Piecu bērns tēvs no Smiltenes: lielais solis ir apņemšanās izaudzināt svešu bērnu

Turpinām publicēt stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.

- Ļauj minēt – tavi pieci ir vecāki par audžubērniem?

Nē. Daži tikai vecāki. Trīs ir vecāki par audžubērniem un mazākais iet sagatavošanas grupiņā, un meita iet trešajā klasē. Audžupuikas – viens septītajā, viens astotajā klasē.

- Audžupuikas ir no vienas ģimenes vai dažādām?

Puikas ir no vienas ģimenes, un viņi mūsu ģimenē ienāca pilnīgi ne pēc mūsu gribas, jo pašiem tā kā pietiek bērnu… Nu, acīmredzot, tā bija Dieva griba. Mēs esam kristīga ģimene, un no pašvaldības puses tika mērķtiecīgi piedāvāts iziet audžuģimeņu kursus. Tas bija divu gadu garumā. Sākumā šie audžuģimeņu kursi bija Rīgā, pēc tam Cēsīs.

- Varējāt arī atteikties.

Mēs arī sākumā atteicāmies, jo braukāt uz Rīgu tomēr ir tālu un dārgi, bet tas atkal atkārtojās, pašvaldības darbiniece atnāca vēlreiz – nu kursi esot Valmierā, vai mēs nevēloties iziet šo apmācību. Tad mēs ar sievu beidzot piekritām. Nepagāja ilgs laiks, kad mums piedāvāja divas meitenītes, vai negribam ņemt audžuģimenē. Sākumā mēs gribējām tikai vienu bērnu.

- Tā kā bail bija mazliet?

Jā, par nezināmo vienmēr ir tādas šaubas un bailes. Un tad šīs meitenes paņēma kāda cita ģimene. Domājām, nu kādu brīdi būs miers, tomēr pavisam neilgi pēc tam piedāvāja šos puikas. Viņi ienāca ģimenē pirms četriem gadiem. Tā sākās. Aizbraucām uz bērnu namu…

- To pašu pirmo momentu – tev bija bail un puikām arī?

Nu, šķita, ka puikām nebija tik ļoti bail, kā mums (smejas). Tas tāds, man šķiet, liels solis ir – audzināt svešus bērnus. Tomēr savi ir savi.

- Kur slēpjas tā soļa lielums?

Lielais solis ir apņemšanās izaudzināt svešu bērnu.

- Vai tavā apziņā jēdziens "svešs" – tagad arī vēl pastāv vai tomēr ir zudis?

Tas pazūd ātri vien. Jo tad, kad tie puikas ienāca mūsu ģimenē, viņi jau pēc dažām dienām mūs sāka saukt par tēti un mammu.

- Cik viņi bija veci, kad ienāca?

Mācījās trešā un ceturtā klasītē. Attiecīgi – 9 un 10 gadu.

- Viņi jau saprata, ka jūs neesat tie īstie vecāki?

Jā, jā. Protams, saprata. Bet, acīmredzot, ka, dzīvojot pie mums, mūsu bērni sauca mūs par tēti un mammu, un viņi ātri vien pieņēma, ka mēs esam tie viņu vecāki.

- Kas, tavuprāt, būtu neatliekamākie darbi, tie galvenie uzstādījumi kontaktā ar viņiem, lai drīz vien tu dzirdētu to patīkamo tēta vārdu?

Es domāju, ka galvenais ir neizlikties, kaut ko uzspēlēt.

- Tā kā netēlot to saldo "vai, mazie bērniņi…"?

Kā mēs savus bērnus audzinām, tā arī viņus, un es domāju, ka tas ir pats galvenais – lai viss norit dabiski, un sākumā, ienākot ģimenē, nebūtu nekādas uzspēlēšanas, tēlošana, lutināšana. Mēs to tā nepiekopjam.

- Nebaidījies, ka būs baigās palaidnības?

Nē. Es jau sākumā teicu, ka tas tā kā nebija mūsu plānā, tas bija drīzāk Dieva plāns, un mēs to tā arī pieņemam.

- Vai, gatavojoties šai misijai, tava ģimene saņēma no citiem cilvēkiem tādus kā brīdinājumus – apdomājiet, ko darāt, tur var būt visādi zaglēni un sazin kādi?

