Ezotēriskās literatūras apskats: gavēņa laikā pabarosim garu un lasītkāri

Apgāds Lietusdārzs, 2014, 192 lpp.

Šī grāmata ir pārsteigumu pilna – tās autors apgalvo, ka Bībele, kuru gadsimtu gaitā ir lasījuši, pētījuši un skaidrojuši miljoniem cilvēku, patiesībā... ir lasāma un uztverama pavisam citādi, nekā pieņemts to darīt. Vai lasītājam ir pamats to ņemt vērā? Tas jāizlemj katram pašam. Taču jāatzīst, ka autors gadu gadiem veicis lielu darbu, kas ļauj uz viņa grāmatu raudzīties nopietni. Turklāt tā ir aizraujoša.

Mauro Biglino ir ievērojams vēstures, kultūras, reliģijas un izglītības pētnieks, senebreju valodas pasniedzējs labākajās Itālijas universitātēs. Viņš jau 30 gadus pēta kristietības svētos rakstus un Bībelē neiekļautos tekstus. Būdams viens no pasaulē atzītākajiem senebreju valodas speciālistiem, autors ļauj iepazīt daudzu Bībeles rindu tiešu tulkojumu, kurš ievērojami atšķiras no institucionalizētās baznīcas izmainītā teksta. Grāmatā daudz uzzināsiet par pirmo cilvēku radīšanu, seno Bībeles tautu likteni, kristietības baušļiem, svētajiem, praviešiem, Dieva eņģeļiem un evaņģēliju autoriem, sniegta arī izsmeļoša vēsturisko un reliģisko notikumu hronoloģija, kas ļauj dziļāk izzināt Grēku plūdus, Sodomas un Gomoras iznīcināšanu un citus notikumus un atklāj daudz jauna un pārsteidzoša par Jēzus dzīvi un kristietību kopumā. Lūk, citāts no grāmatas ievada:

"Fundamentālais jautājums

Bībeles teksta skaidrošana un interpretācija rada pamatotu un ārkārtīgi svarīgu jautājumu: ja Bībelē aprakstītais Dievs ir nevis garīgs un pārpasaulīgs, bet gan ārpuszemes viesis (vai viesi), vai mums joprojām jāattiecas pret šo informāciju kā pret dievišķās iedvesmas ietekmētu vai kā pret "svētajiem" tekstiem? Kurā vietā un kurš sarakstīja Bībeli?

Kad desmitajā nodaļā iedziļināsimies kristiešu kanoniskajā tekstā, kas it visur tiek uztverts kā "mistiskākais" un "iedvesmojošākais" no visiem, proti, Jāņa evaņģēlijā, lasītāju atkal gaida pārsteigums: iespēja apgūt papildu informāciju, kas ļaus turpināt šo ceļojumu pa pareizo zināšanu brīvo ceļu."

Apgāds Lietusdārzs, 2015, 152 lpp.

Grāmatas autors Džeimss Finlejs ir klīniskais psihologs, garīgu semināru vadītājs, rakstnieks, ilgus gadus bijis mūks un izcila garīgā skolotāja, katoļu meditācijas meistara, trapistu mūka Tomasa Mērtona skolnieks Ģetzemanes klosterī. Grāmatā skaidrotas noslēpumainā skolotāja garīgās pamācības un sniegtās norādes ceļā uz patiesu ticību, caur autora personiskās pieredzes prizmu atklāta Tomasa Mērtona mācība par cilvēka patieso un viltus būtību. Kā pamanīt melus, ko stāstām sev paši par sevi? Kā neļauties ikdienišķiem kārdinājumiem? Kā atrast laiku lūgšanām? Kādai jābūt patiesai lūgšanai? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kuru atbildes iedvesmojušas Tomasa Mērtona mācības, paverot skatienam skolotāja plašo garīgo pasauli.

Grāmata "Mērtona Nekurienes pils" palīdz noņemt viltus ticības maskas un ļauties neviltotām un sirsnīgām attiecībām ar Dievu, atbrīvojoties no šaubām un apslāpējot sevī jebkādus pašlepnuma dzinuļus.

