Pļāpīgais ķermenis – žesti un kustības, kas par cilvēku pasaka visu  (1)

Kā skaidro grāmatas What Every Body is Saying autors un atvaļināts izlūkdienesta aģents Džo Navaro (Joe Navarro), kurš savā karjerā pētījis un pastiprinātu uzmanību veltījis ķermeņa valodai un tās izmaiņām mijiedarbībā ar apkārtējiem, cilvēka ķermenis, mums to pat neapzinoties, spēj acumirklī pielāgoties ikvienai situācijai.

Tiesa, vienlaikus tas arī nodod mūsu slēptākās domas, vēlmes, nolūkus un noskaņojumu pat tad, ja nevēlamies to atklāt apkārtējiem. Tātad atliek vien uzzināt, kādas pozas un žesti cilvēkiem ir raksturīgi noteiktās situācijās, lai vēlāk tos itin viegli iztulkotu!

Ja uzturies vienā telpā un/vai sarunājies ar cilvēku, kurš tev patiešām simpatizē, pret viņu būs pavērsts tavs vēders un pleci, kā arī pēdas. Starp citu, nereti līdzcilvēkos gan klausāmies ar viltotu interesi, vien ievērojot pieklājības normas, taču arī to, vai sarunas biedram esam patiesi saistoši, varam noteikt, aplūkojot jau minēto pēdu novietojumu.

Ja mūsu stāstījums cilvēku no tiesas interesēs, pret mums būs pavērsts gan viņa torss, gan pēdas, taču, ja sarunas biedra domas konkrētajā brīdī klaiņos kur citur, arī viņa purngali raudzīsies gluži pretējā virzienā. Visbiežāk – uz telpas izeju vai personu, kura konkrētajā brīdī šķiet interesantāka.

Arī šajā situācijā tevi atkal nodos tavas pēdas. Ķermeņa valodas speciālisti tās ne velti dēvē par auguma godīgāko daļu, jo, vien pamanot kādu, kurš mums nepatīk, mūsu pēdas acumirklī vērsīsies no konkrētās personas projām. Šo žestu var saistīt ar bēgšanas instinktu, ko jau senlaikos izjuta mūsu senči. Tiesa mūsdienās esam iemācījušies to sevī apspiest, varonīgi komunicējot pat ar tiem cilvēkiem, kuri mums uzdzen teju zosādu.

Jāpiebilst, ka, kontaktējoties ar sev nesimpātiskiem cilvēkiem, neapzināti cenšamies ieturēt arī distanci no konkrētās personas, sarunas gaitā pakāpeniski kāpjoties arvien tālāk atpakaļ. Tātad, ja sarunājoties pamani, ka šādi rīkojas tavs sarunas biedrs, ir skaidrs, ka komunikāciju turpināt nav vērts. Diemžēl.

Šajā situācijā tevi nodos tavas rokas. Ja ekspresīvos un intensīvos roku žestus, tām tiekot mētātām, berzētām, lauzītām un vēcinātām ap sevi, papildina arī ātra runa, apkārtējie ātri vien nopratīs, ka izjūti nepacietību. Tāpēc, pat tad, ja, piemēram, darba sapulcē nespēj vien sagaidīt mirkli, kad nogurdinošā spriedelēšana beigsies, apzināti savaldi savu ķermeni.

Savukārt, vērojot runājam līdzcilvēkus, viņu aktīvo žestikulēšanu vari tulkot vai nu kā patiesu aizrautību par tematu, kas tiek apspriests, vai neviltotu garlaikošanos, domās esot jau tālu prom no konkrētās situācijas.

Jebkurā gadījumā – uzmanības pievēršana šim žestam ļaus visai viegli izlemt, kā rīkoties tālāk katrā no situācijām.

Konstants stress, šķiet, ir mūsdienu cilvēka ikdienas sastāvdaļa, neraugoties uz faktu, ka par tā klātbūtnes negatīvo ietekmi tiek runāts atkal un atkal. Taču, gribam to vai nē, spriedze mūsu ikdienā valda nemitīgi, kas, savukārt, laika gaitā rosina tik nepatīkamo sajūtu, ka mums visa kā gluži vienkārši ir par daudz. Nebeidzamā pienākumu un atbildības nasta mūs nospiež, kas atainojas arī ķermeņa valodā.

Jūtot pastāvīgu stresu, kā arī nomāktību, sašļuks pleci un mugura sakumps, arī gaitai kļūstot it kā šļūcošai un vecišķai. Protams, to ierosināt var arī nelāgi sēdēšanas ieradumi, deformējoties mūsu stājai, taču bieži vien pie sakumpušās muguras patiesi ir vainojams stress un pārslodze, kas postoši ietekmē arī mūsu emocionālo stāvokli un veselību.

Jūtot līdzjūtību un empātiju, mēs neapzināti pieskarsimies savai sirdij, gluži burtiskā nozīmē konkrēto vietu aiztiekot ar plaukstu. Izjūtot patiesu līdzpārdzīvojumu, cilvēks, piemēram, sarunas gaitā to vairākas reizes apliecinās ar atbilstošiem žestiem. Tiks aizskarts sirds apvidus, plaukstas būs pavērstas augšup, bet piere – savilkta.

Savukārt gadījumā, ja, kādam uzticot savas bēdas un raizes, dzirdēsim vien vārdisku līdzjūtības apliecinājumu, kam nesekos minētās kustības, cilvēka ķermeņa pozai pat nemainoties, visticamāk, šo sarunas biedru mūsu skumjas aizkustinājušas nebūs, un arī paustā līdzjūtība nenāks no sirds, bet tiks izteikta vien pienākuma apziņas dēļ.