Pamatbaušļi vientuļajām mammām: nejaukt citu ģimeni un nemudināt draudzenes patriekt vīrus  (10)

Maldīgs ir priekšstats par sievietēm, kuras audzina bērnus vienas, kā par vīru pamestām, nelaimīgām būtnēm, saka sociālā pedagoģe, pedagoģijas doktorante Vineta Preisa, kura vada atbalsta grupu nepilno ģimeņu māmiņām Rīgas pašvaldības atbalstītajā dienas centrā "Svētās Ģimenes māja".

Turpmāk par to, kā sieviete, kura audzina bērnus šķirti no bērnu tēva, jūtas un kā sabiedrība uztver šīs sievietes.

"Pirmais, ar ko sastopas sieviete pēc atskārsmes, ka turpmāk viņa dzīvos šķirti no bērnu tēva, ir tas, ka iepriekšējais dzīves modelis vairs nepastāv. Modelis, ko veido atmiņas, pieredze, vēlmes, cerības fantāzijas un priekšstati, ir sabrucis. Tieši no iedomu tēliem šķirties ir visgrūtāk. Sievietes bieži nespēj pieņemt, ka realitāte atšķiras no ieaudzinātajiem un pieņemtajiem priekšstatiem par to, ka viss reiz būs skaisti. Viņas cer, ka notiks brīnums un viss būs kā pasakā.

Atskārsme un izpratne par to, ka turpmāk būs citādi, kā sen iepriekš cerēts, nāk pamazām. Šajā posmā cilvēks piedzīvo plašu emociju spektru, izdzīvo visas zaudējuma fāzes – šoku, noliegumu, cerības, dusmas, depresiju, samierināšanos ar realitāti," norāda Vineta. Šīs emocijas tiek izdzīvotas dažādās intensitātēs arī gadījumos, kad šķiršanās notikusi pēc sievietes iniciatīvas un arī tad, ja noticis nelaimes gadījums, un sieviete kļuvusi atraitne.

Skumja tendence, ko novērojusi Vineta, ir uz ārzemēm peļņā aizbraukušie vīrieši. Latvijā palikusī ģimene, saņemot naudas sūtījumus un sazinoties sociālajos tīklos, var ilgi nenojaust, ka patiesībā viņi vairs nekad nebūs kopā kā ģimene. Vīrietis jau ir izveidojis jaunas attiecības svešumā un nevēlas vairs atgriezties. Tikai viņam nav drosmes to atklāt. Varbūt pat sieviete nojauš, kas noticis, tomēr pieņemt to kā realitāti nav viegli. Lai pa kādiem ceļiem, tomēr kādā brīdī sieviete apjauš, ka nekas vairs nebūs kā iepriekš, turpmāk viss būs citādi.

Gadījumos, kad pārtraukt attiecības ierosina sieviete, dažādās skaudrās emocijas jau izdzīvotas pirms šķiršanās. Tomēr jautājums par to, kā dzīvot tālāk, ir aktuāls visām.

Vissmagāk ir sievietēm, kuras partneris pamet citas sievietes dēļ, atstājot vienu ar bērniem. Grūti to paskaidrot bērniem, sevišķi vēl, ja vīrietis aizgājis pie citas sievietes, kurai jau ir bērni.

Sievietēm ir smagi galvenokārt ne tik daudz sevis, cik pamesto bērnu dēļ, jo viņiem ir sajūta, ka tētis citas sievietes bērnus mīl vairāk. Vecāku attiecību līkloči bērniem nav izprotami. Sabiedrībā valdošais stereotips, ka vīrietis aiziet pie skaistākas, jaunākas sievietes, jo paša sieva vairs nespēj viņu valdzināt, arī nav vienmēr patiess. Attiecības izjūk galvenokārt iekšējo motīvu dēļ, un īstie iemesli bieži paliek zināmi vien pašiem bijušajiem partneriem.

"Pēc apjausmas, ka nu jādzīvo tālāk, pašai uzņemoties atbildību par savu ģimeni, ir svarīgi veltīt laiku, lai saprastu, kā dzīvot tālāk. Kas ir svarīgi, kas pieņemami un kas - nē. Ko vēlos paveikt un sasniegt. Ir svarīgi saprast, kādu dzīvi vēlos veidot, kas ir mani resursi un kas pietrūkst. Nav lietderīgi meklēt kādu vainīgo par notikušo. Vainīgo meklēšana neko nedod.

