'Man ir dēli, bet tik ļoti gribējās meitiņu' – latgalietes Marijas dzīvesstāsts

Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.

- Cik tev ir kopā audžubērnu?

Vai, šobrīd man ir seši audžubērni, bet patiesībā caur manām rokām, manu ģimeni ir izgājuši kādi 20. Seši bērni ir atgriezušies bioloģiskajās ģimenēs, par ko esmu ļoti gandarīta, trīs bērni adoptēti uz ārvalstīm - divi Amerikā, viens Francijā.

- Tava ģimene arī ir kādu adoptējusi?

Nē. Es esmu audžuģimene un man kā audžuģimenei ir cits mērķis.

- Kāds tas ir?

Palīdzēt šiem bērniem vai nu atgriezties bioloģiskajā ģimenē, vai arī atrast ģimeni un veicināt adopciju.

- Kad tev ir gandarījuma sajūta?

Vislielākais gandarījums ir tad, kad bērns atgriežas atpakaļ savā bioloģiskajā ģimenē.

- Mēdz teikt, ka tie ir ļoti, ļoti reti gadījumi.

Zināt, es neteiktu, ka tik ļoti reti. Nezinu, varbūt man paveicies, bet man bērni ir atgriezušies trīs ģimenēs. Tas ir darbs, darbs ar bioloģiskajiem vecākiem. Tas ir smags darbs, bet tas ir tā vērts.

- Tev pašai arī ir bērni?

Mani bērni ir jau lieli. Man ir dēli. Esmu vecmāmiņa, man arī mazbērni ir.

- Par audžubērnu izšķiras tās ģimenes, kuru pašu bērni jau ir pa pusei pieauguši un gribas vēl to bērnu audzināšanas prieku sajust…

Jā, ir jau tā, ka gribas ar to mīlestību dalīties vēl uz priekšu un uz priekšu, bet man tas stāsts iesākās citādāk. Man sākās ar aizbildnību, jo pašai ir dēli un gribējās vienmēr meitiņu. Tad tāda netieša satikšanās bija slimnīcā, un tas droši vien bija tas punkts uz "i", kad es sapratu – jā, es gribu šim bērnam palīdzēt. Tā tas arī notika, tā mēs nodibinājām aizbildnību. Pēc tam sākās audžuģimeņu kustība. Un tad bāriņtiesas priekšsēdētājs atnāca pie manis un saka – "ja tu palīdzi vienam, varbūt tu vairāk vari palīdzēt". Tā mēs, pakāpeniski izvērtējot, ar ģimeni izspriežot, nonācām pie tā, ka mēs varam vairāk palīdzēt. Tā jau 10 gadus turpinās.

- Vai nav kādreiz arī tāda doma – ārprāts, priekš kam tas viss?

Nē. Neesmu sevi pie tādas domas pieķērusi. Nē, tā nav. Patiesībā mēs esam profesionāļi, esam izgājuši apmācību kursu, svarīgi, ka mums ir atbalsta grupas, mums ir speciālisti, kas palīdz jebkurā situācijā – bērnam, ja ir kaut kādas problēmas. Man vismaz tā nav bijis. Es saku, mums ir brīnišķīga komanda. Mums bija iespējas piesaistīt sociālos darbiniekus un psihoterapeitu, un tas bija atkal kaut kas pavisam jauns gan priekš manis, gan arī priekš ģimenēm. Likās savādi, ar ko tad var palīdzēt, bet patiesībā tas būtu pamats, ar ko būtu jāsāk.

- Jāsāk būtu ar…?

Jāsāk būtu ar psihoterapeitu, jo viņš ir tas, kas varētu palīdzēt gan izvērtēt bērnu, gan daudzas problēmas atrisināt un ieskatīties katrā situācijā dziļāk.

- Un var gadīties, ka psihoterapeits teiks, atvainojiet, tev laikam nevajadzētu…?

Pilnīgi noteikti. Ja viņš tā saka, tad tā arī ir. Kļūstot par audžuģimeni, ir ļoti stipri jāizvērtē, jāpārdomā – vai es varēšu. Bieži vien ir tā, ka, izejot tās apmācības, sākoties praktiskajai daļai, daudzi saprot – nē tas nav priekš manis. Tāpēc jau arī bāriņtiesa pēc tam izvērtē un skatās, un pieņem to galējo lēmumu, vai var būt par audžuģimeni vai nē…

- Tev ir liela pieredze. Mēs runājam par skaisto, bet kādiem cilvēkiem tomēr nevajadzētu izšķirties par audžuģimenes statusu?

Ja tu sevī neesi pārliecināts, ja tu šaubies.

