Kā jūtas vientuļās mammas un kā viņas atbalstīt  (4)

Lēmums dzīvot šķirti bieži ir labākais, ko ģimene var dot saviem bērniem. Reizēm šis lēmums jāpieņem sievietei pēc ilgi ciestas vardarbības. Ne vien fiziskas, bet bieži psiholoģiskas, emocionālas, ekonomiskas un pat saimnieciskas. Nereti iemesls ir otra laulātā dažādas atkarības, kas ietekmē visu ģimeni kopumā. Katrā ziņā visos minētajos gadījumos bērniem šāda ģimenes vide nav labvēlīga. Ne vienmēr ārēji skaistais pilnās ģimenes modelis tāds ir arī iekšienē. Tomēr arī tad, ja šķiršanās ir risinājums ilgi briedušām problēmām, tā zināmā mērā ir katastrofa, pēc kuras jāmācās dzīvot no jauna.

Pirmais, ar ko saskaras daudzas ģimenes pēc šķiršanās, ir sociālā izolācija. Kopīgie draugi it kā sadalās. Ja sievietes ģimene un draudzenes ir kādā tālākā pilsētā, un ģimenes draugu loku veidoja galvenokārt aizgājušā vīra piederīgie un draugu ģimenes, tad sieviete var piepeši justies ļoti vientuļa. Arī bērni izjūt šo sociālo izolētību. Vēl vairāk to pastiprina apstāklis, ka mātei reizēm jāuzņemas arī vairāk pienākumu nekā līdz šim, tāpēc brīvā laika, ko pavadīt ar bērniem, kļūst aizvien mazāk.

Labi, ja šķiršanās ir notikusi savstarpējas cieņas gaisotnē, un tēvs apņēmies materiāli atbalstīt savus bērnus turpmāk. Tomēr vairumā gadījumu tā nav. Ja šķiršanās iemesli ir vardarbība vai atkarības, tad nereti vīrietis šo savu attieksmi turpina demonstrēt, dažādi izvairoties no uzturlīdzekļu maksāšanas bērniem. Tādēļ nepilnās ģimenes bieži ir arī materiāli sliktāk nodrošinātas, sevišķi, ja māmiņai vienai nu jāuztur vairāki bērni.

Grūtības rodas arī saimnieciskā ziņā, jo ikdienas sadzīve prasa pastāvīgas rūpes. Ne vienmēr sieviete ar bērniem paliek skaisti izremontētā mēbelētā dzīvoklī, kur nekas nav jālabo. Bieži mātes ar bērniem ir neapskaužamos sadzīves apstākļos, kad nedarbojas santehnika, atklāti elektrības vadi, durvīm nav rokturu, saplēstas tapetes un pat caura grīda. Šāda situācija ir pieciesta ilgstoši, ja vīrs nav veltījis rūpes saimniecībai.

Taču galvenā uzmanība veltāma bērniem. Bērniem ir svarīgi no kāda ņemt piemēru savai dzīvei. Ja ģimeni piemeklējusi situācija, ka vecāki dzīvo šķirti, un kāds no vecākiem nevar kļūt bērniem par pozitīvu autoritāti, jāgādā, lai bērnam būtu iespēja redzēt, kā veidojas laulāto attiecības pilnās un labvēlīgās ģimenēs. Īpaši zēniem ir svarīgi kontaktēties un ņemt piemēru no tādiem vīriešiem, kuri atbildīgi rūpējas par savu ģimeni. Arī meitenēm ir nozīmīgi vērot, kā veidojas veselīgas attiecības starp laulātajiem. Labi, ja ir vecvecāki vai citi tuvinieki, kas spēj pildīt šo parauga funkciju, taču bieži šī palīdzība netiek saņemta.

Esam pieraduši, ka līdzās ir daudz nepilno ģimeņu. Bērni draudzējas savā starpā un reizēm stāsta, ka kādam bērnam nav tēta, vai kāds dzīvo pie vecvecākiem. Ikdienā pat neiedomājamies, ka šīm ģimenēm būtu nepieciešama palīdzība, jo ārēji viņu vajadzības nav viegli pamanāmas. Mātes bieži izliekas stiprākas nekā patiesībā ir, jo jau ir tikušas ļoti ievainotas. Tas galvenokārt tādēļ, ka sievietēm, kuras audzina bērnus vienas, ir grūti atklāti par to runāt, jo sabiedrībā un arī baznīcā aizvien vēl valdošie stereotipi ir visai nosodoši. Tomēr palīdzība noteikti ir vajadzīga, uzsver Preisa.

Būtu labi, ja ģimenes, kuras jūtas stipras un atvērtas mīlestībai, aicinātu pie sevis viesos šo nepilno ģimeņu bērnus, lai viņi varētu vērot un mācīties atbildību un mīlestību ģimenē. Varbūt dodoties kādā izbraucienā brīvdienās ar saviem bērniem, mašīnā atrodas vieta vēl kādam bērnam, kuru māmiņa nespēj brīvdienās nekur aizvest? Arī saimnieciska palīdzība reizēm ir ļoti vērtīga. Varbūt dzimšanas dienas dāvanu vietā draugi, radi un atbalstītāji, varētu kādai māmiņai palīdzēt veikt remontu istabā. Jaunas tapetes jau nemaksā daudz, taču vienai ar bērniem tas reizēm ir nepaveicams darbs. Taču prieks par paveikto būtu neizsakāms.

"Aicinu nekaunēties no palīdzības piedāvāšanas. Ja palīdzība tiek piedāvāta no tīras sirds bez lepnības un augstprātības, tā neaizvaino, bet ir par svētību kā devējam, tā saņēmējam. Ir daudz dažādu sīkumu, kas it kā šķiet nenozīmīgi, bet iegūst citu jēgu, ja bez nosodījuma ieskatāmies otrā cilvēkā un dāvājam mīlestību caur darbiem," tā uzsver Preisa.