Pasaku diena: kāpēc tās jālasa un kāpēc tām piemīt dziedinošs spēks

Pasakas, tā ir tautas gudrība, ko nodod no paaudzes paaudzei. Šodien zinātnieki ir atzinuši, ka pasaku var nosaukt par vissenāko terapijas veidu. Ka pasaka ir tā, kas dziedē dvēseli. Senās pasaku teicējas un zāļu tantiņas miesu dziedēja ar tējām, bet dvēseli – ar pasakām. Tas, ka šodien tik populārs ir Harijs Poters, seriāli, kuros ir ļoti daudz pasaku elementi, liecina tikai par to, ka cilvēki ir ļoti izslāpuši pēc pasakām, pēc brīnumiem, tā pieļauj psiholoģe Iveta Gēbele, kura savus "pacientus" ārstē gan ar pasaku, gan smilšu terapiju.

Visvairāk pasakas stāstām bērniem. Tās var stāstīt arī, bērniņam vēl atrodoties mammas vēderā. Bērni pasakas uztver vislabāk, jo līdz 12 gadu vecumam dzīvo maģiskā simbolu, metaforu un slepenu zīmju pasaulē, tāpēc tieši tur viņus vislabāk var atrast. Tas ir saistīts ar to, ka viņiem dominējošā ir labā smadzeņu puslode, kas atbild tieši par radošumu un emocijām. Domāšanas process viņiem notiek caur emocionāli spilgtiem tēliem. Tā bērni labāk uztver pasauli. Tāpēc bērnu attīstībai un socializācijai svarīgākā informācija ir jāpasniedz spilgtu tēlu veidā.

Caur neiedomājamiem, brīnumainiem tēliem bērns pirmo reizi iepazīstas ar labo un ļauno, viltību un gudrību, nodevību un drošsirdību. Ar visām šīm īpašībām bērns ne vienreiz vien iepazīstas dzīvē, bet tā gudrība, kas pirmo reizi iepazīta caur pasakām, veidos pareizu attieksmi pret dzīves vērtībām, palīdzēs bērnam atšķirt labo no ļaunā, viņa dvēselē jau būs ielikta informācija, ka no jebkuras situācijas ir izeja. Dvēsele spēs pieņemt īsto lēmumu.

Tā kā pasakās ir viss, ar ko bērns sastapsies reālajā dzīvē, viņa zemapziņā veidojas sava veida "informācijas banka" par dzīves situācijām. Tās ir zināšanas par iekšējiem dinamiskajiem procesiem, savstarpējo attiecību modeļiem, iespējamo pašrealizāciju un pasaules iekārtu. Ja vecāki apspriež ar bērniem pasakas, tad šī informācijas banka atrodas aktīvā stāvoklī. Tas nozīmē, ka bērns var apzināti rīkoties, redzēt cēloņu un seku savstarpējo sakarību, spriest par savu lietderību, izzina savas spējas un iespējas. Apzināti un neapzināti izvēlas labākos risinājumus. Ja bērni tikai paši lasa vai klausās pasakas, tad šī banka atrodas pasīvā stāvoklī.

Arī pieaugušajiem, māmiņai vai tētim no tā visa kaut kas tiek, jo piekļaujoties mazam, mīļam cilvēciņam, stāstīt kādu brīnišķīgu stāstu ir tikpat jauki, kā to klausīties. Mūsu pašu eksistenciālās bailes šajā patvērumā zūd, vienalga, vai šo patvērumu mēs saņemam no citiem vai radām paši.

Tādā veidā pasaka izveido neredzamu tiltu starp bērnu un pieaugušo, un, šādi veidojot kontaktu, vecāki labāk iepazīst bērna iekšējo pasauli, rodas labākas savstarpējās attiecības un droša, laba vide izaugsmei. Pasaka tiek stāstīta patīkamas tuvības noskaņā un bērns apgūst dzīves gudrības, pats to nemaz neapzinoties.

Vislabāk, ja vecāki bērniem lasa vai stāsta pasakas un pēc tam tās analizē un apspriež ar bērniem, ja pasaku notikumus salīdzina ar notikumiem reālajā dzīvē. Paļāvība un emocionāla drošība ir viens no vissvarīgākajiem resursiem bērna vispārējai attīstībai.

Noteikti nē, jo katrā no mums ir iekšā bērns, pat tad, kad esam jau sirmā vecumā. Un viņam arī ir vajadzīga "garīgā barība". To pierāda daudzo seriālu un realitātes šovu popularitāte, kuros ir ļoti daudz brīnumpasaku elementu.

