi akadēmiskie principi, kas jāapgūst. Un tie noderēs turpmāk dzīvē, piemēram, vērtējot citu darbus, vai radot tos pašiem," stāsta skolotāja.

"Mākslā gadi nepastāv. Nāk man gan mazi bērni, gan jau lielāki, kuriem ir konkrēts mērķis, piemēram, vēlāk studēt arhitektūru vai kādā mākslas skolā, tādēļ nepieciešams apgūt pašus pamatus. Es palīdzu bērniem atrast sevi un apgūt pamatiemaņas. Rudenī jau daudzi atskrien, bet tad saprot, ka tas nav viņam domāts. Arī tas ir labi – bērns iet un meklē," norāda Anda.

Skolotāja atzīst, ka mūsdienu bērni, salīdzinot ar tiem, kuri auga pirms 20 gadiem, ir dinamiskāki. "Brīžiem tas nāk par labu, brīžiem nē. Kluso dabu bērni tā kā nevēlas īsti vairs zīmēt, viņiem vajag kaut ko atraktīvāku. Tādi paši jau vien ir, un skolotājam ir jātur līdzi," saka Anda, kura ir arī aktīva sociālo tīklu lietotāja, tajos daudz komunicējot arī ar saviem audzēkņiem.

"Zīmēt ir forši, un tas paliek uz visu mūžu. Un tā ir emocionālā pasaule, bez jūtām nekas nenotiek. Mākslas priekšmeti atver durvis uz citu pasauli, tie attīsta pasaules plašāku skatījumu. Protams, ir pragmatiskās zinātnes, bez tām arī neiztikt, tostarp mākslā, bet domāju, ka māksla un zinātne viena otru tikai papildina," uzsver Anda.

Anda stāsta, ka viņa pedagoģiskajā praksē ir bijuši arī gana daudz bērnu ar īpašajām vajadzībām, kuri nāk mācīties zīmēt. Arī patlaban viena tāda meitene apmeklē viņas vadītās nodarbības. "Parastajā skolā šos bērnus mazliet tā kā atgrūž, apceļ, bet šeit viņi jūtas novērtēti, jo vairums šādu bērnu patiešām ir ar dabas dotu talantu. Te viņi jūtas savā vietā. Tāpat ir veselajiem bērniem. Ja skolā varbūt ir viens vai divi bērni, kuriem patīk zīmēt, tad šeit visapkārt ir domu biedri, viņus visus vieno vienas intereses, un šeit valda attiecīgā gaisotne," skaidro Anda.

Anda izmanto jebkuru izdevību, lai palepotos par audzēkņiem, bet pati sevi nesteidz slavināt, lai gan ir par ko. Viņas darbu ir novērtējuši daudzi, arī pasniedzot dažādus apbalvojumus. Piemēram, 2014. gadā Rīgas dome piešķīra Andai balvu nominācijā „Par ieguldījumu interešu izglītībā”. Tikmēr Anda steidz stāstīt, ka šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijā augstāko māksliniecisko izglītību iegūst viņas bijušās audzēknes Ingrīda Ivane (tekstilmāksla), Darja Semjonova (metālmāksla) un vēl daži, bet ar kuriem gan kontakti pazuduši, tādēļ skolotājs nezina, kādā mākslas nozarē viņi patlaban mācās.

Tā kā jaunrades centrs ir pašvaldības finansēta iestāde, pulciņiem jādod arī kaut kas pretim, proti, jāpiedalās pašmāju un starptautiskās izstādēs konkursos, popularizējot Rīgas un Latvijas vārdu. Labi panākumi Andas audzēkņiem bijuši gan tepat, gan ārvalstīs. Tuvākā izstāde būs tepat Rīgā, par Itāliju, iespējams, to atbalstīs arī Itālijas vēstniecība Latvijā. Atbalstu Andai sniedz arī paziņa, viņas bijusī audzēkne Inga Kalniņa, kura savulaik pie Andas mācījās zīmēt, bet tagad izveidojusi biedrību “L'ITALII un ALLI”. Tā ir itāļu valodas skolotāju apvienība, kas nodarbojas arī ar kultūras jautājumiem. Un… lai gan Anda bija iecerējusi apgūt spāņu valodu, patlaban viņa sākusi mācīties itāliešu. Kopā ar Ingu esot veidotas vairākas radošās darbnīcas Kalnciema ielas tirdziņā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Eiropas Savienības mājā.