Lūk, ko saka pats autors: "Šo darbu ietekmējis pieņēmums, ka Mērtona garīgums kaut kādā veidā vienmēr skar jautājumu par vienotu cilvēces identitāti. Mērtona galvenā atziņa noteic, ka mēs esam vienoti ar Dievu. Mērtons pastāvīgi atkārto, ka pat mūsu visdziļākā esība itin nemaz nav mūsu, bet gan daļa no "atdzimušā un mūžīgo dzīvi iemantojušā Kristus, caur kuru mēs visi esam Viens"."

Apgāds Mansards, 2015, 246 lpp.

Igauņu autora Mēlisa Frīdentāla romāns "Bites" Igaunijā iznāca 2012. gadā un jau pēc gada saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu. Tas jau izdots nīderlandiešu un itāļu valodā, top tulkojumi angļu, čehu, ungāru, norvēģu u.c. valodās.

Romāns vēsta par Laurentiju Hilu, kurš 17. gadsimta nogalē ierodas studēt Tērbatas universitātē. Sešu dienu notikumi un atmiņas savijas ar fantāziju, tālaika zinātne – ar pārdabiskajām sfērām un māņticību, veidojot aizraujošu un dažviet biedējošu stāstu.
Romāna autors pēc izglītības ir teologs, aizstāvējis doktora disertāciju par tematu "Tallinas Pilsētas arhīva "Tractatus moralis de oculi"", nodarbojas ar zinātni, pētīdams 17. gadsimta ideju vēsturi, literārajā daiļradē galvenokārt pievērsies fantāzijas žanram.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Ieskatam – fragments no romāna.

Ādminis uz viņu palūkojās no augšas uz leju. "Laikam esat jaunpienācējs šajā pilsētā."

"Jā," piekrita Laurentijs. "Students. Nupat ierados."

"Ņemiet vērā, ka šeit tiek piekoptas dažādas burvestības. Vēl pirms neilga laika bija tā, ka iespiedēja Brendekena dēls tika tā noburts, ka viņa seja un kakls noauga ar spalvām, un no tā viņš pēdīgi arī nomira," ādminis docējoši sāka. "Jums taču vajadzētu zināt, ka burvestības sagādā lielas raizes itin visur. Šeit ir noskausti lopi un kas tik vēl ne."

"Jā, bet kā uz to attiecas šis būris?" Laurentijs centās nepadoties.

"Nu, burvjiem līdzi ir visādi ērmoti dzīvnieki. Kraukļi un vārnas, un tad tādi svešzemju putni. Tos viņi stiepj līdzi būrī. Es tās bildes esmu grāmatās redzējis, un burvim tur vienmēr blakus kāds dzīvnieks. Vaboles, zirnekļi, vardes un tamlīdzīgi. Brendekena dēls, vei, bija uzšļakstījis Madlēnas govij ūdeni, un sieva puisi igauņu mēlē nozākājusi. Turpat uz vietas tūlīt sākušas augt spalvas, un, kaut gan bija centušies tās pa vienai vien izraut, taču nekas nebija līdzējis."

"Bet tā taču bija govs," Laurentijs centās pievērst ādmiņa uzmanību apstāklim, ka diez vai govs būtu burvim piemērots dzīvnieks.

"Katram burvim un raganai ir kaut kāds dzīvnieks," sadusmojās ādminis. "Govs vai vārna, lielas starpības taču tur nav."

"Patiesībā ir gan. Parasti līdzās burvjiem tomēr tiek attēloti dzīvnieki ar nakts dzīvesveidu," iebilda Laurentijs.

"Bet es taču zinu govis. Tām ir ragi, paskat, kāds šīm galvaskauss. Ragains!"

Laurentijs nodomāja – ja viņš tagad vēl ilgāk stīvētos, tas varētu šķist kaut kā aizdomīgi. Labāk būtu nepiesaistīt sev uzmanību. Un, ja nu noskaidrotos, ka darīšana ar viņa būri, tad var rasties vēl nez kādas nepatikšanas.

"Parasti tā ir gan," viņš piekrita ādminim.

"Nu lūk," tas triumfēja. "Ko es jums teicu. Un tas, ka burvis šeit koda cilvēkiem, vēl jo vairāk pierāda, ka viņu pakļāvuši dēmoni. Tie taču kūda apsēstos ēst cilvēka miesu un darīt dažādas citas preteklības. Es saku, ka zēns darīja pareizi, viņu nosizdams. Aiztaupīja tiesai daudz darba un pūļu."