Šķiršanās cēloņi ir daudz pētīti un analizēti sabiedrībā, tomēr katra situācija ir individuāla un bieži daudz dziļāka par šķietami redzamo. Cilvēki pieņem lēmumus visas dzīves garumā un jebkas var ietekmēt jaunas izvēles. Jāsaprot, ka šī ir konkrēta situācija un jāmeklē veids, kā to izdzīvot. Bet tas nav viegli. Jauna dzīves modeļa izveide nenotiek uzreiz, tas reizēm ir garš un līkumots process, bet ļoti, ļoti svarīgs," uzsver Vineta.

"Lai arī kas noticis ar pašas ģimeni, tomēr svarīgi ir saglabāt cieņu pret pilnās ģimenes modeli. Neraugoties uz sabiedrībā notiekošajiem procesiem, kuri šķiet cenšas sagraut tradicionālas pilnas ģimenes modeli, uzskatu, ka viennozīmīgi bērniem vēlamā vide ir tieši tradicionālā, pilnā ģimenē. Tāpēc aicinu sievietes, neraugoties uz pašas rūgto pieredzi, nejaukt svešas ģimenes, tādejādi revanšējoties par pašas sāpēm.

Protams ir teiciens, ka sirdij pavēlēt nevar. Tomēr attieksme, ja man sāpēja, tagad lai sāp citai, noteikti ir degradējoša. Tāpat būtu jāvairās pamudināt citas sievietes šķirties nenozīmīgu sīkumu dēļ. Ģimene kā sabiedrības pamatinstitūcija ir kā karaļvalsts, kas ir kopjama, bet noteikti arī sargājama. Šī ir sava veida garīgā higiēna, ko aicinu ievērot," mudina Vineta.

"Daudzām sievietēm ikdienā būt vienām, bez vīrieša līdzās, ir psiholoģiski smagi. Ir sava veida nepilnvērtības sajūta, ko lielā mērā sekmē arī sabiedrības attieksme. Taču šī nepilnvērtības sajūta nezudīs, ja sieviete uz vientulību mudinās arī citas draudzenes. Tāpēc jācenšas atpazīt sevī arī dažādās patiesās izjūtas (skumjas, skaudību, greizsirdību, prieku, bailes u.c.), kas rodas vienā vai otrā situācijā."

Kad sirds skumjās asiņo un dienām stundu pietrūkst, lai visus darbus apdarītu, protams, sakārtot savu iekšējo pasauli ir ļoti grūti. Sievietēm prioritāte ir bērni. Tāpēc pašas sajūtu analīzei ikdienas steigā laika nepietiek. Grūtajos brīžos var lūgt palīdzību, bet jāatceras, ka atbildība par savu dzīvi jāuzņemas pašai.

Atbildību par savu situāciju nekādā gadījumā nedrīkst novelt uz bērniem, liekot viņiem just vainas apziņu, ka mammai grūti, jo nu vienai jārūpējas arī par viņiem. Kad ikdiena šķiet smaga, Vineta aicina koncentrēties tikai šai vienai dienai, nedomājot par bijušajām un nākamajām. "Katru dienu spēka pietiks vienai dienai, un nākamā dienā atkal tikai vienai dienai". Grupā sievietes atnāk un izrunā savas sāpes un izjūtas, par ko citur pat ieminēties neuzdrīkstas. Izmisums, nogurums, dusmas un apjukums mijas ar vēlmi būt labām mammām, lai bērni saņemtu vislabāko. Te viņas tiek saprastas nevis nosodītas, stāsta Vineta.

Arī sadzīviski būtu jāapzinās savas vajadzības un problēmas, risinot tās adekvāti. Ja ir saimnieciska rakstura vajadzības, tas nozīmē, ka tās atbilstoši jārisina saimnieciski. Nereti sievietes iedomājas, ka salūzušas slēdzenes vai ūdenskrāna dēļ, jāuzsāk kopdzīve ar citu vīrieti. Diemžēl arī finansiālo problēmu risinājums bieži tiek saskatīts jaunās attiecībās.