Sarunas pirmo daļu pārtraucam, jo darbnīcā nu mudž ar māksliniekiem, un Andai jāpilda darba pienākumi. Mūsu saruna turpinās nākamajā dienā, bet jau pa tālruni.

Simti bērnu apguvuši zīmētprasmi pie Andas, un lielākajai daļai no viņiem, protams, tiem, kuri apmeklējuši vairāk par vienu nodarbību, viņa zina vārdus. Un pati to uzskata tikai par normālu parādību, jo kā gan viņa personiski varētu bērnu uzrunāt un pamācīt, nezinot, kā viņu sauc? Tomēr šo fenomenu augsti novērtē paši bērni, jo dažkārt viņus mēdzot aizvainot, ka pat skolā dažs labs skolotājs sajauc vai piemirst, kā bērnu sauc, lai gan ikdienā turpat vien acu priekšā grozās.

Anda ar bērniem nerunā uci puci valodā, viņu sarunas ir līdzvērtīgas. Tās nav pamācības – velc līniju tur, vai tonē šeit, jo es tā saku. Anda, mācot bērniem zīmēt, netieši iedod daudz vairāk zināšanu, piemēram, diezin vai pirmklasnieks mājās vai skolas solā zinās, kas ir Pizas tornis Itālijā un kāpēc tas ir šķībs.

Vaicāju pašas Andas viedokli, kur slēpjas burvestība, kas ļauj iemantot bērnu atzinību, kas ļauj nodarbībās noturēt tik nepiespiestu atmosfēru, bet vienlaikus tik perfektu disciplīnu? "Varbūt kaut kādu iespaidu atstājis fakts, ka man dzīvē nav viegli gājis. Jaunībā, pusaudzes gados, man bija veselības problēmas, daudz mainīju skolas, un tā tas turpinājās vairākus gadus. Pēc gripas man bija smagas komplikācijas, kas atstāja savas sekas. Nācās domāt un darīt daudz tādu lietu, ko citi tajā vecumā nedarītu," atminas Anda.

Gan audzēkņi, gan Andas kolēģi vienmēr apbrīnojuši viņas mieru, šķiet, ka neviens nav redzējis, kāda izskatās skolotāja Anda, kad ir dusmīga. "Miers ir nopelnīts, esmu daudz pie tā strādājusi un centusies, lai tā būtu. Tas miers no dabas nav dots, tas ir manu pūliņu rezultāts. Jā, laikam jau varu piekrist, ka man blakus esošie cilvēki gūst miera sajūtu no manis. Iekšēji gan kādreiz varu satraukties, bet ārēji cenšos būt mierīga. Tas ir darbs ar sevi, un tas nav viegli," atklāj Anda.

Andai pašai bērnu nav, bet viņa labi zina, kas ir pusaudzis katru dienu. "Jaunībā man bija veselības problēmas, un jā, man pašai bērnu nav. Taču mans brālis šķīrās, viņa sieva aizbrauca dzīvot prom no Latvijas, un manā mājā nokļuva brāļa dēls, toreiz jau pusaudzis. 10 gadus viņš manā mājā nodzīvoja, tādēļ es zinu, ko nozīmē, kad katru dienu mājās pusaudzis. Un ir viena lieta, ko bērnam saka mamma vai tētis, kuri var arī pateikt kādu stingrāku vārdu, bet, ja tu neesi asinsradinieks, tad saskarsmē ar bērnu ir jāpielieto daudz lielāka diplomātija. Tāpat tas ir ar bērnu nama bērniem. Visi aģitē, lai adoptē šos bērnus, bet tā ir ļoti liela uzņemšanās, ļoti liels lēmums," tā Anda.

