Dziednieks Aldis Ķeviņš: pavasaris ir attīrīšanās laiks  (1)

Kas no jūsu kā dziednieka un ekstrasensa viedokļa raksturīgs martam?

Pavasarī biežāk uzliesmo laulāto nesaskaņas, jo strīdīgi pāri, sākoties pavasarim, beidzot ir nobrieduši kaut ko mainīt. Jebkuras krasas izmaiņas, sevišķi mīlas jomā, atstarojas uz sirdi, kura atbild par mīlestību. Un tātad pavasarī, sulu mēnesī, var saasināties "mīlas muskuļa" kaites.

Pavasaris ir arī iemīlējušos pāru laiks, runču un citu zvēru mīlēšanās laiks. Manā praksē ir bijis gadījums, kad infarkta slimnieks tā samīlējās jaunā meitenē, ka otrā dienā pēc smagas infarkta lēkmes skrēja Turaidas stāvajā kalnā pakaļ iepriekšējā naktī iegūtajai jaunajai mīlestībai, kura viņam bija pasniegusi trīskāršas rozā brilles. Viņam jau otrajā dienā bija izgaisis augstais asinsspiediens. Savā vecajā ķermenī viņš bija saņēmis atdzīvinošo jaunības mīlas trieciendevu.

Tā ka – visas pavasara sirdskaites ir pupu mizas cilvēkam, kas ir piepildīts ar jauno pavasara atmodu, ar jaunas dzīves sākumu.

Kā jūsu praksē iezīmējas Saules un Mēness aptumsumu laiks? Vai tiesa, ka novērojami slimību saasinājumi?

Ja cilvēks ir aizmirsis par tādu aptumsumu, tad nekādiem laika apstākļiem nav ne mazākās nozīmes. Nu varbūt vakar vai šodien bija lauzošākas sajūtas, varbūt vājums lielāks. To visu var norakstīt arī uz pārpūlēšanos, neizgulēšanos. Kāda problēma?

Ja slikti jūties, tad ierobežo jeb pārtrauc ēšanu. Atslodzes dienas laikā var dzert uzkarsētu, nesaldinātu ūdeni, bet bez pārspīlējuma.

Ja ir brīvs laiks, tad jāatliek visi darbi un vienkārši jāizguļas. Ļaujot ķermenim atpūsties no ikdienas slodzes, atjaunojas dzīvības spēki. Nav obligāti jāķeras pie zālēm. Atbrīvojies no kreņķiem, no pārliekās, nevienam nevajadzīgās domāšanas, ieej patīkamā vannā, radi sev svētku dienu bez piespiedu ēšanas un dzeršanas, izgulies, aizmirsti telefonu un internetu – un viss būs vislabākajā kārtībā.

Ja ir slikta dūša, spiež pakrūtē, sāp galva, smeldz kauli, locītavas, vai sirds joņo – izdzer krūzīti istabas temperatūras ūdens, tualetē saliecies leņķī virs poda un, ar pirkstu kairinot rīkli, izsauc mākslīgo vemšanu. Pēc tam var uzdzert vieglu dzeramās sodas ūdeni, lai iekšas strādātu (dzeramā soda neārstē, bet neitralizē skābi, kura, iespējams, radījusi nepatīkamās sajūtas no saldumiem, kartupeļu, gaļas, baltmaizes, bulciņu, pākšaugu vai citiem smagiem ēdieniem jeb produktiem, kurus ķermenis ir atteicies pārstrādāt).

Ja joprojām ir slikta dūša – uztaisi sev klizmu ar parastu, remdenu ūdeni bez jebkādām piedevām vai kā citādi izraisi zarnu iztīrīšanos. Ja zarnu krokās, kuras gandrīz nekad neiztīrās, ir sakrājušās dažādas indīgas atkritumvielas, tad viss ķermenis kļūst slims, un dzīvot kļūst smagi caur mūžīgo neapmierinātību, sarūgtinājumu. Šādi cilvēki ātrāk uzvelkas, ir dusmīgi, stresaini vada auto, strīdas par sīkumiem ģimenē, un nekas viņiem nav "pietiekami" labi, jo visi ir vainīgi. Ja šādas pazīmes gadās, tad ieteicams kādas dienas padzert ļoti vieglu vērmeļu tēju, jeb 7 pilienus vērmeļu tinktūras uz 200 g istabas temperatūras ūdens – un izdzert pa malkam visas dienas laikā. Vērmeles ir ideālas atindētājas!

Kā mēs paši sev vislabāk varam palīdzēt pavasarī?

Pavasaris ir attīrīšanās laiks, un tāpēc mums katram ir ieteicams izvērtēt savu dzīvi un atbrīvoties no uzkrātajiem enerģētiskajiem sablīvējumiem un sārņiem, kuri, savukārt, ietekmē fizisko matēriju.