- Tev šaubu nebija?

Nē, man tiešām nebija šaubu. Es saku – tad, kad es sāku ar savu aizbildniecību, es biju simtprocentīgi pārliecināta un zināju, ka to varu. Var jau būt, ka tas arī kaut kāds, es nezinu… Dieva plāns man. Es kaut kā zināju uzreiz – jā, es varu. Vienmēr jau man likās, ka es varētu palīdzēt, it sevišķi bērniem.

- Kādi ir riski?

Riski jau ir dažādi, jo bērni ienāk ģimenē ar savu bagāžu. Labi zinām, ka tās ģimenes ir ļoti dažādas. Tajās ir vardarbība, daudz kas cits. Tad, kad sanāk vairāku ģimeņu bērni vienā ģimenē, tas tad ir tas lielākais risks. Tad jāskatās, vai tas bērns ir vardarbībā cietis, vai viņš ir seksuāli izmantots, lūk, te ir tie riski, kad ir tomēr jāizvērtē – vai var likt tādus bērnus vienā ģimenē vai nē…

- Cik tev vienlaicīgi ģimenē ir bijuši audžubērni?

Seši. No trim ģimenēm. Lielākais, kas man bijis, ir trīs bērni no vienas ģimenes. Arī šobrīd viņi ir pie manis. Bet tā – pa vienam, pa diviem…

- Ar ko Latgales situācija šajā aspektā var atšķirties no Rīgas vai vidēji no Latvijas kopumā?

Man liekas, te jāmeklē saknes mūsu senčos. Latgalē vienmēr ir bijušas ļoti lielas ģimenes. Tiešām lielas ģimenes. Es domāju, ka tas senču gars tā arī iet uz priekšu. Ja salīdzinoši Kandavā, piemēram, ir 75 vai 80 audžuģimenes, tad Latgalē uz visu reģionu ir 90. Bet bērnu skaitā, ja mēs salīdzināsim, tad Latgale varētu pārspēt. Latgales ģimenēs bieži ir seši un pat vēl vairāk bērnu. Salīdzinoši – ļoti pilnas ģimenes, ja citos reģionos – viens, divi. Tā kā mēs ar to esam bagāti.

- Ja Latgalē ir bērniem svētītas ģimenes, tad arī šo riska bērnu ir vairāk? Tā var skaitīt?

Nu nē. Es neteiktu, ka tieši Latgalē ir to bērnu vairāk. Man liekas, ka audžuģimenē ienāk no visām Latvijas malām, vienalga, vai tā ir Latgale, vai Vidzeme. Es pieļauju, ka arī no Latgales iet bērni uz Vidzemi, Kurzemi un Zemgali. Tāpat arī no citiem reģioniem nāk uz Latgali. Tā nevar pateikt – vienā mazāk, otrā vairāk.

- Ko tu gūsti no tā visa? Kas pirmais nāk prātā?

Pozitīvu enerģiju. Bērni dod pozitīvu enerģiju. Jo patiesībā šie bērni, lai no kādas ģimenes viņi neienāktu, viņi ir talantīgi, viņi ir brīnišķīgi. Un, ja spēj viņos attīstīt un ieraudzīt šo talantu un palīdzēt, viņi ir vienkārši super.

- Piemēram?

Bērniem ir brīnišķīgi talanti. Viņi var muzicēt, viņi zīmē, viņi piedalās, viņi ir ļoti aktīvi. Manis pašas ģimenē – meitenes… Es nezinu, vieglāk nosaukt to, kur viņas nav. Praktiski bērni ir visur. Viņi ir atraktīvi, spēlē teātri, piedalās gaidās, piedalās skolas aktivitātēs, dzied folkloras kopā un dejo tautas deju ansambļos. Es nezinu, man visi bērni ir aktīvi. Es uzskatu – ja bērns ir pareizi ievirzīts, ja viņam ir pulciņi un nodarbības, tad viņam arī tām blēņām atliek mazāk laika.

- Kas ir pirmais burtiņš alfabētā – iedrošināties kļūt par audžuģimeni? Ar ko būtu jāsāk?

Ar sevis izvērtēšanu. Jāpārdomā. Es saku, man bija vienmēr tā, ka es jutu, ka varu. Man bija tāda vēlme palīdzēt. Katram ir jāieskatās mazliet sevī. Ja viņš pieķēris sevi pie domas, ka es arī varbūt varu, ir vērts padomāt. Ir vērts pamēģināt. Ja nepamēģināsi, nekad neuzzināsi.

Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāka publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās, sākot no 9. janvāra, pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunājas Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.