Skaudri likteņi pašiem mazākajiem. Cālis.lv ciemojas zīdaiņu bērnunamā  (5)

Ar ko tev asociējas vārdu salikums "bērnu nams"? Pieļaujams, ka ne ar ko pozitīvu. Daļa patiesības, protams, tajā ir, tomēr nebūt bērnu nami ir krāsojami tik tumšās krāsās, kā, iespējams, domā vairums sabiedrības. Vienīgā lieta, kas trūkst bērnu nama bērniem, ir vecāku mīlestība.

Patiesībā apzīmējums bērnu nams vairs neeksistē, tā tos saucam ieraduma pēc. Nu jau kādu laiku bērnu nami ir sociālās aprūpes centri, kuru galvenā funkcija – sniegt iespējami lielāku atbalstu bērniem, kuri gaida jauno ģimeni. Tas ir kā drošības spilvens starp veco un jauno dzīvi, saka VSAC "Rīga" filiāles"Pļavnieki" vadītāja Vēsma Priedīte.

Portāls Cālis.lv, vēloties mainīt daļas sabiedrības maldīgos priekšstatus par bērnu namos dzīvojošo mazo bērnu ikdienu, pieteicās ciemos. Kopā ar fotogrāfu Mārtiņu izstaigājām, izlūkojām bērnu nama telpas, uzklausot gan Priedītes, gan sociālās darbinieces Andas Pukstes stāstījumu par centra ikdienas dzīvi.

Šie vecāki ir izlēmuši, ka paši mājās nespēs tik labi parūpēties par savām atvasēm, uzticot bērnu aprūpi apmācītam personām. Kā uzsvēra Pukste, šo bērnu vecāku tiesības nekādā mērā nav ierobežotas, tikai viņi nesaņem valsts pabalstus par bērnu ar īpašām vajadzībām, jo institūcija tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem. Taču vecākiem ir pilnas tiesības jebkurā laikā ierasties gan ciemos pie bērna, gan aizvest viņu uz mājām vai kādās izklaidēs.

Kad portāls Cālis.lv viesojās centrā, zīdaiņu nodaļā bija līdz 10 bērnu, visjaunākā meitenīte dzimusi vien 3. februārī. Pārējie bērni ir "lielie". Šajā centrā var dzīvot bērni līdz divu gadu vecumam, tomēr tā vadība ir elastīga un ir gadījumi, kad bērni dzīvo arī ilgāk. Pirmkārt, tie ir brāļi vai māsas, kas netiek šķirti. Piemēram, ja vienam mazulim vēl nav gads, bet brālis vai māsa ir pārsniedzis divu gadu vecumu, tad šos bērnus nešķir. Tāpat bērni ilgāk paliek šajā centrā tad, ja ir jau atrasta ģimene, kura bērnu adoptēs, bet līdz dokumentu nokārtošanai vēl jāgaida pāris mēneši.

Gaiša un saulaina, košās krāsās iekārtota liela telpa, tajā rindā baltas koka gultiņas, katras galā zīmīte ar dzimšanas datiem un vārdu, citā stūrī aktivitātes centrs, pārtinamais galds, pa vidu – liela manēža ar mantām, kur bērniem ļautas brīvas kustības. Tā izskatās zīdaiņu nodaļas telpā. Viena aprūpētāja mazo baro ar pudelīti, viena pārtin, vienlaikus parunājoties ar bērniņu, daži mazuļi iesēdināti šūpuļkrēslā, dažs guļ gultiņā. Pilnīgs miers un harmonija, tā izskatās no malas.

Priedīte stāsta, ka katrai nodaļai tiek rūpīgi izvēlēti darbinieki. "Pie mazajiem var strādāt tikai tādas aprūpētājas, kuras pašas ir mierīgas. Ar mazajiem jābūt īpaši maigiem, bez stresa, daudz jārunā. Savukārt ar lielākajiem – nepieciešamas daudzas aktivitātes," tā centra vadība.

Dienā vienai aprūpētājai jeb bērna auklei ir jātiek galā ar aptuveni trīs vai četriem mazuļiem, uz nakti darbinieku skaits tiek samazināts. Visas aukles ir apguvušas īpašu Hendlinga metožu apmācības kursu, lai bērna satveršanas kustības būtu vienādas. Lai nebūtu tā, ka katrai auklei ir atšķirīga metode mazuļu paņemšanā, pārģērbšanā, auklēšanā. Šīs metodes, ja vien mazuļa nākamā ģimene jau to neprot, iemāca jaunajiem vecākiem. Turklāt jaunā ģimene jebkurā diennakts laikā var zvanīt centra darbiniekiem, ja vien rodas kādas neskaidrības mazā ģimenes locekļa aprūpē.