Es iztēlojos, ka esmu miris un no Tās pasaules skatos uz savu Zemes dzīvi, kā esmu dzīvojis, kuriem esmu darījis pāri, no kuriem pats esmu cietis, kā esmu izlietojis sev dāvināto Zemes dzīves laiku, jo laiks ir dārgs. Vispirms es apzinos to vai citu notikumu. Tad man jābūt citai atziņai, jo beigu beigās pašreiz es esmu ārpusē savai dzīvei. Arī nelietim var pateikties, jo tieši grūtības veicina gara attīstību, un gan jau arī viņš ir kaut ko labu izdarījis.

Varbūt es esmu nācis pie citas atziņas. Visam aiz manis ir jāpaliek līdzsvarā. Ja esmu pareizi trāpījis un novērtējis pagājušo situāciju un tagadējo atziņu ar izlīdzināšanās attieksmi, tad ķermenis reaģēs ar žāvāšanos, nopūšanos, izstaipīšanos, asarām, jeb citām reakcijām.

Kas mums būtu jāņem vērā ikdienā – ne tikai pavasarī?

Es vienmēr sev un saviem klientiem saku: "Bez Dieva ziņas matiņš nenokrīt." Mēs saņemam to, ko esam sarunājuši ar tiem, ar kuriem it kā "nejauši" satiekamies uz Zemes. Jo pirms atnākšanas Zemes dzīvē mēs nolemjam, kurš kuram darīs pāri, kurš būs cietējs, kurš caur ciešanām saņems izaugsmi, bet kurš cauri kritīs šajā Zemes iemiesojumā. Pie dzimšanas atmiņa tiek noņemta, un tā nu mēs kuļamies vai lidojam. Slimības nav paredzētas. Tās mēs nopelnām paši ar savu negatīvo darbību.

Otrās klīniskās nāves laikā kāda stingra vīrieša balss aiz manas muguras no augstuma man prasīja: "Ko tu esi izdarījis ar laiku, kas tev tika dāvināts priekš sevis?" Es klusēju, jo man nebija atbildes. Visus apzinīgos gadus es biju kalpojis citiem cilvēkiem, strādājis valstij, palīdzējis, bet par sevi es nebiju domājis. Un tad uz melna debesu fona, jo īstais Kosmoss ir melns, kāds lieliem, aveņsārtiem burtiem vecajā drukā rakstīja šādus vārdus: "Vienīgais zemes cilvēka uzdevums ir: būt priecīgam, laimīgam, apmierinātam, pateicīgam par to, ka esi šodien."

Tad jau iznāk, ka uz veselību nemaz tik ļoti nav jākoncentrējas?

Vecāki nes ļoti lielu atbildību par saviem bērniem, kurus viņi ir izvēlējušies Tajā pasaulē. Ja bērns slimo, tad vecākiem ir noteikti jāpārskata savas attiecības un obligāti jāuzlabo sava attieksme vienam pret otru, jo bērni atstaro vecāku problēmas. Tādu slimību nemaz nav. Tagad saka – gripa. Ir ārkārtīgas bailes, ka tik nenotiktu, un tāpēc notiek. Pavasaris, rudens, atkušņi nes līdzi krasas pārmaiņas. Cilvēks ir pieradis mierīgi dzīvot, bet tad pēkšņi – atkusnis, un ķermenim atkal ir jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem. Ir tādi cilvēki, kuriem jebkuras pārmaiņas atnes galvassāpes. Ko nu tagad darīs? Kā būs? Ko vilks kājās, mugurā?

Tādi mēs esam...

Jā, zem nosaukuma "cilvēks" mitinās interesants indivīds. Un tad vēl zāles. Pastāv tāds jēdziens kā izdevīgums. Ir biznesa, attiecību, sadzīves, peļņas un citi izdevīgumi. Tā nu ir iekārtots, ka šai pasaulē roka roku mazgā, un abas kļūst baltas.

Jūs pašlaik rakstāt grāmatu. Kā šī doma radās?

