Par to, kāds ir Rīgas pašvaldības Sociālā dienesta grūtībās nonākušo klientu, kā viņus sauc pašvaldības iestādes darbinieki, portrets, par to, cik reāli ir palīdzēt šiem dzīves pabērniem vai īslaicīgi kādās grūtībās nonākušajiem, portālam Cālis.lv atklāti stāsta Sociālā dienesta teritoriālā centra "Āgenskalns" vecākā sociālā darbiniece sociālā darba jomā Jana Pūķe.
Lai cilvēkam, kuram ne reizi dzīvē nav bijusi nepieciešamība vērsties sociālajā dienestā, būtu skaidrība, ar ko tā darbinieki nodarbojas, Jana pastāsta par dienesta pamatfunkcijām. Kopumā dienestā ir trīs nodaļas – viena, kas nodarbojas ar materiālās palīdzības jeb dažādu pabalstu aprēķināšanu, otra ir pakalpojumu nodaļa, kas savukārt rūpējas par to, lai veciem cilvēkiem, kā arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būtu nodrošināts aprūpētājs vai asistents, vai mājās būtu ierīkota drošības poga utt.
Savukārt sociālā darba nodaļa, kas pēc pašu darbinieku uzskatiem ir vissmagākā, nodarbojas ar ģimeņu ar bērniem atgriešanu uz pareizā ceļa, ja tā var izteikties. Šī nodaļa darbojas saskaņā ar dažādiem likumiem, noteikumiem, tostarp stingri pārraugot Bērnu tiesību aizsardzības likumā ietverto regulējumu. Likums paredz, ka bērnam ir tiesības uz aprūpi, ēdienu, pajumti, izglītības iegūšanu, medicīnisko pakalpojumu saņemšanu, tiesības būt apģērbtam un justies emocionāli labi vidē, kurā viņš aug.
Tomēr vispārzināms fakts – ne visi ievēro likuma normas un tas attiecināms arī uz bērniem. Tādēļ bērni, kuri aug ģimenēs, kas dzīvo ārpus likumdošanā noteiktajām normām, bieži vien cieš no vardarbības. Ja visu laiku kā juridisks termins figurēja tikai trīs vardarbības formas – emocionālā, seksuālā un fiziskā, tad tagad jau ir noteikta arī ceturtā vardarbības forma – pamešana novārtā, stāsta Jana.
Informāciju par pret bērniem vērstiem pārkāpumiem sociālais dienests saņem no skolām, bērnudārziem, kaimiņiem, pašiem vecākiem vai radiniekiem, bāriņtiesas, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, Valsts un pašvaldību policijas, un uz katru ziņojumu dienests uzreiz arī reaģē.
Grūtībās nonākušu klientu portrets
Sociālā dienesta klienti iedalās divās kategorijās – tā sauktajos obligātajos un brīvprātīgajos. Strādāt ar brīvprātīgajiem klientiem jeb tiem, kuri paši vērsušies pēc palīdzības, piemēram, netiekot galā ar bērnu aprūpi vai audzināšanu, esot viegli. Taču obligātie klienti uzskata, ka sociālais dienests viņiem traucē dzīvot, ar tiem ir gana grūtāk, jo īpaši sākumposmā.
Kas ir šie klienti:
Vecāki ar atkarībām. Ja agrāk daudz klientu bija alkohola atkarīgie, tad pēdējos gados tendences ir pamainījušās. Ļoti daudz ir narkotiku atkarīgo, kā arī to, kuri krituši azartspēļu gūstā. Šādās ģimenēs, kā ierasts, nepietiek naudas līdzekļu, atkarīgajiem bieži novēro agresiju, kas, protams, ietekmē bērnus, kuri dzīvo līdzatkarībā.
Daudz sociālā dienesta klientu ir ar garīgās attīstības traucējumiem, kuriem ir spēcīgi attīstīta seksuālā dziņa. Šajās ģimenēs bērni dzimst viens pēc otra. "Tā kā tām mammām ir domāšanas un uztveres izmaiņas, viņas nekad nesapratīs, kas ir norma. Kā likums, šādas sievietes bieži maina partnerus un stabilas attiecības nevar izveidoties garīgo veselības problēmu dēļ. Ik pēc pusotra–diviem gadiem viņām dzimst bērni, kuri arī ir ar iedzimtām atpalicībām, taču šo bērnu veselība ir pamesta novārtā, jo vecākiem pašiem nav nekādas izpratnes par to, kādam būtu jābūt veselam bērnam," stāsta Jana.