Gan ierobežoto iespēju, gan dažu citu iemeslu dēļ Anda jaunībā, kad vēl bija tie dēvētie PSRS laiki, ceļoja maz, taču patlaban mēģina iekavēto atgūt ar divkāršu jaudu, cik gan to ļaujot pedagoga atalgojums.

Un te jāatgriežas pie Itālijas. Lai gan iepriekš neplānoti, tomēr Andas pirmais lielākais ceļojums bija tieši uz šo saulaino zemi – Venēcija, Roma, Sjēna, Piza. Šajā valstī Anda pabijusi vairākkārt. Itālija viņu ļoti iedvesmojusi, un atkal – absolūtas nejaušības pēc, Latvijā iznācis tikties ar cilvēkiem, kuri saistīti ar šo zemi. Anda noorganizējusi bērniem darbošanos itāļu flīžu tirdzniecības vietā, kur veikalnieki deva flīzes, lai audzēkņi veidotu mozaīkas. Tagad Anda nonākusi tik tālu, ka mācās itāliešu valodu.

Pabūts arī Norvēģijā, Austrijā, Horvātijā, Nīderlandē, Slovākijā, Slovēnijā, Šveicē, Vācijā, Grieķijā, Zviedrijā, Somijā, Igaunijā, Polijā, un visur Anda baudījusi ne tikai ceļojuma garšu kopumā, bet arī mākslu, cilvēkus. Sarkano ķieģeļu gotika, mūsdienu un vecā arhitektūra, tas viss Andu aizrauj svešajās valstīs, un to visu viņa sniedz arī bērniem, sarunājoties un mācot zīmēšanas noslēpumus. Čehijas galvaspilsētā Prāgā skolotāja piedalījusies starptautiskā konferencē, kas bija veltīta bērniem ar īpašām vajadzībām, iepazīstinot ar savu kolēģus no citām valstīm.

Pagaidām tikai sapnis, bet, kā saka Anda, visai reāls – viņa vēlas aizbraukt uz Spāniju. Esot jau atradusi mazu ciematiņu, kur Itālijā mācījusies sieviete pasniedz meistarklases mozaīku veidošanā. "vai to izdarīšu, nezinu, bet ļoti vēlos un cena arī ir visai saprātīga," stāsta Anda.

Pašai gleznot laika sanākot maz, jo skolotāja strādā ne tikai ar bērniem, arī ar pieaugušajiem. Tomēr šad un tad pa darbam topot. "Kad biju Norvēģijā un baudīju tās skaisto dabu, burtiski lidoju pa gaisu, uzreiz viss notika – tapa 10 lielas un skaistas gleznas. Ar draugiem dažreiz aizbraucu uz kādu plenēru pagleznot. Man patīk no dabas kaut ko pazīmēt, bet vispār jau patlaban citiem savu laiku veltu vairāk, nekā sev," secina skolotāja.

Viktorija: "Zīmēšanas skolotāja Anda ir ļoti izpalīdzīga un saprotoša. Ir patīkami darboties pie viņas, jo skolotāja prot saprotami paskaidrot darāmo un ieteikt, kā labāk. Viņa vienmēr ir pozitīva un smaidīga."

Megija: "Viņa ir ļoti atsaucīga. Ja kaut kas ir nepareizi, vienmēr pateiks un palīdzēs izlabot kļūdas."

Tīna: "Skolotāja ir ļoti jauka un saprotoša. Viņa iemāca daudz ko jaunu un darbos ļauj pašam izpausties."

Elizabete: "Anda ir vislabākā skolotāja, kas man ir bijusi. Viņa ir ne tikai jauka, bet ļaus izteikt savas domas, ļaus izpausties un ieteiks idejas. Viņa iemāca zīmēšanas vispārīgos likumus, kas jāzina ikvienam, kurš cenšas iemācīties zīmēt. Anda atbalstīs un palīdzēs jebkurā situācijā, kad nezini, kā turpināt darbu."