Kaut kādi "labvēļi" bija man uzsūtījuši attiecīgu grupējumu. Tas notika pirms pāris gadiem, tumšā naktī, braucot no Ērgļiem uz Rīgu, man blakus sēdēja ceļabiedre. Braucu pie galdnieka, jo man bija interesants projekts biškopībā. Labi, ka mašīnai biju uzlicis ziemas riepas ar radzēm! Sākās vajāšana pa līkumotajiem ceļiem. Mašīnas mainījās. Atpakaļ uz Rīgu iznāca braukt jau krietnā tumsiņā. No debesīm brīžiem nāca īsta ķēpa. Te lietus, te sniegs. Līkumots, nepazīstams ceļš. Kad sapratu, ka esmu uz grauda, meitenei teicu, lai kāpj ārā un iet pa pļavu un krūmiem uz Rīgu. Viņa atteicās. Tad es aizslēdzu durvis un pateicu, lai viņa noņem drošības siksnu, arī es noņēmu. Meitene prasīja – kāpēc?? Es pateicu, ka, ja būs frontālais trieciens, tad varbūt viņa paliks dzīva, jo izlidos ārā pa priekšējo stiklu. Bet tas būs tikai "varbūt". Pateicu, ka, ja viņa paliek, tad ir aizliegts kliegt, ķerties pie stūres, vai man elkoņos. "Ja gribi palikt, tad klusē un turies pie durvju kliņķa!"

Sevi atdevu Dievam. Kas cits mani varēja glābt?... Citu mašīnu uz ceļa nebija. Kādu policiju vēl saukt, ja uz spēles ir liktas dzīvības un visu izšķir Dieva žēlastība un manas vecās mašīnas izturība kopā ar manu paļaušanos. Kādas tur lūgšanas? Tu vienkārši UZTICIES. Kangaru mežā gaidīja vēl viena mašīna. Bija jābrauc ne tikai ātri, bet arī uzmanīgi, jo no Rīgas puses laiku pa laikam aiz asajiem ceļa līkumiem izbrauca kāda lielā fūre. Gāze, bremze, gāze, bremze... Pēdējais asais līkums pa kreisi – Ropažu pagrieziens – bija visbīstamākais. Aiz līkuma, starmešu gaismā parādījās pēdējā vajātāju mašīna, ar atvērtiem sānu stikliem sagriezta šķērsām ceļam, lai piespiestu mani beidzot apstāties. Apaļas veču sejas. Ja no Rīgas būtu tai momentā nākusi kāda cita automašīna, tad es biju stingri nolēmis vajātāju auto taranēt. Es pats būtu beigts, bet arī viņi būtu beigti. Pretim neviena mašīna nebrauca, un es gar grāvja kanti pa kreiso pusi viņus apbraucu. Tad, kad biju jau lielā gabalā, meitene teica, ka tālumā trīs mašīnas nobrauc no ceļa pa labi, pie paša meža un izdzēš uguņus.

Tad, kad mierīgi biju iebraucis Rīgā, lai izlaistu pārbiedēto ceļabiedreni, mani pie viņas mājas pārņēma absolūts nespēks un sāka trīcēt viss ķermenis.

Otrā rītā, 04:24, es sāku rakstīt mācību dzeju. Rakstīju nepārtraukti četras stundas. Šajā laikā tapa 60 mācību, jo zem katras es rakstīju, kas katram ir jāpaņem no šā materiāla, kas jāiemācās. Tad mazliet atpūtos un turpināju. Nu jau esmu izdevis vienu rakstu krājumu "DIV-DABIS NR.1". Pašlaik man jau ir ap 250 darbu. Esmu sācis rakstīt arī pamācošus stāstus un veidoju vienlaikus divus krājumus.

Ar ko vēl ikdienā nodarbojaties?

Kādreiz jau piezogas savs slinkumiņš, bet tad es parasti atrodu, ar ko varu nodarboties. Turklāt es arī darbojos ar klientiem plašajā pasaulē un protams, arī Latvijā – pa telefonu, skaipu. Man ir sava firma "Eko forte".

Mācos valodas, jo kādu laiku liktenim labpatika ar mani parotaļāties Vācijā, kur arī dzīvoju. Laiku pa laikam esmu Latvijā. Arī tagad esmu šeit, jo tik dabisku produktu, tik brīnišķīgas maizītes, tik fantastiska saldējuma tur nav. Te ir tik tīrs gaiss! Lai novērtētu Latvijas labumus, rūcējiem un vaidētājiem ir uz kādu laiciņu jāatstāj Latvija.

Ko jūs novēlētu saviem laikabiedriem?

Novēlu visiem Orākuls.lv lasītājiem katru dienu saņemt kā pirmo un pēdējo dienu virs Zemes kā savu dzimšanas dienu. Darboties ar sevi. No rītiem, ejot uz darbu, pasveicināt līdzcilvēkus, pasmaidīt ar sirdi. Pateikties par katru tikšanos un arī par šķiršanos. Justies sirdī priecīgam, laimīgam, apmierinātam un pateicīgam, ka mums ir dāvināta šī brīnišķīgā iespēja DZĪVOT. Mūsu rokās un apziņā ir dāvāta spēja novērst naidu un sagrāvi gan ģimenēs, gan valstī, gan uz planētas. Panākumus!