Seksuāli vardarbīgie vecāki. Daudz bērnu cieš vismaz no vienas vai divām vardarbības formām. Arvien vairāk parādās no seksuālās vardarbības cietušo bērnu. Jana atgādina, ka seksuāla vardarbība ir ne tikai dzimumkontakts, tā ir arī tad, ja bērns netieši tiek iesaistīts seksuālās attiecībās – klātesot pieaugušo intīmajām attiecībām. Turklāt bieži vien mammas piesedz savus partnerus. Retāk tie ir bērnu bioloģiskie tēvi, biežāk bērna mātes civilvīri – trešie, ceturtie. "Taču bērni tajā vidē adaptējas, pierod pie seksuālas vardarbības. Šiem bērniem, jauniešiem intīmas attiecības neasociējas ar jūtām pret pretējo dzimumu, viņiem tās ir ģimenē pastāvošas mehāniskas darbības. Tieši tāpat viņi pierod, ka viņus fiziski ietekmē, un uzskata to par normu," atzīst Jana.
Vēl viens klientu loks – labi situēti vecāki, kuri šķiršanās procesā dala bērnus, un šādās ģimenēs bērns cieš no emocionālas vardarbības. Mamma bērnam un sociālajam darbiniekam stāsta briesmu lietas par tēvu un otrādi, bet, kamēr vien nav tiesas lēmuma, abiem vecākiem ir vienādas tiesības tikties ar bērnu. Un arī visbiežāk jau tiesa nosaka kādu konkrētu laiku vai formu, kādā bērnam ir iespēja satikt otru vecāku, pie kura viņš pastāvīgi nedzīvo. "Bērni no šādām ģimenēm ir satraumēti, bieži viņiem novēro destruktīvu uzvedību skolā. Un ja līdz aptuveni 10 gadu vecumam viņi kaut kā vecākiem pakļaujas, tad pēcāk jau izvēlas ielu, kur viņiem ir domubiedri. Tad sākas šokolādīšu zagšana no veikaliem, spaiss, neiešana uz skolu," situāciju raksturo Jana.
Ja salīdzinoši daudziem šķiet, ka ar bērnu aprūpi bieži netiek galā vientuļie vecāki, Jana šo mītu apgāž. Protams, ir arī tādi klienti, taču vientuļo vecāku īpatsvars nav dominējošs. Bieži tieši pretēji – bērns vairāk cieš ģimenē, kur starp diviem pieaugušajiem valda neveselīgas attiecības.
Tualetes papīrs? Kas tas tāds?
Sociālā dienesta klientu lokā ir ģimenes ar ļoti maziem finanšu resursiem, kad, piemēram, nav iespējas noīrēt nedz pietiekami plašu mitekli, un bieži tie ir bez jebkādām ērtībām. Bērniem nav iespēju nomazgāties, arī apģērbu izmazgāt, viņi staigā ļoti netīri, pat smirdīgi. Šādās situācijās sociālais dienests ģimenes aicina izmantot dienas centrus, kur pieejama duša un ir iespēja izmazgāt drēbes, bet šo iespēju izmanto visai reti. Kāpēc? Jo ģimenēm vispār nav izpratnes par to, ka ir jāmazgājas, ka ir sevi jāsakopj.
"Daudz bērnu no šādām ģimenēm atzinušies, ka viņu mājās nekad nav redzējuši tualetes papīru un to nelieto nedz pieaugušie, nedz viņi. Viņi nekad nav slaucījuši dibenu, un dienas centrā viņiem mēģina iemācīt šīs pamatprasmes," stāsta Jana.
Seksa seansi – jebkurā laikā un par baltu velti
Un bērni no šādām ģimenēm ļoti ātri paši kļūst pieauguši. Pieauguši tādā mērā, ka uzsāk seksuālas attiecības. "Mums jaunākā mamma ir 14 gadus veca, 16 gadus vecās mammas jau ir normāli," tā Jana.
Bērni kā labklājības celšanas avots
Obligātie klienti bieži ir arī materiālās palīdzības saņēmēji, kuri pabalstus saņem ilgstoši. Kā atzīmē Jana, ja klients kādu laiku jau saņem pabalstu (-us), aptuveni pēc gada viņam zūd gan prasmes, gan vēlēšanās kaut ko mainīt, meklēt darbu un strādāt. Bieži vien bērnu laišana pasaulē darbojas kā labklājības celšanas avots. Janai ir kliente, kuri ir deviņi bērni, bet zināms, ka vēl pāris atvašu jau ir atņemtas laikā, kad sieviete dzīvojusi laukos. Šī sieviete mēnesī pabalstos saņem virs 1000 eiro. Visi bērni ir ar mazu gadu starpību, visticamāk, radīti, lai neviens nepāraugtu to vecumu, kad pienākas vislielākā palīdzība.