Priedīte pastāsta, ka katram mazulim jāatrod sava īpašā pieeja. Piemēram, centrā bijis viens zīdainis, kurš anatomisku īpatnību dēļ nevarēja gulēt gultiņā, viņš bija tikai jāauklē uz rokām.

Portālam Cālis.lv, gatavojot ģimeņu pieredzes stāstus par adopciju, nācies dzirdēt par to, ka bērnu nama bērniņi nemaz neprotot raudāt, jo labi zinot, ka neesot jēgas, tāpat viņus neviens neauklēs. Vaicāju par to Priedītei un Pukstei, uz ko abas atbild, ka tas ir absolūts mīts. "Nezinu, kā ir citos bērnu namos, bet pie mums, ja kāds dzirdētu, ka bērns raud, kas nozīmē, ka viņa vajadzības nav apmierinātas, pretenzijas būtu vērstas pret audzinātāju. Mēs bērniņus auklējam, cik tas vien nepieciešams," tā Priedīte.

Tomēr zīdainīšiem bērnu namā ilgs laiks parasti nav jāgaida, kad viņus adoptē. Varētu pat teikt, ka viņus "izķer" ļoti ātri. Ja, piemēram, mamma atsakās no mazuļa dzemdību iestādē, tad sešas nedēļas ir nogaidīšanas periods, kura laikā vecākiem ir pilnas tiesības savu lēmumu pārdomāt un cīnīties par bērna atgūšanu. Šādi gadījumi arī esot, pat nemaz tik reti.

Savukārt glābējsilītē atstātie bērni uzreiz nonāk ģimenē, bet iestāde slēdz līgumu ar ģimeni par pirmsadopcijas aprūpi. Ja šajā laika periodā jaunie vecāki jūt, ka nespēs šo mazuli iemīlēt un audzināt, tad centrs sniedz bērnam mājas līdz ievietošanai jaunā ģimenē, kas notiek ļoti ātri, stāsta Priedīte.

"Mazums, mammai pēcdzemdību depresija, gadās, ka noticis strīds ar bērna tēvu, un mamma atsakās, bet tad saņemas un pārdomā," tā Pukste.

Arī mūsu ciemošanās reizē vienā no telpām ar bēbīti rotaļājās kāda jaunā mamma, kurai bērns alkohola problēmu dēļ uz laiku atņemts vien pagājušajā nedēļā. Bet mamma saņēmusies, jau izstāstījusi, cik daudz lietu paguvusi izdarīt, lai uzlabotu apstākļus, turklāt viņa mazo baro ar krūti. Vismaz divas reizes dienā bērniņš satiek mammu un saņem viņas pienu. Ja ir šāds gadījums, kad bērns no ģimenes izņemts, kas parasti notiek policijas pavadībā, mazais tiek ievietots bērnu namā, bet vecākiem ir tiesības viņu apciemot (ja nav liegums to darīt veselības vai dzīvības apdraudējuma gadījumā) un atgūt iespēju bērnu audzināt pašiem, pierādot bāriņtiesai, kādus uzlabojumus ģimene veikusi. Pēc šī noteiktā laika vai arī citos gadījumos, kad ir tiesas lēmums par bērna aprūpes tiesību atņemšanu, bērns tiek nodots adopcijai jeb kļūst juridiski brīvs.

"Visi adoptēt grib zīdaini un, protams, veselu," tā atzīst Pukste, piebilstot, ka pilnīgi veselu mazuļu ir maz, bet gadās. Tomēr labā vēsts ir tāda, ka adoptētāji ir gatavi arī cīnīties ar kādu vieglāku vai smagāku slimību.

"Neesam pieredzējuši nevienu gadījumu, kad bāriņtiesa būtu nepamatoti bērnu no ģimenes izņēmusi. Tie ir bijuši briesmīgi apstākļi, kādos bērniem nācies dzīvot," atzīst Pukste.

Pēc nonākšanas bērnu namā, mazuli apskata pediatrs, ja tiek novēroti kādi riski, ārsts nozīmē izmeklējumus jau pie konkrētiem speciālistiem. Katram bērnam tiek veidota medicīniskā karte, kurā redzams, kāds viņš bijis sākumā un kāds pēc tam, kad bērnu namā sākta plaša rehabilitācijas programma.

