Mēs novecojam. Mēs daudz piedzīvojam. Ir sāpīgi un priecīgi notikumi mūsu dzīvē: satikšanās, šķiršanās, pirmā mīlestība, pirmā šķiršanās, laulības, dzemdības, arī zaudējumi. Katrs no šiem notikumiem atstāj nospiedumu dvēselē un arī ķermenī. Tās ir prieka rieviņas pie acīm, kas veidojušās visu priecīgo notikumu rezultātā. Tās ir ķeizargriezienu rētas uz vēdera, kas ir liecinieces ļoti svarīgiem dzīves notikumiem. Tie ir nosirmojoši mati, tās ir izstieptas krūtis pēc bērniņu barošanas un vēl, un vēl...
Mūsu notikumi un dzīvesstāsts katrai ir savs. Tas atstāj pēdas un padara mūs par atšķirīgām un īpašām. Arī man ir savējais. Es to nemainītu. Tas mani ir veidojis un atšķir no citiem.
Katra no mums dzīves laikā veic kādus lielus un mazus uzdevumus, pārvar grūtības. Katrā vecumā tie ir citādi un ar gadiem mainās.
18 gados sieviete grib iepatikties un būt pirmā – viņa ir centrēta uz sevi. Sievietei ir svarīgs uzdevums un vajadzība konkurēt, atrast vislabāko vīrieti, izveidot attiecības, radīt pēcnācējus. Daba parūpējas par to, lai viņa varētu šo uzdevumu veikt. Sievietei aug krūtis, sākas mēnešreizes, hormonālā darbība sagatavo viņu grūtniecībai. Viņas uzdevums ir pievilināt labāko vīrieti, un tad to paturēt sev.
Arī 25 un 40 gados sieviete gribētu būt pirmā un vienīgā visiem sastaptajiem vīriešiem (pēc Viestura Rudzīša domām, "dzemde" ir visuvarena), tomēr parasti akcents no sevis šajā laikā mainās uz bērniem.
Vairs nav tik nozīmīgi pašai izcīnīt pirmo vietu peldēšanā (arī spēki vairs nav tie, kas 18 gados), kā atbalstīt bērna mazās un lielās uzvaras. Sieviete vairs nav tik centrēta uz sevis demonstrēšanu, kā uz došanu saviem bērniem (ar atsevišķiem izņēmumiem). Akcents ir uz bērniem, bet ķermenī notiek izmaiņas. Savas izmaiņas atstāj grūtniecība, dzemdības, negulētas naktis.
Kad bērni izaug, sievietei ir laiks atgriezties nedaudz pie sevis, taču tuvākā vai tālākā uzmanības lokā joprojām atrodas viņas bērni un mazbērni, kuri reizēm arī daudz ņem. Ņem mīlestību no sievietes – vecmāmiņas. Uzmanību, laiku, atdevi un rūpes.
Un vecmāmiņa noveco. Viņas rokas ir sastrādātas un sejā daudz sīku krunciņu. Tauku kukulīši, "mīlas rokturīši", balti sirma galviņa, mierīga balss, kas pasaku padara izteiksmīgāku, kā mammas lasīto.
Tas ir ideālā variantā. Bet iedomājieties, ka jūs aizejat pie savas vecmāmiņas uzēst pankūkas, bet virtuvē sēž kaut kas starp Parisu Hiltoni un to onkuli, kurš no rītiem pie gružu kastes ar uzblīdušu seju meklē ēdienu. Viņai ir nostiepta piere, lūpās botokss, bet vaigos – pašas dibena tauki. Viņu var pazīt ar grūtībām. Nevar arī īsti saprast, kāds ir viņas noskaņojums, jo pēc sejas to pateikt nevar. Vienīgi tad, ja viņa smaida ar zobiem un izteikti. Pārējā laikā viņas seja ir nemainīga – bez krunciņām, bez noskaņas.
Prātā tikai viena doma: "Atdodiet manu vecmāmiņu". Es nerunāju par gadījumiem, kad ir iedzimtas kroplības vai atsevišķi gadījumi, kas prasa ķirurģisku iejaukšanos, bet par masveida tendenci sievietēm koriģēt seju, krūtis, augumu un pretošanos dabiskajam vecumam.
Bet ko darīt? Mēs gribam būt skaistas. Un mēs tādas esam, ja pašas to redzam. Mēs varam apskatīties apkārt. Ieskatīties sievietēs, kuras ir mums blakus. Ko mēs mīlam savās māsās, mammās, meitās un draudzenēs? Vai tās ir tvirtas krūtis un deguns ar "pareizo" izliekumu? Vai tas ir kas daudz dziļāks?
Es nāku no savas mammas. Es gribu līdzināties viņai. Manas dzimtas sievietes ar vecumu izmainās. Mums ir kas kopīgs. Tas redzams skatienā. Krunciņu paliek vairāk, bet skatiens paliek nopietnāks. Arī tavā dzimtā ir savas iezīmes. Tās ir spēka iezīmes.
Mana vecmāmiņa, kad vēl bija šai saulē, stāstīja, ka viņa vienmēr jutusies neērti un ievilkusi vēderu, kad mans vectētiņš viņu apķēris. Cik muļķīgi. Cik mīļi. Es arī gribu, lai man ir, ko ievilkt. Es saņemu savas dzimtas mantojumu ar visām sievišķajām iezīmēm no savas mātes un vecmāmiņas. Es arī nedaudz atceros savu vecvecmāmiņu. Tik sirmbalti mati ir visām mūsu dzimtas sievietēm. Un tāds sīkstums kaulos. Man tuvojas vecums, un manī ienāk arī sīkstums.
Laimīga tā sieviete, kas spēj pieņemt katru vecumu un gūt baudījumu no tām priekšrocībām, ko dzīve dod. Tas nenozīmē, ka pēc 30 gadiem sievietei nav par sevi jārūpējas. Masāžas, peldes, veselīgs uzturs, sports, psihoterapija u.c. ir skaistumkopšana, ar kuru sieviete var nodarboties.
Ir svētku laiks. Es katrai sievietei novēlu mīlošu vīru un ģimeni, kas mīl tevi īstu, nevis sakomplektētu atbilstoši modei.
Bet būtībā jau viss sākas no sevis. Mīlēt sevi, ar mīlestību raudzīties spogulī, ar patiku aprūpēt savu ķermeni, kurš noveco!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