Piemēram, šī konkrētā sieviete audzina 13, 11, 10, astoņus, septiņus, piecus, trīs un divus gadus vecus bērnus. Tomēr par viņu arī nevarot teikt tos sliktākos vārdus, iespēju robežās viņa par bērniem rūpējas, taču arī šīs mammas, tāpat kā lielākajai daļai klienšu, uztverē izglītībai nav nekādas vērtības.
"Bieži mūsu klientēm ir sešu, septiņu vai astoņu klašu izglītība, un viņas izglītību neuzskata par vērtību. Tāpēc bieži arī bērni izvairās no skolas apmeklēšanas. Bet, ja skolā ir 40 neattaisnotu stundu kavējums, skola mums ziņo," stāsta Jana. Vairumam bērnu no šādām ģimenēm skolā ir vājas sekmes, bet, vēloties apliecināt sevi, viņi pievērš ar savu agresiju. Tā kā bieži šādu bērnu vecāki ir dažādu atkarīgo vielu lietotāji, tas arī atstājis savu ietekmi uz atvasēm – pavājinātām kognitīvām spējām.
Jauna tendence – pusaudžu suicīda mēģinājumi
Jana stāsta, ka pēdējā laikā spilgti iezīmējusies ļoti satraucoša tendence – 13-16 gadus vecu jauniešu suicīda mēģinājumi. "Mums ir četras meitenes ar sīki rūtotām rētām uz rokām, kas sagraizījušas vēnas. Un šis ir viens no veidiem, kā emocijas pārlikt uz sāpju impulsu, radot sev fiziskas ciešanas. Parasti šie jaunieši nav spējuši atrisināt kādu vecāku problēmu vai nav spējuši palūgt palīdzību, vai nav bijis, kam to lūgt. Šādi gadījumi novēroti arī šķirtajās ģimenēs, kur pieaugušie nodibinājuši jaunas partnerattiecības, dzimst jaunie īstie bērni, bet tas pusaudzis jūtas nevajadzīgs," skaidro Jana.
Un nav tā, ka šādi problēmpusaudži nāktu tikai no sociālā dienesta obligāto klientu loka. "Funkcionālās, turīgās ģimenēs bērniem trūkst uzmanības, visi ir pārāk aizņemti, un bērns uzmanības pievēršanas nolūkos sāk zagt," stāsta Jana, tūliņ pat gan piebilstot, ka parasti šādi vecāki uzreiz apjauš problēmas nopietnību, ir gatavi sadarboties un pietiek ar vienu vienīgu zagšanas epizodi, lai pusaudzi atgrieztu ģimenē, normālās sliedēs.
"Pusaudži mūsdienās ir ļoti vientuļi. Mēs pat viņus esam iesaukuši par maugļiem, kam jāizdzīvo ļoti sarežģītos apstākļos. Tas ir Maugļa sindroms, - šie bērni adaptējas grūtībām un viņiem ir ļoti augsti attīstītas izdzīvošanas prasmes. Viņi kā Mauglis aug cilvēku mežā un viņiem ir jāmāk pašiem kaut kādā mērā sarūpēt sev pamatvajadzības, ja mīlestību uzskatām kā vienu no pamatvajadzībām. Tam pāri visam ir vardarbība un vientulība ģimenē," uzsver Jana.
Jauna parādība – adoptētie bērni
Vēl viena jauna tendence, ar ko saskaras sociālie darbinieki – savulaik adoptētie bērni, kuri novēloti uzzinājuši, ka viņu vecāki nav īstie. Šī parādība saistīta ar identitātes problēmām, kas traucē dzīvot. Smags gadījums bijis ar kādu sievieti, kura 14 gados uzzinājusi, ka ir adoptēta, nespēja to pieņemt un patlaban viņai ir 31 gads, diagnoze – šizofrēnija.
Vēl viens gadījums bijis ar jaunieti, kura 16 vai 17 gadu vecumā uzzinājusi, ka ir adoptēta. Viņa tobrīd jau pati bijusi māte un pēc jaunumiem pametusi savu bērnu, kuru auklē viņas audžumāte.
Lai ģimenē palīdzētu veikt izmaiņas, jāstrādā ir ar visiem, bet tieši tēvi reti ir gatavi sadarbībai ar speciālistiem.