Pēc Priedītes teiktā, 80 procenti mazuļu ir dzimuši priekšlaikus, kas nozīmē, ka viņiem bieži novēro augšējo elpošanas ceļu problēmas. "Tās mammas nav dzērušas skābekļa kokteiļus un nav ēdušas zemenes grūtniecības laikā, bet viņu pamatbarība bijis heroīns, cigaretes un stiprais alus," tā par bērnu namā mītošo bērniņu mammām stāsta Priedīte. Arī Pukste tam piekrīt, sakot, ka "dažs bērns visu grūtniecības laiku peldējis stiprajā alū", un kas gan labs tas var būt… "Jo vecāka mamma, jo ilgāk organisms bendēts ar visām šīm lietām, jo mamma jaunāka, jo lielāka iespēja mazulim būt veselākam," skaidro Priedīte.

Pēc nonākšanas bērnu namā mazuli novērtē pēc Bellera attīstības skalas un veic Minhenes funkcionālo diagnostiku. Atkarībā no veselības rādītājiem, bērnam izstrādā individuālu rehabilitācijas programmu. Uz vietas bērnu namā pieejams plašs procedūru klāsts. Tur iespējama ūdens, mūzikas terapija, strādā psihologs. Sākotnēji ūdens terapijā tiek nozīmētas 10 procedūras, pēc kurām skatās, vai un kādi pasākumi vēl veicami. Ūdens terapiju veic, piemēram, paaugstināta muskuļu tonusa gadījumos, visbiežāk bērniņiem esot sasprindzināta plecu daļa. Kad ciemojamies centrā, vienā no telpām redzam masieri, strādājot ar zīdaini, citā – mūzikas terapijas nodarbību, kad klusinātā balsī speciāliste dzied, vienlaikus viegli masējot mazuli.

Bērnu nama bērniem ir dažādas slimības, citam vieglākas, citam smagākas. Ir mazuļi, kuriem ir HIV vīruss, C hepatīts, Dauna sindroms. Situācijas ir dažādas, bet, kā uzsver Priedīte, pirms bērns dodas uz jauno ģimeni, potenciālajiem vecākiem tiek sniegta pilna informācija par bērna veselības stāvokli. Ir bijuši pāris gadījumi, kad bērnu adoptē, bet pēc neilga laika mazajam atklāj kādu smagu slimību, par ko informācija no bērnu nama nav bijusi. "Bet tas ir ar jebkuru cilvēku, šodien esmu vesels, rīt jau man var atklāt kādu kaiti, tas nav paredzams," tā norāda Priedīte.

Vēl viens fakts, ko uzsver Pukste, jo ātrāk mazulis nonāk bērnu namā, jo plašāka informācija par viņu, savukārt, bet, ja mazais no ģimenes izņemts jau ap divu gadu vecumu, lielāka ir arī neziņa, kas ar viņu noticis pirms tam. Tad, tikai īpaši strādājot ar bērnu, var atklāt visas nianses, ar ko bērniņš saskāries savā īsajā mūžā. Bijis bērns, kurš regulāri kāpis skapī, aiz sevis aizverot durvis. Psihologs, darbojoties ar bērnu, noskaidrojis, ka bērns savā ģimenē visu laiku atradies izolācijā, tā viņam bijusi norma.

Tāpat lielākie bērni sākumā nav pabarojami jeb viņiem vispār neiestājas sāta sajūta. "Ilgstoši esot badā, viņus nav iespējams pabarot. Aizvedu bērnus uz "Lido", domājot, lai paēd tik, cik viņi grib. Viņi ēda, ēda un ēda, kamēr sāka vemt," stāsta Priedīte, norādot, ka arī šīs dzīves prasmes bērniem nākas apgūt bērnu namā. "Mums jāiemāca viņiem atpazīt sevi, jo šie bērni nekad nav sevi redzējuši spogulī," turpina centra direktores vietniece.

Mūsu ciemošanās reizē pa gaiteni auklīte nes zīdaini, mīļu puisēnu. Tikai šis mazais puisēns savai mammai nebija vajadzīgs, viņš jau ir ceturtais vienas mammas dzemdēts bērns, kas nonācis šajā bērnu namā. Bet rekordiste ir 15 bērnu mamma, katru gadu bērnu nams saņem jaunu šīs sievietes pasaulē laistu bērnu.

Tā kā centrā iespējams tik plašs dažādu nodarbību klāsts, jaunajiem vecākiem vēl pirmsadopcijas periodā tiek piedāvāts bērnu vest uz centru, kur rehabilitāciju iespējams veikt bez rindām un bez maksas. Un Rīgā dzīvojošie vecāki šo iespēju labprāt izmanto.

"Jā, te ir viss, bet šiem bērniem jāsniedz labākais, jo tas, kas ar viņiem noticis pirms tam, ir diezgan briesmīgi. Šeit mēs varam uzreiz kombinēt visu rehabilitācijas procesu," norāda Pukste.