Tīri cilvēciski ir saprotams, ka var rasties vēlme pēc vīrieša atbalsta, kas palīdzētu ikdienas problēmu risināšanā, tomēr, vīrietis nav profesija. Vīrietis un sieviete – tā, pirmkārt, ir garīga savienība. Savienība, kas balstīta uz saimniecisko vai materiālo vajadzību apmierināšanu, ilgstoši nespēj piepildīt. Un, ko tad ar vīrieti darīs, kad mājā viss būs salabots un pie naudas pierasts?" smejot retoriski vaicā Vineta.

Arī vīriešos ir izplatīts stereotips – ja esmu finansiāli nodrošināts, tad esmu visuvarens, neviena man neatteikts. Mātes ar bērniem uzskata par viegli pieejamām, jo turīgais piedāvājums šķiet neatraidāms. Sievietes, kuras savu miesu pārdod naudas dēļ, bijušas un būs visos laikos. Tiešām daudzas no viņām tādejādi kļūst par vientuļajām mātēm. Bet ne visas vientuļās mātes ir sievietes, kuras gatavas sevi pārdot! To sabiedrībā derētu apzināties vairāk, uzsver Vineta.

"Man prieks, ka aizvien vairāk sieviešu apzinās savu vērtību un spēj atturēties no kārdinājuma iesaistīties attiecībās vienīgi naudas dēļ. Godīgā ceļā iegūta labklājība noteikti ir teicama lieta, taču ne jau tas būtu galvenais, ko piedāvāt. Turīgi kungi bieži ir neizpratnē, kad sievietes tomēr gaida ko vairāk. Sievietes stāsta par ļoti prastiem un vulgāriem piedāvājumiem, kas nereti izskan no turīgiem vīriešiem. Saņemot atteikumu, nākas dzirdēt pat nievājošas frāzes – ko gan tu vēlies, tev taču ir bērni!," tā stāsta Vineta.

Bērni sievietei ir nevis negods, bet gan drīzāk kvalitātes rādītājs, uzskata Vineta. Sievietēm vairāk jālepojas par saviem bērniem. Jālepojas, ka ir pieņēmušas šo Dieva svētību, laidušas pasaulē, nevis bailēs par nākotni izvēlējušās iznīcināt aizsākušos dzīvību.

Sabiedrības attieksme pret sievieti, kura viena audzina bērnu, lēnām mainās, tomēr aizvien vēl ir diezgan negatīva. Pastāv tāds kā bezvārdu nosodījums. Atklāti jau neviens neko nesaka, tomēr dažādas darbības par to liecina. Arī nevienlīdzība darba tirgū joprojām pastāv. Ir gadījumi, kad darba devēji tīši mātēm, kuras vienas audzina bērnus, uzliek veikt papilddarbu, jo zina, ka viņas, baidoties zaudēt darbu, to izdarīs.

Sabiedrībā un arī daudzu profesionāļu vidē nepilna ģimene tiek uzskatīta par potenciālu riska faktoru bērniem. Teorētiski tam varētu arī piekrist. Tomēr pašas praksē un sarunās ar kolēģiem, kuri strādā skolās, aizvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka arī pilna ģimene vairs nav garants labvēlīgai mikrovidei. Daudzās pilnajās ģimenēs ir vērojamas gan atkarības, gan dažāda rakstura vardarbības, kā arī emocionāla pamešanu novārtā, kad ar bērnu mājās neviens nerunā, stāsta Vineta.

Nelabvēlīgas var būt arī paraugģimenes, kuras sabiedrībā aktīvi demonstrē ideālas ģimenes modeli. "Ģimenes tēls ir šo paraugģimenu biļete noteiktam statusam attiecīgā sabiedrībā. Būtībā šo ģimeņu laimīgā kopība pastāv tikai sabiedrībā, tas ir viņu ārējais veidols. Šādi pāri mājās bieži aicina viesus vai paši dodas ļaudīs. Paliekot tikai divatā, šie vecāki nespēj pozitīvi komunicēt un izpaužas šo attiecību patiesā daba. Bērni aug pastāvīgā saspringumā no vecāku izvirzītajām prasībām par paraugbērna tēlu sabiedrībā, kurš lieliski iederas kopējā modelī. Bērni šādās ģimenēs ir nelaimīgi un nereti risinājumu meklē dažādās atkarībās," tā Vineta.