Viena no mūsdienu efektīvākajām metodēm, kā palīdzēt stiprināt kontaktu ar savu iekšējo pasauli, ir pasaku terapija. Un šeit nav nekāda vecuma ierobežojuma, jo mūsu iekšējais bērns ir noilgojies pēc kaut kā skaista un jauka. Pasaku terapija ir iekšējās un ārējās pasaules atvēršana un atspoguļošana, jēgas piešķiršana pārdzīvotajam, nākotnes modelēšana. Tā palīdz pārvarēt krīzes un atreaģēt pārdzīvotās traumas. Terapijas laikā dalībnieki paši atrod izeju no dažādām grūtām situācijām dzīvē, modelē savu nākotni.

Arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas lektore Gunta Siliņa-Jasjukeviča norāda, ka pasakas ir svarīgs līdzeklis bērnu audzināšanā arī mūsdienās

"Tautas pasakas ir tradicionālā kultūras mantojuma daļa, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, bērnā pakāpeniski veidojot izpratni par sevi, savu vietu sabiedrībā, palīdzot viņam iedziļināties savas dvēseles valodā, savā garīgajā potenciālā un vērtībās, kas raksturīgas kultūrai, kurā viņš piedzimis."

Tautas pasakas sevišķi nozīmīgas bērna audzināšanā ir pirmajos septiņos gados, kad ar tēlu, simbolu un bērnam viegli uztveramu sižetu palīdzību var mācīt saskatīt konkrētai kultūrai raksturīgo un pakāpeniski ievadīt bērnu valodas apguvē. Kā zināms, tieši valoda atspoguļo konkrētas tautas kultūru visā tās krāšņumā. Bērnībā caur pasakām un, protams, arī caur tautasdziesmām, teikām, mīklām un gadskārtu ieražām uztvertie un iepazītie sižeti, simboli un tēli nākotnē var būt noderīgi, lai saprastu ne tikai dažādās mākslas nozarēs paustās idejas un vērtības, bet arī lai īstenotu sevi pasaulē, kas iepazīta un balstīta uz konkrētu un saprotamu, tautas kultūrai raksturīgu vērtību pamata.

Pēc vācu antropozofes un pasaku pētnieces Frīdeles Lencas domām, tieši pirmā septiņgade ir laiks, kad bērnam visvairāk būtu jānodrošina iespēja darboties ar tautas pasakām. Tas nozīmē, ka pasakas jāstāsta "no sirds uz sirdi", jāklausās, jālasa, jāspēlējas un jāiztēlojas, jo bērnam ir svarīgi ne tikai dzirdēt pasaku vai aplūkot grāmatu ilustrācijas, bet arī ķermeniski izjust pasakas vēstījumu, izmēģināt daudzveidīgās lomas, ko piedāvā pasaku pasaule. Tas nodrošina to, ka pasaka tiks uztverta ar visām maņām. Nereti vecāki un pedagogi ir ievērojuši bērna vēlmi atkārtoti dzirdēt vienu un to pašu pasaku. Tas izskaidrojams ar to, ka pasakas atkārtojums ļauj bērnam izdzīvot pasakas saturu dažādos apziņas līmeņos, saprast pasakas sižeta racionālo un iracionālo aspektu slāni pa slānim.

Dzīves neatņemama sastāvdaļa ir ritms. Tas novērojams kosmiskajos procesos, gadalaiku mijā, elpošanas un ķermeņa kustībās, ikdienas darbībās, un ir tikai dabiski, ja arī pasakas bērnībā kļūst par šī rituma neatņemamu sastāvdaļu. Lai palīdzētu bērnam apgūt savas dvēseles valodu, pasaku pusstundu var ieviest kā ikdienas vai ikvakara rituālu mājās un bērnudārzā. Bērnam pirms pasakas klausīšanās ir jāsagatavojas.

Pirms tam jāklausās piemērota mūzika, vecākiem kopā ar bērnu jānodzied kāda dziesma vai jāiededz svecīte. Pētnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka cilvēkiem, kuri bērnībā regulāri klausījušies pasakas, ir daudz vieglāk saprast dažādus simbolus, viņu rīcībā ir bagātāks un izteiksmīgāks vārdu krājums, iztēle ir spilgtāka un tēlaināka, šādiem cilvēkiem kopumā ir vieglāk izteikties, paskaidrot savas domas un redzējumu.

Tā kā otrā septiņgade saistīta ar emocionālām, fizioloģiskām un citām pārmaiņām bērna attīstībā, šim vecumam piemērotas ir brīnumpasakas.