Darbojoties ar bērniem, tiek izmantotas visas patlaban pasaulē par labām atzītas metodes, tostarp Emmijas Pikleres metodes. Darbinieki regulāri brauc uz ārzemēm, lai no kolēģiem mācītos jaunas bērna aprūpes un rehabilitācijas tehnikas.

Pukste ar lepnumu parāda fotogrāfiju ar iznesīgu jaunekli formas tērpā – puisis, kurš savulaik no bērnu nama adoptēts uz ASV. Jauneklim jau pāri 20, bet viņa vecāki katru gadu atsūta puiša bildi, pēdējā viņš redzams kā ASV armijas kara lidotājs. Pukste atzīst, ka ir lepnums par šādiem stāstiem, turklāt puiša jaunie vecāki, vēl vairāk nekā vietējie adoptētāji, cenšas saglabāt dēla latvisko identitāti.

Latvijā dzīvojošās ģimenes bieži arī atbrauc ciemos klātienē, atved gardumus citiem bērniem, kuri tikai gaida savus jaunos vecākus.

"Mēs necenšamies aizstāt bērniem mammu. Bērni ir jāuztver ar sirdi, bet mums ir jāsniedz profesionāls atbalsts," saka Priedīte, kura atzīstas, ka arī pati reiz iemīlējusi bērnu, turklāt ar speciālajām vajadzībām, tomēr cilvēkam ir nopietni jāizvērtē visas savas iespējas, pirms spert šo atbildīgo soli – adoptēt bērnu. "Ja tu dzīvo laukos, tu nevari paņemt bērnu ar speciālām vajadzībām, jo viņš jāvadā uz procedūrām, pašiem ir aktīvs dzīvesveids vai, piemēram, bērnu, kuram ir olbaltumvielu nepanesība. Laukos, kur pārtikā tiek lietoti piena produkti, būs ļoti grūti piemērot ēdienkarti bērna vajadzībām," skaidro Priedīte.

Priedīte šajā sistēmā ir kopš 2000. gada, bet pirms tam 17 nostrādājusi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Arī viņai sākumā bijuši daudz aizspriedumu par bērnu namiem, bet, sākot darbu SAC "Pļavnieki", centusies visu mainīt, radot vidi, kas iespējami pietuvināta ģimeniskai. "Mēs katru šo bērnu uztveram kā brīnumu, kurš jāatbalsta un jāattīsta, tad ir viegli," saka Priedīte.

Savukārt telpu remontdarbos palīdzīgas rokas bērnu nams regulāri sagaida no Probācijas dienesta. Likumpārkāpēji, kuriem piespriests sods – piespiedu darbs – ar pieredzi celtniecībā vienmēr laipni tiekot gaidīti palīgos. Bērnu nama darbinieku uzraudzībā viņi paveikuši daudz labu darbu, arī smalkos – veco misiņa lampu pulēšanu, kas lielajā zālē, kur tiek svinēti svētki, izskatās gana iespaidīgi – kā no katalogiem.

Labu cilvēku, kuri gatavi palīdzēt, ir gana daudz. Gadoties, ka kāds piezvana pie durvīm, atnes kliņģeri un saka: "Man šodien ir dzimšanas diena, bet es to gribu nosvinēt, dāvinot dāvanu jums." Kā stāsta Pukste, bieži jaunās mammas atnes drēbītes, kas kļuvušas par mazu pašu bērniņam. "Taču mēs neesam tik nabadzīgi, kā daži domā. Ir gadījies, ka atnes tādas drēbes, ka mums tās jānes uz atkritumu tvertni. Nē, cauras mums nevajag. Protams, ja atnes tīras, maz valkātas, mēs priecājamies," tā Pukste.

Kā portālu Cālis.lv informēja Labklājības ministrijas pārstāve Iveta Kancēna, valsts finansē ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus:

Minētos pakalpojumus nodrošina trīs valsts sociālās aprūpes centri (VSAC) četrās filiālēs:

- VSAC "Rīga" filiālēs "Rīga" un "Pļavnieki",

- VSAC "Kurzeme" filiālē "Liepāja",

- VSAC "Latgale" filiālē "Kalkūni".

Uz 2015. gada 1. janvāri bērnu namos atrodas 244 bērni no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam, 616 bērni vecumā no četriem līdz 12 gadiem, bet vecumā no 13 līdz 17 (ieskaitot) – 691 bērns.

Kopumā 1551 bērns atrodas 37 bērnu aprūpes iestādes jeb bērnu namos.