Atbalsta grupā aktuāli ir arī jautājumi par to, kā uzturēt attiecības bērniem ar viņu tēvu. "Bērnam ir divi vecāki, un arī likums nosaka, ka bērnam ir tiesības uz abiem vecākiem, atzīst Vineta, kura, starp citu, arī pati jau aptuveni 10 gadus ir šķīrusies un izaudzinājusi trīs bērnus. Tiesa, viņas bērnu tēvs ir pastāvīgā kontaktā ar bērniem un joprojām aktīvi iesaistās viņu dzīvēs. Ja nav nopietnu faktoru, ka tēvs bērnus kādi apdraud, nav labi liegt viņiem tikties un ierobežot saskarsmi.

Kaut arī emocionāli bieži tas nav viegli, tomēr nevajadzētu otra vecāka tēlu censties noniecināt. Bērni lēnām pieaugs un paši izdarīs savus secinājumus, vai tas otrs vecāks kļūs par autoritāti vai nē, skaidro Vineta. Tomēr praksē bieži vien esot tā, ka tēvi runā vienu, bet dara pavisam ko citu. "Ja tu man bērnu atvedīsi, tad es darīšu. Es jau būtu labs tēvs, bet viņa neved," visai tipiskas tēvu atrunas ieskicē Vineta, norādot, ka tēvam pašam arī ir jāvēlas līdzdarboties.

Sarunās ar sievietēm, izkristalizējusies vēl viena smaga tēma – uzturlīdzekļu nemaksāšana. Bieži vīrieši neizprot, ka uzturlīdzekļi ir nauda bērnam, nevis bērna mātei, tādēļ iespējami izvairās no finansiāla atbalsta sniegšanas. Valsts ir noteikusi minimālo uzturlīdzekļu slieksni, kas abiem vecākiem jāvelta bērnu labklājībai, bet tas var būt arī lielāks.

"Ir nožēlojami, ka joprojām ir tik daudz tiesas prāvu, kur turīgi vīrieši cenšas pierādīt pat savu nabadzību, gatavi maksāt advokātiem, lai tikai nebūtu jāmaksā uzturlīdzekļi paša bērniem." Tomēr, kā atzīmē Vineta, ja uzturlīdzekļu summa redzami pārsniedz valsts noteikto minimumu, vīrietim ir tiesības arī pārliecināties, ka nauda tiek izlietota bērna vajadzībām, ja par to ir pamatotas šaubas. Kaut arī tika publicēti uzturlīdzekļu nemaksātāju vārdi, Vineta uzskata, ka joprojām sabiedrības kopējā attieksme pret šiem uzturlīdzekļu nemaksātājiem ir visai toleranta.

Apzinos, ka ir arī ne mazums tēvu, kuri vieni audzina bērnus un situācijas var būt apgrieztās pozīcijās. Bez tam vēlams būtu arī, ja vīriešiem pēc šķiršanās vispār būtu vairāk iespēju saņemt palīdzību. Iespējams tas mazinātu bieži pastāvošo spriedzi starp bijušajiem partneriem.

Atbalsta grupā sievietes ne vien rod atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, bet galvenokārt vairo pozitīvu attieksmi pašas pret sevi, bērniem un sabiedrību. Grupā veidojas jauni kontakti, notiek pieredzes apmaiņa un iekšējā pašpalīdzības tīkla izveide. Sievietēm ir iespējas arī saņemt bezmaksas palīdzību dažādu praktisku problēmu risināšanā, ko piedāvā labdarības organizācija "Caritas", ar kuru veidojas laba sadarbība.

Atbalsta grupā sievietes smeļas arī spēku psiholoģiski iztaisnot muguru, apzināties savu skaistumu un izredzētību. Būtībā jau pašas grupas pastāvēšana ir sava veida vēstījums sabiedrībai, ka sievietes, kuras audzina bērnus vienas, pelna cieņu pret sevi, taču viņām nepieciešamas arī atbalsts un palīdzība.

"Cilvēks ir radīts kā sociāla būtne, kas sevi apzinās komunikācijā, saskarsmē ar otru. Tādēļ ir tikai normāli, ka ir sievietes, kuras nevēlas būt tikai mātes saviem bērniem. Viņas vēlas normālas attiecības, pilnu ģimeni, kurā var justies mīlētas un cienītas. Grupā tiek respektēta katras sievietes šī brīža izvēle nākotnei," pastāsta Vineta.