Bērns vēlas būt varonis, kuram ir svarīgi uzkrāt pieredzi par to, kā rīkoties dažādās cerīgās un bezcerīgās dzīves situācijās, kā saglabāt drosmi, ticību un cilvēcību brīžos, kad gribas būt egoistiskam, savtīgam vai gļēvam. Pasaku formulas, daudzveidīgais sižets, problēmsituācijas un to risinājumi piedāvā paaudžu paaudzēs pārbaudītu "ideju banku" klausītājam. Uzkrātā pieredze attiecīgajā dzīves situācijā palīdz atrast risinājumu, kas apliecina bērnībā apgūtās vērtības. Protams, līdzās pasakām var izmantot arī citus literatūras žanrus, tā ir mūsdienu realitāte. Pasaku nozīmi nevajag novērtēt par zemu, jo šajā vecumā tās joprojām ir ārkārtīgi būtisks līdzeklis kultūras vērtību sistēmas apguvei, savas dvēseles spēku iepazīšanai un atklāšanai.

Ar pasakām un to tēliem un simboliem iespējams nodot no paaudzes paaudzē krāto bagāto kultūras pieredzi, parādīt, kā, risinot dažādas situācijas un problēmas, cilvēkā saglabāt cilvēcisko. Lasot bērnam pasakas, varat parādīt tradicionālās kultūras vērtības, lai tad, kad nāksies pastāvēt daudzkultūru pasaulē un saskarties ar citiem, šķietami spožākiem vilinājumiem, būtu bāze, uz kā balstīties un no kā veidot savu redzējumu par notiekošo. Mūsdienu bērniem un jauniešiem, kuriem bieži vien ir niecīga pieredze savas kultūras tradīciju apguvē, slāpes pēc skaidri saprotamām vērtībām bieži liek nekritiski pieņemt svešas kultūras sistēmu, dzīves stilu un filozofiju, kas bieži vien tiek piedāvāta krāšņākā, pievilcīgākā un sistematizētākā veidā.

Nenoliedzami, ar pasaku palīdzību cilvēks top par cilvēku. Būtībā ar pasakas formulu, tēlu un simbolu palīdzību bērnam viņa attīstībai saprotamā valodā ir iespējams pastāstīt par viņa dvēseles potenciāla attīstību. Turklāt pasakās piedāvātie pāri – labā māte un pamāte, vecākie brāļi un trešais tēva dēls, labais ķēniņš un sliktais ķēniņš – ļauj pakāpeniski apgūt universālus arhetipus, par kuriem tik plaši savā laikā runājis psihologs Gustavs Jungs. Kā teikts pasakā: "Dievs radīja cilvēku ne īsti labu, ne ļaunu..." Ikvienā no mums ir ietvertas divas potenciālās izpausmes – būt vai nebūt labam. Tāpēc, pasakas vērtējot šajā aspektā, ir jāsaka, ka tajās bērnam ļoti uzskatāmi tiek parādīta tā cilvēciskās esamības daļa, kas cilvēkā ir patiesi cildena un izkopjama.

Sērdienītes tēls bērnam parāda to, ka cilvēka dvēselei ir raksturīgas tādas īpašības kā altruisms, nesavtība un darba mīlestība, kas jāsargā un jāizplaucē par spīti dažādiem dzīves pārbaudījumiem. Ļaunās pamātes tēls atklāj egocentriska un mantkārīga cilvēka dvēseles potenciālu. Tajā pašā laikā nepārprotami rādot to, ka tādām īpašībām cilvēka dvēselē nav vietas. Pasakā ļaunais vienmēr saņem taisnīgu sodu, tiek iznīcināts. Piemēram, ļaunā pamāte pasakā "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" beigās dejo uguns kurpēs, līdz nokrīt beigta. Tas nozīmē transformāciju. Uguns ir universāls simbols transformācijai.

Tāpat arī pasakā par Eža kažociņu. Kad vecīši vēlas bērniņu, no aizkrāsnes iznāk ezītis. Tas ietver divus simbolus. Aizkrāsne, krāsns ir transformācijas vieta, ar to tiek simbolizēts sievietes klēpis. Ezis simbolizē bērnu embrija stāvoklī, kuram sevi ir vēl jāpierāda, lai kļūtu par cilvēku.

Mūsu laikmetam raksturīga virspusējība, bieži vien neiedziļināšanās būtībā. Ja runājam par pasakām, dzenoties pēc nemitīgiem uzlabojumiem, vienkāršojumiem un sižeta pavērsieniem, ir ļoti svarīgi saudzīgi un ar pietāti uzlūkot pasaku formulas, tēlus un sižetus. Pretējā gadījumā neapzināti kļūsim par vandāļiem un salauzīsim kādu bērna dvēseles attīstībai svarīgu pamatvēstījumu, kas ietērpts brīnumainā, mazliet neparastā pasakas valodā.