Kliedziens pēc sabiedrības atbalsta. Prusaku paradīze
Jana atzīst, ka cilvēki nerespektē sociālo darbu, tādēļ ļoti, ļoti svarīgs ir sabiedrības atbalsts. Vismaz tādā mērā, kā – nepalikt vienaldzīgiem, ziņot, ja redz, ka kādā ģimenē parādījušās problēmas. "Mēs varam šeit visu darīt, bet viņiem tajās ģimenēs ir savas lomas. Ja pie mums kabinetā, kursos, pie psihologa viņi ir gatavi mainīties, vēlas to darīt, tad, aizejot savā vidē, viņi atkal spēlē savu lomu. Viņi visi sapņo par to labo dzīvi, bet tajā vidē nespēj neko mainīt. Ja mēs katrs paņemtu kaut vienu to smirdīgo bērnu, nomazgātu, aizvestu uz izstādi vai aizvestu pārgājienā, iespējams, vismaz kādam pavērtos kāds logs uz pasauli, kas ir ārpus tās mēslaines," mudina Jana, kura personīgi vedusi divas pusaudzes uz baletu. Tiesa, piedzīvojot milzu kaunu par to, kā viņas Operas namā uzvedās, taču viņas vismaz reizi mūžā būs redzējušas, kas ir balets.
Bērnu dzīvesstāsti sociālos darbiniekus vairs nešokē, ir tikai jādomā, kā palīdzēt. "Mana kolēģe aizgāja apraudzīt savu klienti. Tā ir kopmītņu tipa māja ar daudziem, maziem dzīvokļiem. Tai sievietei ir četrus gadus veca meitiņa. Ļoti skaista, foršs bērns, bet tie apstākļi. Kolēģe iegāja istabā un bērns, sarunājoties ar prusakiem, rotaļājas. Meitēns tos uztver kā rotaļu biedrus, jo citu mantu mājās nav. Kad kolēģe pavilka palaga stūri, visa tā apakša, gluži kā čiekuru klājums, bija ar prusakiem. Un tad viņa pamanīja, ka pa grīdu ļoti ātri pārskrien maizīte. Zem maizītes, protams, tik daudz kukaiņu, lai gabaliņu varētu ātrāk pārvietot drošā vietā.
Sociālajiem darbiniekiem ir tiesības pārbaudīt ledusskapja saturu, lai pārliecinātos, ka tur atrodama pārtika vismaz pāris bērna pabarošanas reizēm. Tas ledusskapis bija vecais, ar tādām biezām malām iekšpusē un tās visas ar klājumu sasalušu prusaku. Un visam pa vidu seksuālā vardarbība. Meitene spiesta vērot, kā māte sniedz intīma rakstura pakalpojumus vīriešiem, kas dzīvo šajā mājā," stāsta Jana, kuras darba krājumā ir daudz šādu stāstu.
Risinājumi?
Vai visiem klientiem ir iespējams palīdzēt? Jā un nē. Jā, tāpēc, ka sociālais dienests sniedz visas iespējas mainīties. Gan bērniem, gan pieaugušajiem tiek veikta psiholoģiskā izpēte. Bērnus šajā procesā iztaujā, testē, lai uzzinātu, vai viņi necieš no kādas vardarbības formas. Vecākus sūta uz izpēti, lai noskaidrotu, kāda ir viņu garīgā veselība, kādas dzīves prasmes viņi apguvuši, kāda ir viņu izpratne par bērnu emocionālajām un fiziskajām vajadzībām. Viens piemērs – mazs zēns atnāk uz dienas centru, bet uzvedas ļoti dīvaini, tostarp novelk apakšbikses un atkailina savus dzimumorgānus, sakot tikai vienu vārdu "papa". Puika nerunāja, bet psiholoģiskajā izpētē atklājās, ka viņu seksuāli izmanto tēvs, par ko pat nenojauta bērna māte, jo viņai nebija nekādu sociālo prasmju – viņas garīgā attīstība bija aptuveni astoņus gadus veca bērna līmenī.
Dienas centros bērni var paēst, nomazgāties, apgūt dažādas iemaņas, tur tiek organizēti sporta un kultūras pasākumi. Vēl sociālie darbinieki organizē pusaudžu grupas, kurās strādā gan psihologs, gan sociālais darbinieks. Ir pieejamas nodarbības par bērna emocionālo audzināšanu vecumā no septiņiem līdz 12 gadiem, ir grupas varmākām, bet jaunajām māmiņām – "Sargeņģelis", kur viņām māca, kā aprūpēt mazuli līdz divu gadu vecumam. Jana pastāsta, ka dažas no šīm gados īpaši jaunajām mammām pat īsti nesaprot, kas ar viņām noticis, turot rokās mazuli. Viņas neprot absolūti neko, pat elementārāko nē, jo arī lelles viņu bērnībā nav acīs redzētas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