Bija, protams, ka bija. Un pat dažādas liecības par to, kādi tikai nav no tiem bērnu namiem, tiem jau pilna bagāža ar palaidnībām, ar saviem raksturiem. Bet domāju, ka mēs nenobijāmies, un mums arī ir tie paši labākie bērni (smejas).

- Labākie no visiem iespējamiem! Tagad viņi pie jums ir četrus gadus. Izskatās, ka lietas iet labi uz priekšu. Kāds ir tālākais plāns?

Tālākais plāns ir atgriezt viņus bioloģiskajā ģimenē. Tas ir audžuģimeņu pamata mērķis – audzināt tikmēr, kamēr atgriežas savā ģimenē. Mums ir zināmi puiku īstie vecāki. Tēvs ir tas, ar ko viņi kontaktējas, sazvanās. Cerams, ka viņi atgriezīsies pie sava tēva.

Es domāju, ka katram cilvēkam vistuvākās ir savas izcelsmes saknes, pie kurām viņam gribas atgriezties.

- Puikas tagad tādā tīņu vecumā. Nav bijuši kādi savstarpēji asumi?

Ir bijuši, bet tas ir pārejoši. Puikas apmaiņas programmā bija aizbraukuši uz Ameriku. Atgriezās priecīgi un tādi nosvērtāki, pieaugušāki. Likās, ka arī šis ceļojums viņus uz kaut ko ir vadījis un mācījis.

- Esat runājuši ar puikām, ka viņi varētu atgriezties pie sava īstā tēva?

Jā, jā. Mēs to neslēpjam. Viņi arī katru nedēļu ar tēvu sazvanās. Tēvs netiek pie viņiem, bet viņi braukuši ciemos pie tēva uz ieslodzījuma vietu.

- Kas ar mammu noticis, ja drīkst vaicāt?

Par mammu puikas paši nerunā, un mēs arī daudz netincinām par to. Tur kaut kādas alkohola problēmas ir bijušas. Viņi nerunā par to. Viņiem vecvecāki ir dzīvi, vasarās kādu nedēļu viņi aizbrauc ciemos pie vecvecākiem uz Jūrmalu.

- Tev ir iepaticies. Es vedinu uz to, vai varētu būt vēl iedrošināšanās pieņemt audžubērniņus?

Noteikti. Mūsu jaunākā meita arī grib māsiņu, un mēs noteikti neteiktu nē, ja tāds piedāvājums būtu. Piedāvājumi ir bijuši, acīmredzot, vēl nav īstais. Ja tas ir Dieva plāns, tad tas atnāk pats no sevis, mums pat nav nekas jādara.

- Kas ir lielākais ieguvums?

Lielākais ieguvums ir tas, ka šie bērni - viņi audzina mūs, nevis mēs viņus. Visā pazemībā. Mūsu raksturus maina.

Fotogrāfijā - Jānis Gulbis ar mazmeitiņu Kristiānu.

Jau vēstīts, ka šā gada janvārī nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" aizsāka publikāciju sēriju "Iedrošinies palīdzēt", kurā audžuģimenes no visas Latvijas stāstīs par savu pieredzi, uzņemot pie sevis vecāku novārtā pamestus bērnus. Stāstus varēs klausīties "Latvijas Radio 2", bet lasīt - portālā Cālis.lv.

Audžuģimeņu pieredzes stāsti medijos ir lielāka projekta daļa, kuru realizē nodibinājums "Sociālo pakalpojumu aģentūra" kopā ar Šveices fondu "OAK". Projekta nosaukums "Drošu vidi Latvijas bērniem" un galvenais uzdevums - operatīvi un adekvāti nodrošināt ģimenes vidi Latvijas bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Projekta institucionālais pamats balstās Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2014. - 2020. gadam un Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās.

Paralēli publikāciju sērijai tiek realizētas arī audžuģimeņu un bērnu aprūpes speciālistu apmācības, tematiskas grupu nodarbības pusaudžiem, mentora pakalpojumi, pētījums par audžuģimeņu kapacitāti.

Latvijas audžuģimeņu pieredzes stāsti dzirdami "Latvijas Radio 2" - sestdienās, sākot no 9. janvāra, pulksten 8.30. Ar audžumammām un tētiem sarunājas Dzintris Kolāts. Publikāciju sērija turpināsies līdz aprīļa beigām, lai pēc tam atkal atsāktos septembrī.