Cilvēks jau ir, viņam tikai drusku, drusku jāpadod roka, saka audžumama Dace Turka

Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.

- Cik tev ir bērnu?

Audžubērni pašlaik ir divi un savējie divi.

- Tie savējie ir vecāki?

Jā. Vienam manējam ir 22 un otram ir 10 gadu. Audžubērniem attiecīgi – seši un pieci.

- Kāds bija tavs motīvs?

Mani jau no bērnības interesējuši bērni, bērni, bērni…

- Darbs ar bērniem saistīts?

Nē. Mana vēlēšanās. Vēlējos kļūt par bērnudārza audzinātāju, bet tas jau bija sen, sen, sen. Tā kā māte bija skolotāja, tas man drusku ar to saistījās. Īsti nejutos priecīga kā skolotājas bērns, bet nekur jau no likteņa neizmuksi – mācīt, mīlēt un audzināt reizē. Es aizgāju tādā lauksaimniecības virzienā.

- Motīvs bija jau no bērnības?

No bērnības. Es varēju pieskatīt kaimiņu bērnus un tad, kad jau biju pieaugusi – radu bērnus. Es ar viņiem varēju bezgalīgi ilgi spēlēties un man patikās ņemties. Es arī biju tā vienmēr domājusi, ka man ģimenē būs četri bērni, bet pēc 40 gadu vecuma es sapratu, ka man vairs nebūs četri bērni, tas nebūtu īsti prātīgi, bet ko esi domājis un vēlējies… Kaut kā tas jāpiepilda, lai nebūtu tukšuma sajūta. Noteikti pati es varbūt līdz šai dienai nekur nebūtu aizgājusi un pieteikusies, bet man ir māsīca, kura ir trīs gadus vecāka un pirmā uzsāka visu to audžuģimeņu lietu. Un viņai nu bija meitenīte…Un mana meita, kurai tad bija kādi seši gadi, teica – mēs arī tā varētu, tādu meitenīti un tad būtu tik labi.

- Saprotu, ka impulss nāca no taviem bērniem…

Jā. No meitas. Citreiz cilvēks tā vēlas, vēlas, vēlas, bet tā, lai šodien celtos, ietu darītu…

- Vai atceries pirmās sajūtas, kad pirmo reizi ieraudzīji savu audžubērnu?

Pirmais audžubērns vairs nav manā ģimenē. Viņš jau bija pusaudzis. Mani aizveda uz krīzes centru. Braucot es teicu, es viņu ņemšu, lai kāds viņš būtu. Ja tikai viņš gribēs nākt… Viņam jau 12 gadu, nu tā nevar. Viņš teica, ka jā. Bet viena no tām spilgtākajām sajūtām… Mēs gājām abi pa Vecrīgu. Man bija ausī liels auskars. Kaut kā pieliecos un man tas auskars izkrita. Viņš pieliecās un pacēla to auskaru. To es atceros līdz šai dienai. Kontakts bija un cieņa bija, bet bija citas smagas veselības problēmas un mums bija jāšķiras. Mēs gan arī tagad sazvanāmies…

- Tādas baiļu sajūtas nav?

Jā, man arī cilvēki saka – tā taču liela atbildība, bērns, jāved pie ārsta. Es atbildu – neuzskatu, ka es esmu bezatbildīga. Diendienā strādāju par sociālo darbinieci, kas arī, galu galā, nav kāds bezatbildīgais darbs.

- Ko tu no tā visa gūsti, pieņemot ģimenē bērnu, kurš kaut kad no tevis aizies? Vai tas nozīmē, ka viņu nedrīkstētu pārāk tuvu laist klāt sirdij?

Drīkst. Un es būšu ar mieru viņu palaist, ja zināšu, ka palaižu uz kādu labāku vietu.

- Bet, vai tu vari ietekmēt to, vai tā vieta būs laba vai slikta?

Negribētu palaist kaut kur atpakaļ.

- Ko tu gūsti - piepildījumu, gandarījumu?

Es domāju…. Nevis vienu tādu lielu ieguvumu, bet no tādiem sīkumiņiem. Katrs burtiņš, ko viņš iemācās…

- Kādi ir tavi tagadējie audžubērni?

Viņiem ir pieci un seši gadi. Tas, kuram tagad ir seši, pie manis ir divus gadus un pirmajā pusgadā viņš tikai šķobījās, neko nemācēja, ne krāsas, neko… Kā viņš ir izaudzis pa šiem diviem gadiem! Nu kā tur var nebūt gandarījuma?! Jo tas cilvēks jau ir, viņam tikai drusku, drusku jāpadod tā roka, lai viņš atplauktu.

- Ar kādiem riskiem jārēķinās?

Ar riskiem… Jā, nu manā ģimenē ir pietiekami mazi bērni un es zinu, ka ieteicams būtu ņemt jaunākus bērnus, par savu bērnu jaunākus, tas ir tā kā drošāk. Un otrs risks ir – ja tie bērni iet prom. Es domāju, ka es kā pieaugušais zinu, ar ko es rēķinos – lai manam bērnam nebūtu jācieš no tā, ka viņi iet projām, bet viss jau ir Dieva ziņā. Vispār pat dīvaini – audžubērniņi no pilnīgi svešām ģimenēm – kāpēc viņi tik labi saprotas, kāpēc viņi nekaujas, nestrīdas?

- Visiem cilvēkiem, ar ko es runāju, ir jau savi bērni. Vai tas nozīmētu, ka ģimenei vai cilvēkam, kuram kaut kādu iemeslu dēļ nav savu bērnu, būtu lielāks risks audžubērniņu ņemt?

Nevar tā viennozīmīgi pateikt. Bet mazliet savādniekam laikam ir jābūt. Ka nav žēl ne dalīties, ne iet, ka tu nerēķini tos soļus.

Bet tas taču arī nekas, ja nav bijis savu bērniņu. Tiem, kam ir bērni, jau arī sākumā nebija tās pieredzes. Vienmēr jau tas viss kaut kā sākas. Kāda tur prakse! Katrs cilvēks ir citādāks.

Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāka publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās, sākot no 9. janvāra, pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunājas Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.